"Studentu klubu" tā garās pagātnes dēļ īsumā raksturot ir grūti, taču vieglāk runāt par dažādiem tā laikmetiem, proti, deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem gadiem. Vispirms par deviņdesmitajiem un ne mazāk nozīmīgu laika sprīdi īsi pirms tiem.

Saskaņā ar kluba dibinātāju sacīto, tā rašanās bija plūstošs process, taču par oficiālo atklāšanas datumu tiek uzskatīts 1989. gada 19. marts jeb diena, kad tika iekurināts kamīns mazajā atpūtas telpā starp bāra zāli un virtuvīti. Jāpiebilst, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (tolaik Latvijas Valsts konservatorijas) pagrabā dzīve kūsēja vēl pirms tam.

Kluba dibinātājs (tagad akadēmijas Infrastruktūras prorektors) Armands Lapiņš, būdams otrā kursa students, bija Studentu arodkomitejas priekšsēdētājs, kuras pienākumos ietilpa pasākumu rīkošana. 1988. gadā ar studentu talkām augstskolas pagrabā sākās tīrīšanas darbi, kuru laikā arī radās idejas telpu izmantošanai. Studentiem vajadzēja savu vietu, un šeit nu tā bija! Augstskola lēma, ka Lapiņš būs jaunās kultūras vietas vadītājs, savukārt viņa domubiedri bija tagad zināmi kultūras darbinieki – Māris Sirmais, Valdis Bernhofs, Andris Grigalis un Edmunds Mickus.

Lai arī "Studentu kluba" oficiālais dibināšanas datums ir atzīmēts ar 1989. gadu, pirmie ballīšu stāsti bija uzkrāti jau avansā gadu agrāk, piemēram, Olga Rajecka kādā pasākumā centās ierasties caur logu, jo caur durvīm tas pasākuma gaitā vairs legāli iespējams nebija. Tāpat Māra Sirmā un Valda Bernhofa gardumu kafejnīca ir sarunas temats katram, kurš bija paviesojies tā laika Mūzikas akadēmijas arodkomitejas rīkotajās ballēs.

Sākotnējais nosaukums bija "Latvijas Valsts konservatorijas Studentu kultūras centrs" un iestāde vairāk kalpoja kā domubiedru apvienība, taču 1993. gadā centrs ieguva citu formātu, proti, tika dibināts SIA "Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubs" un arī pasākumu grafiks, ejot laikam, vairāk un vairāk sāka atgādināt kluba aprises.

Starp ievērības cienīgākajiem pasākumiem pirmsākumos jāmin Edmunda Mickus operu un filmu lektoriji, kuru laikā uz savestiem televizoriem un magnetofoniem ļaudis ieradās skatīties pasaules operu, kompensējot to iztrūkumu, kas bija radies pēc Nacionālās operas aizvēršanās remonta dēļ. Savukārt kino žanrā "Studentu klubs" centās atbildēt video nomu nomācošajam bojeviku pārsvaram, tāpēc klubā ikviens tika aicināts baudīt kvalitatīvo kino, piemēram, "Vējiem līdzi", "Dziedoņus ērkšķu krūmā", "Reiz Amerikā" vai "Krusttēvu". Tika rīkoti arī angļu valodas kursi, izstādes, balles, kurās "rezidēja" vairāki tolaik populāri mūziķu sastāvi. "Studentu kluba" telpās mājvietu rada arī koris "Sacrum", ko vadīja Andris Veismanis.

"Pārmaiņu periodā līdzi izklaides piedāvājumam mainījās arī "Studentu kluba" pastāvīgā apmeklētāja portrets," stāsta Anita Alksne, kuru tolaik Kultūras akadēmijas prorektors Jānis Siliņš ieteica Lapiņam kā "Studentu kluba" vadītāju. Savukārt pāris gadus vēlāk, iesūtot savu CV, Anitai pievienojās pasākumu administratore Elīna Korne, kura vēlāk ne tikai uzraudzīja koncertus, bet arī tos rīkoja.

