KULTA VIETAS, KURU VAIRS NAV
Vecrīgas karaļi 'Fantastic 6' un viņu viesistaba 'Orange Bar'
NORA RIEKSTA
DELFI Kultūra redaktore
Šī ir otrā daļa publikāciju ciklam "Kulta vietas, kuru vairs nav" – stāsts par 1990. un 2000. gadu izklaides vietām – krogiem un klubiem, kas bija un izbija
Nelielais bārs ar skaļo slavu – "Orange Bar" – pastāvēja teju 10 gadu, aiz sevis atstājot leģendas par ievelkošu uzdzīvi, kuru nav iespējams pamest līdz rīta gaismai, tematiskām ballītēm ar pārģērbšanos un, protams, dejām pa galdiem un bāra leti. Nepārspīlējot – "Oranžais" bija leģendārs, vēl pirms tika vērtas tā durvis, bet tā vārdu Rīgas naktsdzīves kulta vietas statusā nostiprināja tieši pirmie divi pastāvēšanas gadi. Vēlākais jau bija tas, ko sauc par "gulēšanu uz lauriem".
"Orange Bar" īsumā:
- "Orange bar" 2002. gadā atvēra seši draugi jeb – kā viņi paši sevi dēvēja – "Fantastic 6". Vēl pirms bāra atvēršanas viņi jau pāris reižu bija sarīkojuši brīvdabas rokfestivālu "Trinstoka";
- "Oranžais" atradās Vecrīgā, Jāņa sētā un viena tā siena bija kopīga ar Sv. Jāņa baznīcu;
- Bāra 50 kvadrātmetros spēja ietilpt līdz pat 200 cilvēku liels pūlis;
- Kroga vizītkarte bija dejas uz galdiem un bāra letes, bet par bārmenēm tika pieņemtas tikai meitenes – pēc filmas "Coyote Ugly" koncepta.
"Orange Bar" radītāji sevi sauca par "Fantastic 6" (viņi bija seši, kā nojaušat vai pat atceraties) un tūkstošgades mijā jau bija zināmi kā Vecrīgas uzdzīves karaļi. Būtiski uzsvērt – ar pasākumu rīkošanas un rokenrola pieredzi. Par "Oranžā" leģendu šoreiz stāsta divi no viņiem – brālēni – Ivars Blanks, uzņēmējs, viens no bāra "Nemiers" īpašniekiem, un Mārtiņš Blanks, mākslinieks un dizainers, zīmola "BlankBlank" radītājs. Vēsturiskās precizitātes dēļ nosauksim arī pārējos: Nils Heinrihsons, šodien strādā "Free Riga", Kaspars Iesalnieks un Ralfs Blanks, abi šodien saistīti ar būvniecības industriju, kā arī Uģis Jansons, plaši pazīstams kā Jensens, kādreizējais grupas "How Much Personalities?" (HMP?) ģitārists, šodien darbojas mēbeļu biznesā. Jensens bija bāra vadītājs un vienīgais, kam no "Fantastic 6" "Oranžais" bija pastāvīga darba vieta. Pārējie tur vienkārši… atpūtās.
No Ivara Blanka privātā arhīva
Viss sākās ar Trinciem
"Orange Bar" Vecrīgā, Jāņa sētā, tika atvērts 2002. gadā. Tomēr Mārtiņš Blanks saka – viss sākās jau ātrāk, 1999. gadā. Tieši tad, mežonīgo deviņdesmito pēdējā vasarā, tika nodibināts privātais jeb, kā saka paši Blanki, pagalma festivāls "Trinstoka" – Trincu mājās Tukuma novadā. Rīkotāji, protams, bija viņi – "Fantastic 6". (Lai stāsts būtu pilnīgs, jāpiemin arī šīs pašas kompānijas kulta grupa "Četri balti kadiljaki", kuru jaunam, nepieredzējušam lasītājam varētu mēģināt raksturot kā absurda humora un pankroka esenci.) Jau gadu vēlāk par "Trinstoku" rakstīja laikraksts "Diena", bet turpmākajos gados tas pārauga publiskā un labi apmeklētā rokfestivālā. "Savs bārs Rīgā bija organisks festivāla turpinājums," saka Mārtiņš Blanks. Te atkāpei jāsaka, ka "Oranžā" un "Trinstokas" festivāla ziedu laiki sakrita – tas bija īss, bet žilbinošs posms jaunās tūkstošgades sākumā. Ja mēģinām precīzi noteikt robežas, tad aptuveni 2000.–2004. gads. Nelielu dokumentālo filmu par "Trinstoku 2003" var noskatīties šeit.
