"Orange Bar" radītāji sevi sauca par "Fantastic 6" (viņi bija seši, kā nojaušat vai pat atceraties) un tūkstošgades mijā jau bija zināmi kā Vecrīgas uzdzīves karaļi. Būtiski uzsvērt – ar pasākumu rīkošanas un rokenrola pieredzi. Par "Oranžā" leģendu šoreiz stāsta divi no viņiem – brālēni – Ivars Blanks, uzņēmējs, viens no bāra "Nemiers" īpašniekiem, un Mārtiņš Blanks, mākslinieks un dizainers, zīmola "BlankBlank" radītājs. Vēsturiskās precizitātes dēļ nosauksim arī pārējos: Nils Heinrihsons, šodien strādā "Free Riga", Kaspars Iesalnieks un Ralfs Blanks, abi šodien saistīti ar būvniecības industriju, kā arī Uģis Jansons, plaši pazīstams kā Jensens, kādreizējais grupas "How Much Personalities?" (HMP?) ģitārists, šodien darbojas mēbeļu biznesā. Jensens bija bāra vadītājs un vienīgais, kam no "Fantastic 6" "Oranžais" bija pastāvīga darba vieta. Pārējie tur vienkārši… atpūtās.

"Orange Bar" Vecrīgā, Jāņa sētā, tika atvērts 2002. gadā. Tomēr Mārtiņš Blanks saka – viss sākās jau ātrāk, 1999. gadā. Tieši tad, mežonīgo deviņdesmito pēdējā vasarā, tika nodibināts privātais jeb, kā saka paši Blanki, pagalma festivāls "Trinstoka" – Trincu mājās Tukuma novadā. Rīkotāji, protams, bija viņi – "Fantastic 6". (Lai stāsts būtu pilnīgs, jāpiemin arī šīs pašas kompānijas kulta grupa "Četri balti kadiljaki", kuru jaunam, nepieredzējušam lasītājam varētu mēģināt raksturot kā absurda humora un pankroka esenci.) Jau gadu vēlāk par "Trinstoku" rakstīja laikraksts "Diena", bet turpmākajos gados tas pārauga publiskā un labi apmeklētā rokfestivālā. "Savs bārs Rīgā bija organisks festivāla turpinājums," saka Mārtiņš Blanks. Te atkāpei jāsaka, ka "Oranžā" un "Trinstokas" festivāla ziedu laiki sakrita – tas bija īss, bet žilbinošs posms jaunās tūkstošgades sākumā. Ja mēģinām precīzi noteikt robežas, tad aptuveni 2000.–2004. gads. Nelielu dokumentālo filmu par "Trinstoku 2003" var noskatīties šeit.

"Mums pašiem patika pa Vecrīgu dauzīties, un biznesa plāns bija tāds: mēs esam seši līdzīpašnieki, izrēķinājām, cik daudz naudas visi seši Vecrīgā notriecam. Teiksim, 50 lati mēnesī reiz seši ir 300. Un tā mēs jau "atsitam" telpu īri, ja dzeram paši pie sevis," par šo aprēķinu smejas Ivars. "Jā, tieši tik ļoti vienkārši tas bija," papildina Mārtiņš.

Starta kapitāls bijis 10 000 latu. Daļa šīs summas dabūta no cigarešu un alkohola zīmoliem, vienojoties, ka tieši viņu produkcija tiks bārā tirgota. Daļu ieguldījuši paši. Daudz darījuši savām rokām, aicinājuši talkā arī draugus.

"Bijām kaut kā izrēķinājuši, ka mums ir vajadzīgi 50 apmeklētāji dienā, lai mēs sevi atpelnītu. Kaut kāds plāns jau bija. Gluži uz dullo netaisījām," saka Ivars.

Sākumā noskatītā vieta Jāņa sētā šķitusi laba, tomēr pārāk maza. Tikusi izskatīta versija arī par plašākām telpām un lielu klubu. "Pirms mums šajās telpās Jāņa sētā atradās "Ordenis" – bārs, kas nīkuļoja. Mēs tur nebijām gājuši, līdz ar to iepriekš nezinājām, kā tur bija. Zinājām tikai, ka tā ir laba vieta Vecrīgā. Mēs gan arī intensīvi meklējām citas. Atceros, ka gājām, piemēram, uz Zemkopības ministrijas ēku un skatījāmies telpas tur. Bija visādi varianti. Tomēr racionālais prāts uzvarēja. Sapratām, ka mums derēs arī 50 kvadrātmetri. Pārbaudīsim, kā tas ir, un tad domāsim," atceras Mārtiņš Blanks.

