KULTA VIETAS, KURU VAIRS NAV
'MOHITO' UZVARAS GĀJIENS RĪGĀ – KROGS 'PALDIES DIEVAM, PIEKTDIENA IR KLĀT!'
AIJA BOGDANOVA
DELFI žurnāliste
Šī ir otrā daļa publikāciju ciklam "Kulta vietas, kuru vairs nav" – stāsts par 1990. un 2000. gadu izklaides vietām – krogiem un klubiem, kas bija un izbija
"Paldies Dievam, Piektdiena ir klāt" īsumā:
  • "Mohito" uzvaras gājiens – tolaik šo dzērienu Latvijā tikai iepazina. Visiem kokteiļiem bija fiksēta cena – 3,50 līdz 4 lati;
  • Bāram bija nerakstīts likums, ka "viena alus dzērāji" šeit nav tie gaidītākie klienti. Investori Henrijs Bukavs un Guntars Traubergs šo krogu bija ieplānojuši turīgajiem trīsdesmitgadniekiem;
  • "Katru pirmdienu grāmatvede nometa piķi burtiski kaudzēs," treknos gadus atceras Bikšus, kuram šis bārs bijis līdz šim veiksmīgākais bizness;
  • Darbības gadi: 1999-2008.
2000. gadā Rīgas saviesīgās dzīves cienītājus pārsteidza jauns un stila ziņā līdz šim neredzēts krogs ar Karību salu atmosfēru, neticami lielu dzērienu izvēli un daudz seksapīla it visā. Kokteiļu bāra "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" seja kā tolaik, tā tagad ir kolorītais bārmenis Arnis Bikšus. Pagājuši jau desmit gadi, kopš "Piektdiena" vairs neeksistē, bet Arnis to dēvē par savu līdz šim veiksmīgāko biznesu, kura slēgšana viņam sūrst joprojām. Kas aizveda līdz iecienītā bāra beigām, par to šajā stāstā.
Pirmais publiskais ielūgums. Foto: No Arņa Bikšus personīgā arhīva
Lai gan dizaineres Baibas Ripas izveidotās telpas Rīgā, 11. novembra krastmalā 9, viesu uzņemšanai bijušas gatavas jau 1999. gada novembrī, tā pa īstam krogs durvis vēra akurāt uz gadsimtu mijas – slavenā milleniuma – sagaidīšanu. "Toreiz jau nebija interneta, mums vajadzēja krietni nopūlēties, lai sasauktu ļaudis uz milleniuma sagaidīšanu tieši pie mums," tagad atceras bāra saimnieks Arnis Bikšus. Viņš pats sprīdi pirms tam strādājis publikas jau iecienītajā klubā "Pulkvedim neviens neraksta", taču zibenīgi atsaucies piedāvājumam iesaistīties jaunas progresīvas vietas tapšanā, jo, braukājot pa pasauli un piedaloties bārmeņu sacensībās, apjautis: citviet populārā Karību stiliņa Rīgā vēl nav nekur.

Tiesa, daudzviet pasaulē (un joprojām arī Vecrīgas sirdī) eksistē ēdināšanas uzņēmumu franšīze "TGI Friday", kuras nosaukums šifrējas tāpat kā topošā bāra nosaukums. "Teicu čaļiem: davai, iztulkojam to latviski un piereģistrējam kā preču zīmi," – tā Bikšus krogs ieguva savu vārdu, lai gan pats koncepts paredzēja ko citādu nekā jau esošās ēstuves. "Karību salu pārstāvniecība Rīgā ar pludmales bāra atklāšanu 11. novembra krastmalā" – tā skanēja pats pirmais uzsaukums potenciālajiem klientiem uz apdrukāta kartona, dekorēta ar pielīmētiem pludmales elementiem. Kādā veidā ielūgumi izdāļāti, neatceras neviens.
Biznesa aspekti un vislabprātāk gaidītie klienti
Vaicāts, kur gūta nauda "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" izveidei, bārmenis teic, ka investori bijuši divi – reklāmas sfēras uzņēmējs Henrijs Bukavs un viņa draugs, telekompānijas LNT pārdošanas direktors Guntars Traubergs, bet namatēvi – Bikšus pats ar kolēģi Bruno Ivzānu. Bukavs ar Traubergu bijuši Bikšus meitenes paziņas, viņiem iepatikusies ideja par košu bāru Vecrīgā, un visi četri nodibināja uzņēmumu. "Investori vairāk gribēja būt ēnā, nebūt publiski. Tādi bijām mēs ar Bruno – bufetnieki! Viņi deva naudu, bet mēs tik štancējām," bāra aizsākumu atceras Bikšus. Vēlāk, pēc desmit gadiem, kad "Piektdiena" tika izlikta pārdošanā par veselu miljonu (!) latu, ziņu aģentūra LETA vēstīja: SIA "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt" vienīgā amatpersona ir Bikšus, bet tās īpašnieki ir Britu Virdžīnu salās reģistrētā "Kingfisher Universal Limited" un ASV reģistrētā "UniTrade Ltd.Co".