"Mums pašiem patika pa Vecrīgu dauzīties, un biznesa plāns bija tāds: mēs esam seši līdzīpašnieki, izrēķinājām, cik daudz naudas visi seši Vecrīgā notriecam. Teiksim, 50 lati mēnesī reiz seši ir 300. Un tā mēs jau "atsitam" telpu īri, ja dzeram paši pie sevis," par šo aprēķinu smejas Ivars. "Jā, tieši tik ļoti vienkārši tas bija," papildina Mārtiņš.
Starta kapitāls bijis 10 000 latu. Daļa šīs summas dabūta no cigarešu un alkohola zīmoliem, vienojoties, ka tieši viņu produkcija tiks bārā tirgota. Daļu ieguldījuši paši. Daudz darījuši savām rokām, aicinājuši talkā arī draugus.
"Bijām kaut kā izrēķinājuši, ka mums ir vajadzīgi 50 apmeklētāji dienā, lai mēs sevi atpelnītu. Kaut kāds plāns jau bija. Gluži uz dullo netaisījām," saka Ivars.
"Mums pašiem patika pa Vecrīgu dauzīties, un biznesa plāns bija tāds: mēs esam seši līdzīpašnieki, izrēķinājām, cik daudz naudas visi seši Vecrīgā notriecam. Teiksim, 50 lati mēnesī reiz seši ir 300. Un tā mēs jau "atsitam" telpu īri, ja dzeram paši pie sevis," par šo aprēķinu smejas Ivars. "Jā, tieši tik ļoti vienkārši tas bija," papildina Mārtiņš.
Starta kapitāls bijis 10 000 latu. Daļa šīs summas dabūta no cigarešu un alkohola zīmoliem, vienojoties, ka tieši viņu produkcija tiks bārā tirgota. Daļu ieguldījuši paši. Daudz darījuši savām rokām, aicinājuši talkā arī draugus.
"Bijām kaut kā izrēķinājuši, ka mums ir vajadzīgi 50 apmeklētāji dienā, lai mēs sevi atpelnītu. Kaut kāds plāns jau bija. Gluži uz dullo netaisījām," saka Ivars.
No Ivara Blanka privātā arhīva
Bārs pie baznīcas sāniem
Sākumā noskatītā vieta Jāņa sētā šķitusi laba, tomēr pārāk maza. Tikusi izskatīta versija arī par plašākām telpām un lielu klubu. "Pirms mums šajās telpās Jāņa sētā atradās "Ordenis" – bārs, kas nīkuļoja. Mēs tur nebijām gājuši, līdz ar to iepriekš nezinājām, kā tur bija. Zinājām tikai, ka tā ir laba vieta Vecrīgā. Mēs gan arī intensīvi meklējām citas. Atceros, ka gājām, piemēram, uz Zemkopības ministrijas ēku un skatījāmies telpas tur. Bija visādi varianti. Tomēr racionālais prāts uzvarēja. Sapratām, ka mums derēs arī 50 kvadrātmetri. Pārbaudīsim, kā tas ir, un tad domāsim," atceras Mārtiņš Blanks.
Savukārt Ivars šo izvēli sauc par vērtīgu mācību un veiksmi: "Mazās telpās viegli uztaisīt lielu tusiņu." Te jāpiebilst, ka šis koncepts labi strādā arī klubā "Nemiers", kur burzīšanās ap bāra leti un nelielās telpas nekad nav bijis traucēklis ne dejām, ne koncertiem.