Divtūkstošo sākumā ieviestās pārmaiņas bija manāmas ne tikai programmas ziņā, bet arī vizuāli. Kādreizējo balto apmetumu deju zālē aizstāja jaunākajai kluba paaudzei labi pazīstamās ķieģeļu sienas

"Vienu dienu nedēļā bija lielkoncerts, vienu – jaunās grupas, vienu – izrāde," atminas Alksne, piebilstot, ka pasākumi, piemēram, vienīgā Latvijas arfista - vīrieša koncerts, mēdza notikt arī "rekreācijas zonā" jeb smēķētavā, kas "Studentu kluba" apmeklētājiem bija ikoniska vieta. Ikviens no "Delfi" uzrunātajiem cilvēkiem neizbēgami pakavējas atmiņās par smēķētavu. "Man šķiet, ka mēs aizvien neesam to smaržu izsvēpējuši ārā no akadēmijas," smejas Alksne, savukārt Elīna piebilst, ka šajā zonā ļaudis reizēm pat uzturējās ilgāk nekā pašā koncertā.

Mūzikas apskatniece un cītīga "Studentu kluba" apmeklētāja Aiga Leitholde, kura cita starpā rēķina, ka četru gadu laikā, iespējams, neizlaida praktiski nevienu nedēļu, smēķētavu atminas kā svarīgu satikšanās punktu: "Tur bija visi. Ja tu kaut ko esi palaidis garām, tu acīmredzami neesi bijis smēķētavā. Ne velti arī cigāru istaba ir ekskluzīva vieta – smird ārprātā, bet smēķē no zelta kastītes," viņa smejas, norādot, ka nekad nav bijusi smēķētāja, taču šo telpu apmeklēja.

Arī Elīna Korne norāda uz darbu ar māksliniekiem: "Mūziķi paši nāca uz klubu un labprātīgi tur rosījās. Studentiem un līdzcilvēkiem, kuriem interesēja mūzika, bija iespēja paburzīties starp māksliniekiem. Tu varēji redzēt mūziķus ne tikai uz skatuves, bet arī pie bāra," viņa stāsta. Arī pati Elīna atminas, ka viņai pirmsākumā trīcēja rokas pietātē: "Tas bija pret "Pienvedēja piedzīvojumiem", kas man šķita pilnīgs ārprāts –jo tas taču ir Māris Žigats!"

Alksne apliecina, ka lielā atsaucība nebija nejaušība, bet mērķtiecīgs darbs: ""Studentu klubs" pats par sevi diez vai panāktu lielu rezonansi, ja nebūtu sadarbība ar medijiem. Mēs nopietni strādājām. Bija ne tikai SWH un "Priekšnams". Mēs labi sadzīvojām arī ar Jāni Žildi un "Tvnet"," viņa atceras. Tāpat kluba dīdžejs Kārlis Bramanis katru nedēļu sēdās savā "sābiņā" un apbraukāja Rīgas augstskolas ar pasākumu programmām. "Visas tās kundzītes, kuras afišu dēļus sargā kā savu personīgo virtuvi, bija nošarmētas, un Bramanis panāca, ka tur karājas informācija par to, kas pie mums notiek."

Ne mazāk cītīgi "Studentu klubs" strādāja pie pasākumiem. Runājot par spilgtākajiem piedzīvotajiem momentiem, Anita smejas, ka dīdžejs cūkas kostīmā vairs nevarētu būt kaut kas tāds, ar ko pārsteigt. Tā vietā tika domāts krietni vērienīgāk, Alksnei atminoties kluba leģendu – grupas "Tranzīts" koncertus. "Kluba dzimšanas dienas bija īpašs notikums, bet "Tranzīts" bija īpašākais no īpašākajiem. Tā mīlestība, ar kādu mēs ar Elīnu gatavojāmies… Labai idejai cilvēki pavelkas līdzi un pie "Tranzīta" pieslēdzās visi," viņa atceras. "Gar griestiem tika novilktas akadēmijas Ziemassvētku lampiņas, lai koncertā izskatītos, ka virs skatītāju galvām ir lidmašīnas skrejceļš, taču tas vēl nav viss. Koncertam tika radīta dziesmu grāmata, kas bukletu veidā tika izdalīta cilvēkiem. Kad "Tranzīts" sāka spēlēt, visi uzšķīra pareizās lapas un zināja tekstus."