Henrijs Bukavs, kurš tolaik bieži bija redzams pašmāju dzīvesstila presē saviesīgo pasākumu bildēs, šobrīd vada Latvijas Airēšanas federāciju un no publicitātes izvairās. "Mana loma tajā projektā bija konsultatīva un nenozīmīga," tagad teic Bukavs. Runātīgāks ir viņa partneris Traubergs, kurš atklāj: mākslas filma "Kokteilis" viņu iespaidojusi un Bikšus viņam simpatizējis jau sen. Biznesa modelis paredzējis 15% uz pusēm starp Bikšu un Ivzānu un 70% Traubergam, taču ar naudām izrādījies "par īsu", un tad piesaistīts Bukavs. Savukārt bārmenis Ivzāns pasaukts no tobrīd Andrejam Žagaram piederošā "Deko bāra".

Telpas 11. novembra krastmalā bija Bikšus kaprīze, jo bijis svarīgi, lai viesi var novietot savu auto. Vajadzēja arī ieeju no stūra, lielus logus, augstus griestus – šis triks strādājot visā pasaulē. Visu meklēto uzņēmēji atrada kādam vācietim piederošās telpās. Sākotnēji "Piektdiena" telpas īrēja par 2000–3000 latiem mēnesī, bet vēlāk tās no saimnieka atpirka. "Noīrējām lēti, bet iegāzām naudu remontā," atceras Traubergs. Visa izveide tomēr bijusi dārgs prieks, tāpēc brīdī, kad bijis "par īsu", Traubergs piesaistīja Bukavu. "Māja bija bēdīgā stāvoklī, nācās pagrabu stiprināt, sijas likt, grīdas betonēt, fasādi remontēt. Kopumā ieguldījām tiem laikiem milzīgu naudu – 80 tūkstošus latu," teic Traubergs. Uzņēmēju konti pēc tā visa bijuši tukši, tāpēc arī kluba atvēršanas ballītē mūzika atskaņota, talkā ņemot privāti piederošu tehniku.