Savukārt Ivars šo izvēli sauc par vērtīgu mācību un veiksmi: "Mazās telpās viegli uztaisīt lielu tusiņu." Te jāpiebilst, ka šis koncepts labi strādā arī klubā "Nemiers", kur burzīšanās ap bāra leti un nelielās telpas nekad nav bijis traucēklis ne dejām, ne koncertiem.
Galveno rūpi par jaunās izklaides vietas dizainu uzņēmās Ivara brālis Ralfs Blanks. Savukārt Mārtiņš rūpējās par detaļām. Sienas tika krāsotas tūkstošgades mijas modīgajā oranžajā krāsā, tika norauts griestu pārsegums, kā paši saka, lai jautrāka dzīve, labierīcībās apmeklētājus pārsteidza sarkana bākuguns. Savus noteikumus diktējusi arī atrašanās vēsturiskā Vecrīgas ēkā. "Interesants fakts – viena siena mums bija kopīga ar Sv. Jāņa baznīcu, un jau sākumā, ienākot šajās telpās, līgumā bija atrunāts, ka tajā nedrīkst neko urbt, kalt vai kā citādi sabojāt. Mēs to ievērojām, un varbūt tāpēc mums tur gāja tik labi," smejas Ivars.
Galvenais interjera elements bija īpašais televizors. Tā "iekšējie orgāni" atradās stikla kastē pie sienas un ar vadiem bija savienoti ar kineskopu. "Televizoru uztaisīja mans draugs Oskars Brambergs. Bijām vienojušies, ka algu viņam maksāsim dzērienos. Taču viņš nelietoja alkoholu. Tā viņš nāca pie mums un vienā laidā sūca kolu. Tiešām daudz!" atceras Mārtiņš Blanks.
Galvenais interjera elements bija īpašais televizors. Tā "iekšējie orgāni" atradās stikla kastē pie sienas un ar vadiem bija savienoti ar kineskopu. "Televizoru uztaisīja mans draugs Oskars Brambergs. Bijām vienojušies, ka algu viņam maksāsim dzērienos. Taču viņš nelietoja alkoholu. Tā viņš nāca pie mums un vienā laidā sūca kolu. Tiešām daudz!" atceras Mārtiņš Blanks.
No Ivara Blanka privātā arhīva. Mārtiņš Blanks
Praktiskā pieredze nāca drīz, galdiņi mainīti vismaz trīs reizes, bet bāra lete – jau pirmajā mēnesī kopš atvēršanas. "Tad sapratām, ka bāra mēbeles ir jātaisa izturīgas. Arī "Nemierā" tagad viss ir betonā un dzelzī," norāda Ivars. Tobrīd "Oranžā" saimnieki visi bija divdesmitgadnieki, pieredzes bāru biznesā nekādas. Tomēr Mārtiņš saka: "Pasākumus jau bijām taisījuši, es iepriekš biju organizējis vairākus Mākslas akadēmijas karnevālus. Tāpat jau darbojāmies ar interjera lietām, reklāmu. Zinājām, kā par sevi pastāstīt un uzbangot runas laikā, kad vēl nebija nekādu sociālo tīklu un citu mārketinga instrumentu. Mēs paši bijām kā skatuves tēli un staigājošas bāra reklāmas."
Vēl atlika nosaukums. Par "Orange Bar" izlemts pēdējā naktī pirms atvēršanas, atceras Ivars. Bijuši visādi varianti. Visreālākais no tiem – "Elektra". "Remontējām, vilkām vadus un spriedām – būs "Elektra"." Šāds nosaukums pat figurē publikācijās presē īsi pēc bāra atvēršanas.
"Pirmajā skaņas testā pārbaudījām, cik bārs būs skaļš. Ieslēdzām aparatūru uz visskaļāko un gājām apkārt pa perimetru. O, jā, dzirdam – re, kur skan vēl uz Kaļķu ielas," stāsta Ivars.