Uz "Studentu kluba" skatuves kāpusi virkne mūziķu, kuri aizvien spēlē nozīmīgu lomu Latvijas skatuvē. Gan Elīna, gan Anita uzsver apvienību "Astro'n'Out", ar kuru klubam bija īpašas attiecības. Savukārt, būdama jauno mūziķu menedžere, Leitholde akcentē kluba nākšanu pretī jaunajiem mūziķiem. ""Laime pilnīga" bija mana pirmā grupa. Viņi diezgan ātri tika tur spēlēt, turklāt par gana ievērojamu honorāru, kas bija netipiski jaunām grupām. Ja atceros pareizi, tie bija 200 lati. Anita vienkārši uzticējās un grupa to arī atsita."

Pēc aizvadītiem gadiem ar garām rindām pie ieejas un pilniem pasākumiem, nāca ekonomiskā krīze. "Ja iepriekš mums šķita, ka būtu forši, ja klubs būtu lielāks, tad pēc krīzes viss bija stipri otrādāk," norāda Elīna Korne, "cilvēki nāca mazāk un uzturējās īsāku laiku. Sākām eksperimentēt ar to, kuru zāli vērt vaļā, bet kuru nē, taču telpas bija nedaudz labirints. Sadalot pārdesmit cilvēkus uz tām, bija sajūta, ka neviena nav, taču cilvēkiem ir svarīgi doties tur, kur ir burziņš, pat, ja tas nozīmē būt mazākā telpā ar mazāk cilvēkiem. Tā ir FOMO ("fear of missing out" jeb bailes izkrist no aprites) sajūta."

Arī Anita Alksne atzīst, ka kluba lielā kvadratūra kļuva par problēmu, jo bija neiespējami cīnīties ar tām vietām, kur pietika ar 30 cilvēkiem, lai izskatītos, ka viss ir pārbāzts, turklāt tādas bija atvērušās ļoti daudz. "Mums vajadzēja 300 viesus, lai izskatītos, ka ir pilns."

Tāpat Aiga Leitholde min apstākļus, ka Latvijā strauji ieplūda ārvalstu mūzika interneta straumēšanas servisu formā, gan sekoja bums ar lielkoncertiem un mūzikas festivāliem, kas lutināja ar tā sauktajiem lielajiem māksliniekiem. "Ir starpība, vai tu aizej uz četriem lieliem koncertiem mēneša laikā, vai aizej ietusēt kā parasti. Publika pārsātinājās," viņa spriež. "Nav viegli pārslēgties no tā, ka tev ir četri pasākumi nedēļā, turklāt vēl saprotot, ka vienā brīdī interese ir lielāka par iespējām, bet jau brīdi vēlāk – ir liela interese no grupām, bet ne tik liela interese no apmeklētājiem," iemeslus, kādēļ pēc piecu gadu darba 2011. gada vasarā Elīna izlēma pārtraukt savu darbu "Studentu klubā", paralēli piebilstot, ka ir arī fiziski grūti izturēt tādu ritmu un ģenerēt idejas. "Tas periods man bija ļoti svarīgs un uzskatu, ka klubs deva daudz Latvijas mūzikas vides augšanai. Runājot ar šodienas smadzenēm, es varbūt nestrādātu tik daudz un mazāk pārdzīvotu. Es ļoti daudz ko ņēmu personīgi."

Runājot par to, kā "Studentu klubs" izčākstēja, Anita Alksne, kura no iestādes aizgāja 2009. gadā, atklāj, ka kluba un akadēmijas attiecības vienmēr bija īres attiecības, un iekšējo procesu rezultātā radās situācija, kurā akadēmijai vajadzēja dot vairāk vietu studentiem, kā rezultātā organizēšanu pārņēma Mūzikas akadēmijas studējošo pašpārvalde, kas tobrīd esot bijusi ļoti aktīva.