Klubā izveidotas gaišas telpas vasarīgos toņos, skanēja jautra mūzika, depresīvai sēdēšanai bārs nebija paredzēts. "Piektdiena" kopumā bija plānota kā atpūtas vieta populāriem un/vai turīgiem rīdziniekiem, un tāda tā arī bija savos ziedu laikos. To, ka vieta būs dzīvotāja, saimnieki sapratuši tūlīt, jau pirmā tusiņa piektdienā: "Vai nu visi bija nocietušies, vai kā, bet lietas aizgāja uzreiz – kā atvēra, tā bija uz pilnu klapi! Pagāja laiks, kamēr atsitām ieguldījumus, bet mīnusos nekad nebijām," saka Bikšus un atminas, ka nauda tērēta arī skaņas izolācijai, jo nams bija apdzīvots, taču īsta veiksme bija tā, ka tieši otrajā stāvā virs "Piektdienas" dzīvoklis piederējis uzņēmējam Pēterim Šmidrem, kurš tur ieradies tikai pārģērbties uz saviesīgām iziešanām, nevis mitinājies pastāvīgi.
Bāram bija nerakstīts likums, ka "viena alus dzērāji" šeit nav tie gaidītākie klienti, tāpēc pie ieejas katram pieklājās par pieciem latiem nopirkt talonu, ko iekšā samainīt pret sev vēlamo kokteili. Kā saka Bikšus, mērķis bija izvairīties no "visādiem reperiem un vecās "Pulkveža" publikas", jo "Piektdienā" vairāk tika gaidīta maksātspējīgā publika. Koncepts ar taloniem drīz gan tika atmests. Bikšus kā īpaši nozīmīgu lietu biznesa veiksmē atceras plašo āra terasi, kas ar laiku tika izveidota: "Biezajiem baigi patika. Tu vari, visiem redzot, aiziet pie savas glaunās mašīnas bardačokā nolikt brillītes, nākt atpakaļ, un visi skatās," smej bārmenis. Bizness bija veiksmīgs – labākajos laikos uzņēmums apgrozījis 350 tūkstošus latu gadā, tagad spriež Traubergs. Tieši no gūtās peļņas viņš un Bukavs telpas izpirka no vācieša.
"Mohito" uzvaras gājiens un atmiņas par viesmīļu algām
Tradicionālo Kubas alkoholisko kokteili ar gaišo rumu, cukurniedru sīrupu un saberztu ledu Rīgā tobrīd tik tiešām retais bija iepazinis. "Varbūt kāds apstrīdēs, ka kādā viesnīcas bārā jau to gatavoja, bet es zināju, ka "Mohito" būs mana bomba. Noskatījos recepti Vācijā. Ar laiku maucām to kā fabrikā no rīta līdz vakaram, bārā visi to pieprasīja," atceras Bikšus. Tā Rīga iepazina slaveno "Mojito", un šis kokteilis joprojām nav zaudējis savas pozīcijas visvairāk pieprasīto dzērienu topā pašmāju izklaides vietās. Zīmīgi, ka bārā "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" visiem kokteiļiem bija teju vienāda cena – tie maksāja no 3,50 līdz 4 latiem; mūsdienās tie būtu apmēram seši septiņi eiro. Visi kokteiļi bija skaisti sabildēti, un klientam vajadzēja tikai iebakstīt dzērienkartē ar pirkstu.


Arnis Bikšus (no labās) savā krogā.
Bikšus lepojas arī ar Rīgā pirmajām go-go dejotājām uz letes. Nē, tās nebija prostitūtas, bet tiešām dejotājas: seksīgas meitenes knapos tērpos ar krāšņām frizūrām un košām krellēm kaklā. "Tas arī Rīgā nebija vēl izteikti. Kad meitenes pagorās, džekiem patīk," viņš ieskicē noskaņu krogā. Dejojamā lete bijusi arī garākā visā Rīgā! Savukārt darba bitīšu jeb viesmīļu atlases process ļoti paticis pašam Arnim, un vienu darbinieci – latviski runājošu melnādainu meiteni – viņš no "Picas Lulū" burtiski pārpircis darbā: "Viņu sauca Lana, un es zināju, ka man viņu te noteikti vajag. Apgāju Elmāru Tanni, devos pa taisno uz viņas picas kasi un aicināju. Tagad Lana aizprecējusies un dzīvo Francijā."

No kreisās: pieprasītā viesmīle Lana.
Grūtāk bijis atrast viesmīles, kas darba apvienošanas kārtībā mīļuprāt arī uzdejotu uz letes, tas krogā esot piedevis "tādu kā dzīvīgumu". Lai atrastu darbinieces, tika izvietoti sludinājumi, un tad nāca kaudze ar CV un fotogrāfijām. Atlasītajām meitenēm nācies vēl arī atbildēt uz visādiem viltīgiem jautājumiem, lai saimnieki saprastu, vai skuķi gana attapīgi. "Mūsu vieta bija prestiža, tāpēc bija izvēles iespējas." Algas? Tās bijušas vislabākās, saka Bikšus, taču mazākas nekā naktsklubos. Viesmīlēm par algām gan varētu būt cits viedoklis.

Kopskaitā šajā bārā ikdienā rosījās ap 30 cilvēkiem, tostarp viņa paša sieva aktrise Santa Didžus "Piektdienā" pastrādājusi par viesmīli, tiesa gan, tikai divus mēnešus, jo "ne pie viņas var atnākt pielūdzēji, ne es ar kādu zaičiku parunāt", smej bārmenis.
"Piektdienas" virtuvi Bikšus vērtē kā tolaik ļoti labu – tajā kā galvenais pavārs rosījās šobrīd ēdināšanas tīkla "Vairāk saules" īpašnieks Endijs Bērziņš. Abi kopā jau bija strādājuši "Pulkvedī". Ēdināšanas konceptu jaunajā krogā raksturo vārds "vienkāršs", proti, tas bijis visiem saprotams "nesačakarēts ēdiens". Starp citu, tieši "Piektdienā" Bērziņš sastapa savu nākamo sievu, kura tur bija viesmīle.