Skaļuma un ārā smēķētāju dēļ vēlāk zināma spriedze veidojās attiecībās ar stāvu augstāk esošo teātra klubu "Hamlets" un netālo viesnīcu "Konventa sēta". "Zagorskis jau skatījās uz mums ar līku aci," par attiecībām ar "Hamleta" saimnieku, aktieri Rolandu Zagorski, saka Mārtiņš Blanks. Taču reiz "Hamlets" ticis noīrēts Jaunā gada svinībām, un tad balle notikusi pa visiem gaņģiem. Savukārt vēl augstāk atradās dzīvokļi. Vienā no tiem mita kāda veca kundze, kurai "nopakoti" logi, regulāri piegādāts ēdiens, tāpēc nekādu konfliktu nav bijis.
"Pirmajā skaņas testā pārbaudījām, cik bārs būs skaļš. Ieslēdzām aparatūru uz visskaļāko un gājām apkārt pa perimetru. O, jā, dzirdam – re, kur skan vēl uz Kaļķu ielas," stāsta Ivars.
Skaļuma un ārā smēķētāju dēļ vēlāk zināma spriedze veidojās attiecībās ar stāvu augstāk esošo teātra klubu "Hamlets" un netālo viesnīcu "Konventa sēta". "Zagorskis jau skatījās uz mums ar līku aci," par attiecībām ar "Hamleta" saimnieku, aktieri Rolandu Zagorski, saka Mārtiņš Blanks. Taču reiz "Hamlets" ticis noīrēts Jaunā gada svinībām, un tad balle notikusi pa visiem gaņģiem. Savukārt vēl augstāk atradās dzīvokļi. Vienā no tiem mita kāda veca kundze, kurai "nopakoti" logi, regulāri piegādāts ēdiens, tāpēc nekādu konfliktu nav bijis.
No Ivara Blanka privātā arhīva. "Orange Bar" vēl pirms remonta.
Dejas pa galdiem un bārā tikai meitenes
"Orange Bar" tika atvērts 2002. gada agrā pavasarī, un kā šo notikumu aculieciniece varu apliecināt bez nevajadzīga patosa, tas tik tiešām kļuva par vienu no galvenajām Rīgas bohēmas un uzdzīves bākām. Nekāda ieskriešanās un pakāpeniska publikas audzēšana nebija vajadzīga. Bārs bija pārbāzts jau pirmajās tā pastāvēšanas dienās. "Mēs ieguldīto atpelnījām trīs mēnešos," stāsta Mārtiņš Blanks. Savukārt pašu starpā aprēķins bijis vienkāršs un precīzs: "Tiklīdz kāds no mums notrieca bārā 1000 latu, tā pārējiem tika izmaksātas dividendes. Sākumā ar to gāja lēnāk, bet, ja kādam vairāk paslīdēja kāja, visi citi bija priecīgi."
No Ivara Blanka privātā arhīva
Par to, vai "Oranžais" bija vieta, kur ieskriet uz pirmo dzērienu, iesildīties vakara piedzīvojumiem, vai tomēr tur cilvēks pazuda uz visu nakti, abi kādreizējie īpašnieki nevar vienoties. Tāpēc patiesi droši vien ir abi varianti.
Bārā pārsvarā skanēja alternatīvā mūzika un roks, dienas laikā tika servēti "Trincburgeri" un dažādi citi ēdieni, bet vakaros un naktīs, kā jau tas veiksmīgai izklaides vietai piedien, – nebeidzamas dejas un uzdzīve. "Oranžajā" bieži rezidēja Latvijas snovbordistu kopiena, varēja sastapt jaunos māksliniekus, arī mūziķus. Regulāri klienti bija arī hokejisti.