"Parasti ir jāatbild vienam vai diviem cilvēkiem. Ja parādās kolektīvā atbildība, tad beigās kādam nav laika un vēlēšanās. Patiešām viss vienā brīdī izbeidzās, jo bija priekšstats: mēs atslēgsim durvis un masa nāks! Nu, nav tā," stāsta Alksne, piebilstot, ka bija nepieciešamība pēc pilnīgi jauna un cita koncepta, jo līdzšīnējais interjers un formāts "vienkārši vairs nevilka". Viņa atzīst, ka vēl darbības laikā būtu gribējies, lai no pašu vidus vai malas uzrodas kāds virziena redzējums. "Izaudzināt jaunu cilvēku savā vietā nebūtu iespējams, jo viņam būtu jābūt ja ne no Marsa, tad kaut kam pilnīgi citam un ar citu skatījumu. Un to es nevaru izaudzināt." Aiga Leitholde akcentē, ka klubā veiksmīgas pastāvēšanas pamatā ir saimnieka klātbūtne: "Anita ar Elīnu vienmēr bija klāt. Tur bija tāda neliela telpiņa, kurā viņas sēdēja. Mums vajag to saimnieka roku. Tu gribi iet uz restorānu, kur saimnieka roka gatavo ēdienu, jo zini, ka tad tas nāk no sirds. Tāpat ir ar klubiem. Tur ir jābūt kādam, kam tas ir dzīvesveids un aizraušanās."

Pēc klusās kluba slēgšanas tas pāris reizes ir simboliski atvēris durvis uz dažiem publiskiem pasākumiem. Pēc piecu gadu pauzes durvis 2018. gadā tika vērtas Katrīnas Gupalo koncertam, savukārt nedaudz vēlāk tajā pašā gadā "Studentu klubā" tika sadalītas Latvijas alternatīvās mūzikas gada balvas. Alksne atzīst, ka tika "nogulēta" kluba trīsdesmitā dzimšanas diena, taču pieļauj iespējamību, ka uz 33. dzimšanas dienu varētu tikt sarīkota nostalģiska atzīmēšana.

"Nabaklab" radās agrākās bufetes "Gauja" un Latvijas Universitātes radiostacijas "Radio Naba" sadarbībā, kopā sanākot kādreizējam bufetes saimniekam Jānim Vītolam un radio pārstāvim Madaram Štramdieram, kuriem pievienojās pašreizējais "Gaujas saimnieks Jānis Kuplis.

"Nabaklab" programmas direktors Edgars Āboliņš atminas, ka vērienīgais remonts ir bijusi iespēja vietu lielā mērā pielāgot tās iecerētajam formām. Tas iekļāva tādas ekstras kā dušas mūziķiem, atsevišķa eja aiz galvenās skatves un daudz kas cits: "Kad tu taisi jaunu izklaides vietu, var izdarīt tās lietas, ko citiem varbūt nav bijusi iespēja izdarīt. Ir klubi, kas atrodas vietās, kas startā bijušas kaut kas cits. Ej un pielāgo pēc tam bijušo ziedu veikalu vai angāru savām vajadzībām! Vieta lielā mērā diktē to, ko tu vari un nevari izdarīt. "Nabaklab" šī iespēja – ieviest daudz ko tādu, kā iepriekš nebija, – bija jau startā." Starp jaunievedumiem bija arī kluba iekšējā valūta monētu izskatā, kas, tiesa, eksistēja ļoti īsu brīdi. Tā bija paredzēta kluba viesiem kā talons apmaiņā pret dzērieniem bārā, taču monētas bijušas tik pievilcīgas, ka mākslinieki tās labprātāk paturējuši par piemiņu, savukārt jaunas izgatavot bijis neizdevīgi. "Tā bija forša ideja, kas nostrādāja pārāk labi," smejas Edgars.

Klubs tika atvērts 2010. gadā, ietrāpot ekonomiskās krīzes radītajās sekās. "Krīze bija tāda interesanta sakritība," rezumē Madars. "Mēs ļoti jutām, ka cilvēki dzīvo no algas līdz algai un attiecīgi arī lielie pasākumi tika tam pieskaņoti."