Savukārt Ivars šo izvēli sauc par vērtīgu mācību un veiksmi: "Mazās telpās viegli uztaisīt lielu tusiņu." Te jāpiebilst, ka šis koncepts labi strādā arī klubā "Nemiers", kur burzīšanās ap bāra leti un nelielās telpas nekad nav bijis traucēklis ne dejām, ne koncertiem.

Galveno rūpi par jaunās izklaides vietas dizainu uzņēmās Ivara brālis Ralfs Blanks. Savukārt Mārtiņš rūpējās par detaļām. Sienas tika krāsotas tūkstošgades mijas modīgajā oranžajā krāsā, tika norauts griestu pārsegums, kā paši saka, lai jautrāka dzīve, labierīcībās apmeklētājus pārsteidza sarkana bākuguns. Savus noteikumus diktējusi arī atrašanās vēsturiskā Vecrīgas ēkā. "Interesants fakts – viena siena mums bija kopīga ar Sv. Jāņa baznīcu, un jau sākumā, ienākot šajās telpās, līgumā bija atrunāts, ka tajā nedrīkst neko urbt, kalt vai kā citādi sabojāt. Mēs to ievērojām, un varbūt tāpēc mums tur gāja tik labi," smejas Ivars.

Galvenais interjera elements bija īpašais televizors. Tā "iekšējie orgāni" atradās stikla kastē pie sienas un ar vadiem bija savienoti ar kineskopu. "Televizoru uztaisīja mans draugs Oskars Brambergs. Bijām vienojušies, ka algu viņam maksāsim dzērienos. Taču viņš nelietoja alkoholu. Tā viņš nāca pie mums un vienā laidā sūca kolu. Tiešām daudz!" atceras Mārtiņš Blanks.

Vēl atlika nosaukums. Par "Orange Bar" izlemts pēdējā naktī pirms atvēršanas, atceras Ivars. Bijuši visādi varianti. Visreālākais no tiem – "Elektra". "Remontējām, vilkām vadus un spriedām – būs "Elektra"." Šāds nosaukums pat figurē publikācijās presē īsi pēc bāra atvēršanas.

"Pirmajā skaņas testā pārbaudījām, cik bārs būs skaļš. Ieslēdzām aparatūru uz visskaļāko un gājām apkārt pa perimetru. O, jā, dzirdam – re, kur skan vēl uz Kaļķu ielas," stāsta Ivars.

Skaļuma un ārā smēķētāju dēļ vēlāk zināma spriedze veidojās attiecībās ar stāvu augstāk esošo teātra klubu "Hamlets" un netālo viesnīcu "Konventa sēta". "Zagorskis jau skatījās uz mums ar līku aci," par attiecībām ar "Hamleta" saimnieku, aktieri Rolandu Zagorski, saka Mārtiņš Blanks. Taču reiz "Hamlets" ticis noīrēts Jaunā gada svinībām, un tad balle notikusi pa visiem gaņģiem. Savukārt vēl augstāk atradās dzīvokļi. Vienā no tiem mita kāda veca kundze, kurai "nopakoti" logi, regulāri piegādāts ēdiens, tāpēc nekādu konfliktu nav bijis.

"Orange Bar" tika atvērts 2002. gada agrā pavasarī, un kā šo notikumu aculieciniece varu apliecināt bez nevajadzīga patosa, tas tik tiešām kļuva par vienu no galvenajām Rīgas bohēmas un uzdzīves bākām. Nekāda ieskriešanās un pakāpeniska publikas audzēšana nebija vajadzīga. Bārs bija pārbāzts jau pirmajās tā pastāvēšanas dienās. "Mēs ieguldīto atpelnījām trīs mēnešos," stāsta Mārtiņš Blanks. Savukārt pašu starpā aprēķins bijis vienkāršs un precīzs: "Tiklīdz kāds no mums notrieca bārā 1000 latu, tā pārējiem tika izmaksātas dividendes. Sākumā ar to gāja lēnāk, bet, ja kādam vairāk paslīdēja kāja, visi citi bija priecīgi."

"Jau pašā sākumā bija skaidrs, kādu bāru vēlamies. Taisījām tā, lai paši labi justos. Tā, lai mēs visi seši varētu atnākt un lai mums patiktu," saka Ivars Blanks. "Mūsu auditorija bija draugi, draugi un vēlreiz draugi. Informācija gāja no mutes mutē, un mūsu publika vienkārši bija savējie. Protams, kaut kādus klientus pārvilkām no "Pulkveža" (klubs "Pulkvedim neviens neraksta" Peldu ielā – aut.) un citiem klubiem. Bet, ja pie sevis palika par šauru, paņēmām savus krēslus un paši gājām uz "Pulkvedi"."