Bārā pārsvarā skanēja alternatīvā mūzika un roks, dienas laikā tika servēti "Trincburgeri" un dažādi citi ēdieni, bet vakaros un naktīs, kā jau tas veiksmīgai izklaides vietai piedien, – nebeidzamas dejas un uzdzīve. "Oranžajā" bieži rezidēja Latvijas snovbordistu kopiena, varēja sastapt jaunos māksliniekus, arī mūziķus. Regulāri klienti bija arī hokejisti.
"Jau pašā sākumā bija skaidrs, kādu bāru vēlamies. Taisījām tā, lai paši labi justos. Tā, lai mēs visi seši varētu atnākt un lai mums patiktu," saka Ivars Blanks. "Mūsu auditorija bija draugi, draugi un vēlreiz draugi. Informācija gāja no mutes mutē, un mūsu publika vienkārši bija savējie. Protams, kaut kādus klientus pārvilkām no "Pulkveža" (klubs "Pulkvedim neviens neraksta" Peldu ielā – aut.) un citiem klubiem. Bet, ja pie sevis palika par šauru, paņēmām savus krēslus un paši gājām uz "Pulkvedi"."
""Orange Bar" varētu kļūt par jaunu, varbūt nedaudz smagāku "M6" (krogs, iecienīta mākslinieku pulcēšanās vieta 90. gados – aut.) – nesen likvidēto Rīgas bohēmas štābu. Cenas Vecrīgas krogam ir pieņemamas. Atmosfēra – bezbēdīgs alternatīvs rokenrols. Turklāt pāris veco "M6" karsēju jau te piefiksēti," tā par nule atvērto bāru īsi pēc tā atvēršanas laikrakstā "Diena" rubrikā "Gastronauti" raksta Viestards Gailītis. "Ieejot "Orange Bar", jūties lūgts, nevis apskatīts.
Laikraksts "Diena". 2002. gads.
Krogs ir plašs, tam nepiemīt ne lāses augstprātības, toties ir svaigs jestrums. Viesmīlīgas, smaidīgas un skaistas apkalpotājas. Interjers nav ekstravagants, taču valdzinoši nenopietns (..)." "Dienas" gardēdis Viestards Gailītis arī norāda, ka bārā brīžiem par daudz skanot 90. gadu alternatīvais roks, turklāt pusdienotājiem tas ir par skaļu: "Tāds spēcīgs gruzons, kā saka. Katrā ziņā pārāk spēcīgs apmeklētājiem skaidrā, ja tādi ir."
"Kopumā noskaņa, vieta un apkalpošana sola omulīgu iedzeršanu un ālēšanos. Citu pārsteigumu nebūs, ja paši tos nesagādāsiet. Bet vai pārsteigumu dēļ iet uz krogu, sevišķi, ja to dibinājuši cilvēki, kas, ļoti iespējams, ir jūsu draugi?" rezumē "Dienas" apskatnieks un "Oranžajam" par apkalpošanu un atmosfēru piešķir maksimālos piecus punktus, nedaudz mazāk par interjeru un ēdienu.
Te gan jāpiebilst, ka no pusdienu piedāvājuma laika gaitā "Orange Bar" saimnieki atteicās. Darba dienās tajā bija samērā klusi un mierīgi, lielais uzlidojums allaž bija nedēļas nogalēs.
"Kopumā noskaņa, vieta un apkalpošana sola omulīgu iedzeršanu un ālēšanos. Citu pārsteigumu nebūs, ja paši tos nesagādāsiet. Bet vai pārsteigumu dēļ iet uz krogu, sevišķi, ja to dibinājuši cilvēki, kas, ļoti iespējams, ir jūsu draugi?" rezumē "Dienas" apskatnieks un "Oranžajam" par apkalpošanu un atmosfēru piešķir maksimālos piecus punktus, nedaudz mazāk par interjeru un ēdienu.
Te gan jāpiebilst, ka no pusdienu piedāvājuma laika gaitā "Orange Bar" saimnieki atteicās. Darba dienās tajā bija samērā klusi un mierīgi, lielais uzlidojums allaž bija nedēļas nogalēs.