Savukārt Āboliņš atceras bezmaksas pasākumu birumu, kas sekoja krīzei un tiešā veidā ietekmēja lielāku koncertu rīkošanu: "Par koncertiem cilvēkiem ir jāmaksā. Kad klubs atvērās, mēs paspējām trāpīt tajā ugārā pēc krīzes, – visi sāka mest pakaļ koncertus. Naudas cilvēkiem bija mazāk, izklaidēties gribēja mazāk un kur nu vēl maksāt par ieeju. Notika bezmaksas koncertu birums. Piemēram, ja tev nepērk bāru, tad uztaisi bezmaksas koncertu ar cerību, ka kaut kas atnāks. Tieši Rīgā izteikti sākās bezmaksas kults. Tas bija baigi dulli. Ja gribējām to lietu pasniegt kvalitatīvi un rīkot nopietnus pasākumus, tad mums bija jācīnās ar to, ka cilvēki negribēja maksāt, jo, kāpēc to darīt, – netālu ir 10x10 metru bārs, kur ieeja ir bez maksas."

Te vietā jautājums – kas bija "Nabaklab" auditorija? Ilglaicīga "Nabaklab" bāra vadītāja Māra Lāss vidējo apmeklētāju raksturo kā "sakarīgu cilvēku". "Atšķirīgs "no standarta" uzskatos vai mūzikas gaumē. Krustojums starp radio "NABA" klausītāju, alternatīvo koncertu apmeklētāju, mākslinieku, radošu cilvēku un nestandarta pasākumu interesentu. Bet tikpat tipisks apmeklētājs var būt ikviens garāmgājējs. Bija laiks, kad par samērā pastāvīgiem kadriem kļuva partijas "Vienotība" jaunākie deputāti, kuru ofiss atradās virs kluba," atmiņās dalās Māra. Viņa klubā strādāja no dibināšanas līdz pat 2016. gadam. Pirmos četrus gadus Lāss dēvē par zelta laikiem: "Katru nedēļas nogali klubs bija pārpildīts, pasākumi notika gandrīz katru dienu, apgrozījās daudz un ļoti dažādi cilvēki, atmosfēra klubā patiešām kūsāja."

Taču pirmo lielo sitienu "Nabaklab" saņēma, kad vien pāris nedēļas pēc atklāšanas pāragri mūžībā aizgāja viens no kluba radītājiem Jānis Vītols (1972 - 2010). "Tas bija liels trieciens," atminas Štramdiers. "Tas noteikti pamainīja attīstības vīziju un samazināja tempu. Lai arī pašā konceptā uzstādījumi nemainījās, vairs nebija viena nozīmīga spēlētāja un partnera. Arī slodze visiem pieauga, jo tas nebija pamatdarbs." Māra Lāss, kura arī izceļ Vītola aiziešanu kā pirmās lielās izmaiņas kluba vēsturē, viņu atminas kā ļoti harizmātisku cilvēku – vizionāru un darītāju.

Septiņos gados "Nabaklab" paguva uz relatīvi nelielās skatuves sapulcināt pat ļoti lielas grupas. Kā īpaši pieminamu pasākumu Edgars Āboliņš izceļ zināmās beļģu grupas "Balthazar" solokoncertu, kā arī Kanādas metālistus "Voivod", uz kuriem, tiesa, esot atnācis ļoti maz cilvēku: "No viņiem ir ietekmējusies daļa pasaules lielāko smagās mūzikas grupu – ir forši tādus metāla vectēvus uzrīkot!" Tāpat esot ļoti tālu tikts sarunās ar nozīmīgo amerikāņu ska/punk apvienību "Less Than Jake", kuru koncerts gan tomēr līdz galam sarunāts netika, jo grupa nobijusies no kluba nelielā izmēra.

Āboliņš stāsta, ka darbs pie programmas parasti noritējis ļoti laicīgi: "Ir vietas, kurām der "ko šonedēļ ieliekam?" tipa plānošana, taču "Nabaklab" pieeja bija tāda, ka katrs pasākums ir īpašs un tiek laicīgi plānots. Turklāt "Naba" bija aizņemta vieta, bija nedēļas, kurās pasākumi bija pat visas septiņas dienas." Runājot par pasākumu formātiem, Edgars atklāj, ka tika izmēģināti arī populārās mūzikas koncerti, bet tie esot švaki strādājuši. "Vienkārši – konkrētas vietas ir konkrētai auditorijai, un klausītāji to var nesaslēgt."