"Oranžā" vizītkarte un atpazīšanas zīme, protams, bija dejas uz galdiem un bāra letes. Turklāt tas ne tikai bija vienkārši atļauts, bet pat tika veicināts. "Tas jau pašā sākumā zelta burtiem bija ierakstīts," saka Ivars. "Normas robežās varēja darīt jebko. Nu, ja tiešām nekāpa kādam iekšā šķīvī." 2000. gadā uz lielajiem ekrāniem bija iznākusi filma "Coyoty Ugly" – izklaidējošs un romantisks stāsts par kādu jaunu, kautrīgu lauku meiteni, kura pirmā darba meklējumos pilsētā nonāk bārā. Tur ar trakojošu klientu baru ik vakaru tiek galā daiļu dāmu pulciņš, bet ik nakts kulminācija ir dejas uz bāra letes. Tur arī šī ideja noskatīta, un Ivars Blanks saka, ka, iespējams, tieši "Oranžais" bija pirmais, kur filmā redzētā atmosfēra tika atdzīvināta. Mārtiņam gan ir nedaudz cita versija – dejas uz letes un galdiem savā bārā bijušas obligātas, jo "Fantastic 6" komandai tas esot ticis liegts "Pulkvedī".

Abi kādreizējie īpašnieki apstiprina arī faktu, ka darbā par bārmenēm, līdzīgi kā "Coyoty Ugly", pieņēmuši tikai meitenes.

"Jā, smukas sievietes bārā, neviena čaļa nebija," saka Ivars Blanks. "Tomēr galvenais, ka labi darīja savu darbu," piebilst Mārtiņš. "Pirmās sapulces taisījām armēņu restorānā uz Zirņu un Valdemāra ielas stūra (šodien tur atrodas krogs "Ezītis miglā" – aut.). Parasti reizi nedēļā tur tikāmies. Tad nāca meitenes – stāstīja par sevi, ko prot un ko iepriekš darījušas. Un, ja ar savu stāstu uzrunāja, tad nāca pie mums strādāt. Bārmeņu kolektīvs bija diezgan pastāvīgs – mainība nebija liela. Viņām pie mums patika, un mēs arī centāmies, lai viņas labi justos."

Bārmenes bija tās, kas uzturēja "Orange Bar" mūžīgo svinību gaisotni. "Viņas izpaudās arī radoši. Pašas taisīja pasākumus, pārģērbās dažādos tematiskos tērpos. Sākumā mazliet aktīvāk iesaistījāmies, bet vēlāk ļāvām meitenēm brīvi rīkoties," stāsta Mārtiņš Blanks. Un svinēt varēja jebko – sākot no Lieldienu vakara bārā un Egļu saieta Ziemassvētku laikā līdz Melnajai piektdienai un Zombiju ballei Halovīna vakarā.

"Orange Bar" rekordu grāmatā ir ierakstāms fakts, ka tā 50 kvadrātmetros ir iespējams ietilpināt ap 200 cilvēku. "Speciāli skaitījām un neticējām, ka tik daudz var būt. Un visi arī labi jutās," saka Mārtiņš Blanks.

"Fantastic 6" kolektīvs "Orange Bar" pārdeva 2004. gada jūlijā. "Pēc šiem intensīvajiem gadiem bija arī baigais nogurums. Četri no mums vēl turpināja šo biznesu un atvēra "Radiobāru". Tomēr es no tā noguru, no visa tā alkohola apjoma un mūžīgās uzdzīves. Ja ir bārs, tad tev jāprot nostāties vienā pusē, vai nu esi saimnieks, bārmenis, organizators, vai arī esi bāra apmeklētājs. Taču es to nepratu, biju abās pusēs. Un tas, protams, bija slikti," tā Mārtiņš Blanks.

"Godīgi sakot, bija arī grūti pašiem kopā. Jensens viens tur strādāja, bet tāpat katrs uzskatīja par vajadzīgu nākt un kaut ko ieteikt. Un, ja katrs sāk raustīt uz savu pusi... Tā bija noguršana ne tikai no dzeršanas un uzdzīves, bet arī vienam no otra. Un piedāvājums bija tiešām labs. Summa, ko mums piedāvāja, bija patiešām laba..." tā Ivars Blanks.

"Toreiz mana dzīve bija vienkārša un sakārtota. Mācījos Mākslas akadēmijā, aizgāju pusdienās uz "Oranžo", gribēju alkoholu, gāju uz "Oranžo", nebija nekādu lieku izdevumu, viss bija vienās durvīs. Mēs tam tā īsti kā biznesa plānam nepiegājām, tas vienkārši bija dzīvesveids. Bārs bija mūsu viesistaba," saka Mārtiņš Blanks. "Arī pēc pārdošanas dažas reizes tur iegājām, bet tur jau vairs nebija kā agrāk."

Šodien "Oranžā" telpās atrodas klubs "Tims Mints", bet tā logos, visdrīzāk gan tikai sakritības pēc, stāv rakstīts – "Rīgas lielākā viesistaba".