No Ivara Blanka privātā arhīva
"Oranžā" vizītkarte un atpazīšanas zīme, protams, bija dejas uz galdiem un bāra letes. Turklāt tas ne tikai bija vienkārši atļauts, bet pat tika veicināts. "Tas jau pašā sākumā zelta burtiem bija ierakstīts," saka Ivars. "Normas robežās varēja darīt jebko. Nu, ja tiešām nekāpa kādam iekšā šķīvī." 2000. gadā uz lielajiem ekrāniem bija iznākusi filma "Coyoty Ugly" – izklaidējošs un romantisks stāsts par kādu jaunu, kautrīgu lauku meiteni, kura pirmā darba meklējumos pilsētā nonāk bārā. Tur ar trakojošu klientu baru ik vakaru tiek galā daiļu dāmu pulciņš, bet ik nakts kulminācija ir dejas uz bāra letes. Tur arī šī ideja noskatīta, un Ivars Blanks saka, ka, iespējams, tieši "Oranžais" bija pirmais, kur filmā redzētā atmosfēra tika atdzīvināta. Mārtiņam gan ir nedaudz cita versija – dejas uz letes un galdiem savā bārā bijušas obligātas, jo "Fantastic 6" komandai tas esot ticis liegts "Pulkvedī".
Abi kādreizējie īpašnieki apstiprina arī faktu, ka darbā par bārmenēm, līdzīgi kā "Coyoty Ugly", pieņēmuši tikai meitenes.
"Jā, smukas sievietes bārā, neviena čaļa nebija," saka Ivars Blanks. "Tomēr galvenais, ka labi darīja savu darbu," piebilst Mārtiņš. "Pirmās sapulces taisījām armēņu restorānā uz Zirņu un Valdemāra ielas stūra (šodien tur atrodas krogs "Ezītis miglā" – aut.). Parasti reizi nedēļā tur tikāmies. Tad nāca meitenes – stāstīja par sevi, ko prot un ko iepriekš darījušas. Un, ja ar savu stāstu uzrunāja, tad nāca pie mums strādāt. Bārmeņu kolektīvs bija diezgan pastāvīgs – mainība nebija liela. Viņām pie mums patika, un mēs arī centāmies, lai viņas labi justos."
Abi kādreizējie īpašnieki apstiprina arī faktu, ka darbā par bārmenēm, līdzīgi kā "Coyoty Ugly", pieņēmuši tikai meitenes.
"Jā, smukas sievietes bārā, neviena čaļa nebija," saka Ivars Blanks. "Tomēr galvenais, ka labi darīja savu darbu," piebilst Mārtiņš. "Pirmās sapulces taisījām armēņu restorānā uz Zirņu un Valdemāra ielas stūra (šodien tur atrodas krogs "Ezītis miglā" – aut.). Parasti reizi nedēļā tur tikāmies. Tad nāca meitenes – stāstīja par sevi, ko prot un ko iepriekš darījušas. Un, ja ar savu stāstu uzrunāja, tad nāca pie mums strādāt. Bārmeņu kolektīvs bija diezgan pastāvīgs – mainība nebija liela. Viņām pie mums patika, un mēs arī centāmies, lai viņas labi justos."
No Ivara Blanka privātā arhīva
Bārmenes bija tās, kas uzturēja "Orange Bar" mūžīgo svinību gaisotni. "Viņas izpaudās arī radoši. Pašas taisīja pasākumus, pārģērbās dažādos tematiskos tērpos. Sākumā mazliet aktīvāk iesaistījāmies, bet vēlāk ļāvām meitenēm brīvi rīkoties," stāsta Mārtiņš Blanks. Un svinēt varēja jebko – sākot no Lieldienu vakara bārā un Egļu saieta Ziemassvētku laikā līdz Melnajai piektdienai un Zombiju ballei Halovīna vakarā.
"Orange Bar" rekordu grāmatā ir ierakstāms fakts, ka tā 50 kvadrātmetros ir iespējams ietilpināt ap 200 cilvēku. "Speciāli skaitījām un neticējām, ka tik daudz var būt. Un visi arī labi jutās," saka Mārtiņš Blanks.