Arī Madars uzskaita vairākus lielus mūziķu vārdus, ar kuru atvešanu "Nabaklab" var lepoties, taču vienlaikus papildus grupām viņš uzsver izstāžu nozīmīgumu, klubā savus darbus izvietojot tādiem māksliniekiem kā Rasa Šulca, Andris Eglītis, Ernests Kļaviņš, Inga Meldere un daudzi citi. Štramdiers norāda, ka, jau veidojot klubu, viena zāle tika paredzēta tieši izstādēm, ar gaišām sienām un atbilstošu apgaismojumu.

Kaut arī sienas bija biezas un mēs gribējām ieviest vēl papildu izolāciju gan viņu, gan mūsu daļā, īpašnieki neizgāja uz nekādām sarunām. Arī tā bija jāslēdz, kas nozīmē, ka lielkoncerti vairs nevarēja notikt, jo uz mazo skatuvi otrā zālē lielas grupas vairs neparakstījās," stāsta Štramdiers. Viņš gan norāda, ka uz mazās skatuves izdevies ietilpt pat grupai "Oranžās brīvdienas", kas, iespējams, ir daudzskaitlīgākā grupa Latvijā.

"Viss foršais lēnām pazuda. Mēs nevarējām taisīt pasākumus pagalmā, mēs nevarējām darbināt lielo zāli. Mēģinājām to pārveidot par vietu, kur pasēdēt, bet tas nebija omulīgi, jo tā bija uztaisīta tam, kam viņa bija uztaisīta," atceras Edgars. Laika gaitā "Nabaklab" tīri fiziski kļuva aizvien mazāks un mazāks.

Savu laiku "Nabaklab" Māra Lāss atminas kā savā ziņā jaunības bezrūpības, piedzīvojumu un muļķību piepildītu periodu, ko paralēli darba pienākumiem raksturo ar naktsdzīves nostalģiju.

Daudzi ir dzirdējuši, ka īstā ballītē bieži vien klubos sākas pēc darba laika beigām. Māra gan precizē, ka īstā ballīte sākas tieši darbiniekiem: "Jā, arī "Nabaklab" nereti pēc kluba slēgšanas notika lielākas vai mazākas ballītes.

Tas, cik liela ballīte uzbrieda, bija atkarīgs no daudziem aspektiem, jo nebija arī tā, ka pēc katras maiņas visi skandina glāzes. Uz doto mirkli pat spilgtāk atceros ļoti trakas ballītes pēc nostrādātas maiņas, ciemojoties pie amata brāļiem citos klubos, piemēram, "Pulkvedī", "Space Dog", "Route 66", Vecrīgas "Ļeningrad", "Coco-loco" un vēl sazin kur. Bijušas pat reizes, kad ceļi aizved uz citu pilsētu, piemēram, uz "Fontaine Palace" Liepājā."

Runājot par spilgtām armiņām no kluba laikiem, viņa no bāra dzīves atminas divus kuriozus. "Visai smieklīgs gadījums bija ar kādu žurnalistu, kurš kluba telpās uz interviju uzaicināja mūziķi Imantu. Viss šķita kā parasti, abi paņēma dzērienus un devās uz sarunu. Pēc nepilnām 5 minūtēm mūziķis manāmi neapmierināts, pat dusmīgs, no telpas izsteidzās ārā. Nesaprazdama, kas īsti notiek, gāju lūkoties un atradu krēslā iemigušu žurnālistu. Kad modināju augšā, viņš vaicāja "Kur Imants?" Par notikušo vēl ilgi smējāmies. Beigās viss bija labi un intervija tika izdota, turklāt tā saņēma labas atsauksmes.