"Orange Bar" rekordu grāmatā ir ierakstāms fakts, ka tā 50 kvadrātmetros ir iespējams ietilpināt ap 200 cilvēku. "Speciāli skaitījām un neticējām, ka tik daudz var būt. Un visi arī labi jutās," saka Mārtiņš Blanks.
Mūziķis un grafiskais dizainers Mārtiņš Ābols bija "Orange Bar" dīdžejs un, kā pats saka, "mēbele". "Viena liela balle vairāku gadu garumā," saka Ābols. Tur sastapti ne tikai nākamie grupas biedri ("Soundarcade", "Čipsis un Dullais") un tuvākie draugi, bet arī sieva.
"Bijām noguruši no uzdzīves un viens no otra"
"Fantastic 6" kolektīvs "Orange Bar" pārdeva 2004. gada jūlijā. "Pēc šiem intensīvajiem gadiem bija arī baigais nogurums. Četri no mums vēl turpināja šo biznesu un atvēra "Radiobāru". Tomēr es no tā noguru, no visa tā alkohola apjoma un mūžīgās uzdzīves. Ja ir bārs, tad tev jāprot nostāties vienā pusē, vai nu esi saimnieks, bārmenis, organizators, vai arī esi bāra apmeklētājs. Taču es to nepratu, biju abās pusēs. Un tas, protams, bija slikti," tā Mārtiņš Blanks.
"Godīgi sakot, bija arī grūti pašiem kopā. Jensens viens tur strādāja, bet tāpat katrs uzskatīja par vajadzīgu nākt un kaut ko ieteikt. Un, ja katrs sāk raustīt uz savu pusi... Tā bija noguršana ne tikai no dzeršanas un uzdzīves, bet arī vienam no otra. Un piedāvājums bija tiešām labs. Summa, ko mums piedāvāja, bija patiešām laba..." tā Ivars Blanks.
"Godīgi sakot, bija arī grūti pašiem kopā. Jensens viens tur strādāja, bet tāpat katrs uzskatīja par vajadzīgu nākt un kaut ko ieteikt. Un, ja katrs sāk raustīt uz savu pusi... Tā bija noguršana ne tikai no dzeršanas un uzdzīves, bet arī vienam no otra. Un piedāvājums bija tiešām labs. Summa, ko mums piedāvāja, bija patiešām laba..." tā Ivars Blanks.
Pēc pārdošanas "Oranžais" turpināja traukties pa jau labi iebrauktajām sliedēm. Protams, mainījās bārā skanošā mūzika, atmosfēra un publika. Tomēr nemainīga palika atļauja dejot uz galdiem, kas kā galvenā bāra iezīme allaž tika minēta arī dažādos tūrismam un Rīgas naktsdzīvei veltītos ceļvežos.
DELFI Ivars Blanks un Mārtiņš Blanks
"Toreiz mana dzīve bija vienkārša un sakārtota. Mācījos Mākslas akadēmijā, aizgāju pusdienās uz "Oranžo", gribēju alkoholu, gāju uz "Oranžo", nebija nekādu lieku izdevumu, viss bija vienās durvīs. Mēs tam tā īsti kā biznesa plānam nepiegājām, tas vienkārši bija dzīvesveids. Bārs bija mūsu viesistaba," saka Mārtiņš Blanks. "Arī pēc pārdošanas dažas reizes tur iegājām, bet tur jau vairs nebija kā agrāk."
Šodien "Oranžā" telpās atrodas klubs "Tims Mints", bet tā logos, visdrīzāk gan tikai sakritības pēc, stāv rakstīts – "Rīgas lielākā viesistaba".
Šodien "Oranžā" telpās atrodas klubs "Tims Mints", bet tā logos, visdrīzāk gan tikai sakritības pēc, stāv rakstīts – "Rīgas lielākā viesistaba".