Savukārt citā reizē rīta maiņas laikā ienāca jauns puisis, tūrists no Krievijas. Viņš paņēma dzērienu un vaicāja, kur var klubā smēķēt. Daudz nedomājot norādu uz iekšpagalmu un saku "tam v zadņicu kurica" [red.: tur pakaļā vista]. Nevarēju saprast puiša reakciju, kad viņš neko nepasakot devās prom. Lai arī man šķita, ka izsakot skaidrā un korektā krievu valodā, kolēģi apgaismoja, ka esmu pateikusi rupjības."

Edgars Āboliņš ar stāstiem par pārsteigumiem ir piesardzīgāks, sakot, ka īsti nekas nenāk prātā. "Manā pieredzē bija vieni mūziķi, kuri lidoja uz Latviju, bet neatlidoja. Esot kavējies pirmais lidojums savienotajā reisā, tāpēc nav uzspējuši. Taču stāstā kaut kas negāja kopā, jo viņu tūres menedžeris kā vienīgais ieradās, taču viņu lidostā arestēja. Tā arī nekad neuzzinājām, kas tur patiesībā notika, bet tas tomēr nedaudz pārsteidza. Bija arī priekšnesumi, piemēram, vienam zviedru industriālajam mūziķim pirms koncerta "Nabaklab" vajadzēja krāsoties ar kaut kādām asinīm un miltiem, bet jau nekas tāds nav," spriež Edgars, piebilstot, ka kādā citā koncertvietā viņa rīkotā pasākumā kāda grupa publikā no skatuves metusi jēlas vistu aknas.

Runājot par to, vai "Nabaklab" kā koncepts būtu aktuāls aizvien, Āboliņš spriež, ka klubs bija kaut kas tāds, kas tagad jau ir kaut kas cits: "Jautājums ir drīzāk par to, vai "Nabaklab" varētu noturēt savu aktualitāti, ja ignorējam viesnīcas dēļ sačakarētās telpas. Grūti spriest, jo trendi mainās. Vienu brīdi stilīgs ir viens kvartāls, tad cits un tad atkal cits. Šobrīd piedalos koncerta rīkošanā Viļņā. Aprunājos ar vienu pazīstamu draugu žurnālistu, kurš teica, ka tā vieta, kur domājām to darīt, bija forša, bet aizvien grūtāk cilvēkus tur ir dabūt. Nezinu, kāpēc, bet tā ir. Vai "Naba" būtu palikusi mūžīgi aktuāla – grūti spriest, bet ir vietas, kurām izdodas nosērfot uz tiem trenda viļņiem."

Štramdiers vērtē, ka šobrīd ir populāri ieiet jebkādās telpās, uzlikt bāru un sākt darbu bez ieguldījumiem: "Man šķiet, ka ir svarīgi, lai ir kaut kāda ērtības pakāpe un cieņa pret apmeklētāju. Man patīk, ja ir nopietna pieeja ne tikai no bāra, bet arī no mākslinieciskā viedokļa. Man ir svarīgs stāsts. Viens ir leģenda, bet otrs ir vēsturiskais aspekts." "Nabaklab" gadījumā tas bija stāsts par ēkas būvnieku, filantropu un LU fonda dimanta mecenātu Kristapu Morbergu, kura vārdā bija nosaukta lielā koncertzāle, bet mazā zāle – viņa sievas Augustes vārdā. Tāpat arī atsegtais lifts bija viens no pirmajiem liftiem Rīgā, atzīmē Madars.

Cik skaļi ar trīs dienu svinībām "Nabaklab" iesāka savu darbību, tik nemanāmi tā tika pārtraukta. "Atvadas bija, bet tas bija vairāk atjautības pasākums. Nosaucām to par "dekonstrukcijas ballīti". Daudzi domāja, ka mēs veramies uz remontu. Negribējām gaudas un vaimanas, un mums nebija vajadzīga rezonanse. Tā bija apstākļu sakritība, beidzās arī telpu līgums, un tā vieta vairs nebija attīstāma," par kluba slēgšanu saka viens no tā dibinātājiem Madars. "Nabaklab" bāra vadītāja Māra saka, ka šķiroties no kluba, noslēdzies zināms posms arī viņas dzīvē, tomēr "arī tagad, 11 gadus vēlāk, šo laiku atminos ar vissiltākajām atmiņām."