Savukārt klientūra īpaši labi atceras tā dēvētās rudens balles, kas tika rīkotas kā iekštelpu sezonas atklāšana, slēdzot kroga terasi. Tad visa "Piektdiena" tika piebērta ar sadzeltējušām koku lapām, un par to savākšanu pēc tusiņa apkopējai maksāja vismaz 20 latus vairāk nekā parasti. Lapas maisos atbrauca vieglas, bet "aizbrauca" smagas – sasūkušās ar rumu un citiem šķidrumiem.

Foto: Arnis Bikšus
Veiksmes stāsts un pārmaiņas, kuras... nevajadzēja
Piektajā gadā pēc atvēršanas "Piektdiena" izdzīvoja savus ziedu laikus – tie bija "treknie" gadi. Kā medu pieēdies lācis Bikšus novelk: "Oiijjj, kas šitāds neatkārtosies vairs nekad! Mēs arī "Cuba Cafe" 2005. gadā atvērām, bija jau divi bāri. Bija baaaaigi labi. Katru pirmdienu grāmatvede nometa piķi burtiski kaudzēs," atceras kolorītais bārmenis. Labi bijis arī citiem tik skaudrajā 2008. gadā, taču īsi pirms ekonomiskās krīzes karstākā punkta Bikšus ar kolēģiem nolēma iecienīto bāru atsvaidzināt ar jaunu nosaukumu un citu izskatu, paralēli piedāvājot arī pirkt visu viņa sarūpēto. Luncinājušies visādi tipiņi, taču reāls pircējs neuzradās. "Uznāca tāds bizdings par restorānu to visu pārtaisīt... Bet īstenībā nevajadzēja... Uztaisījām "Burkānu"," ar nožēlu atceras bārmenis. Šajā laikā notikusi arī uzņēmuma partneru maiņa, proti, Bukavs un Traubergs palika tikai kā telpu īpašnieki, ne vairs uzņēmuma daļu turētāji. "Burkāns" vecajās "Piektdienas" telpās eksistēja trīs gadus, līdz nobeidzās.
Bārmenis Arnis Bikšus un investors Guntars Traubergs mūsdienās. (Foto: DELFI/LETA)
Kā tagad saka investors Guntars Traubergs, "Piektdiena" nudien bijusi veiksmes stāsts un attaisnojusi īpašnieku liktās cerības gan smalkās publikas, gan materiālā ziņā. Apogejs sasniegts 2008. gadā, kad uzradies pircējs, kurš esot bijis gatavs par miljonu latu atpirkt visu biznesu. "Bet nepaspējām, uznāca krīze. Balle beidzās, nācās pārprofilēties, bet pēc tam nekas tik veiksmīgs tā arī nav sanācis," teic Traubergs, kurš tolaik izveidoja arī ar krimināla rakstura skandāliem apvīto "PuPu Lounge" bāru Vecrīgā. Laiku pirms krīzes viņš atceras kā lieliski pavadītu "jauno un veiksmīgo" periodu, un "Piektdiena" viņam nozīmējusi arī ģimenisku atmosfēru, tāpēc ārzemnieki tikai no sākuma tika ielaisti, bet vēlāk lielākoties laipni izraidīti no ieejas apsargu puses. "Tas, ko mēs darījām, mums patika: nāca visi – mediju un izklaides biznesa cilvēki, populāri ļaudis, "Prāta vētra" tusēja, arī televīzijas sejas," slavenību aspektu akcentē Traubergs. Vaicāts, kā gāja ar nodokļu nomaksu un kāpēc veiksmīgais uzņēmums bija reģistrēts ārzonā, Traubergs saka: "Vairs neatceros, bet tolaik bija tāda mode, viss likuma ietvaros."

Lēmums pārveidot "Piektdienu" tika pieņemts, balstoties aksiomā: jāattīstās tajā brīdī, kad iet vislabāk. To Arnis Bikšus nožēlo vēl joprojām, jo ar šodienas prātu saprot, ka ejošā biznesā neko nevajag mainīt, drīzāk jātaisa cita vieta, bet nedrīkst pluinīt jau iecienītu iestādi. Vienmēr aizstāvējis "balto grāmatvedību", Arnis Bikšus arī tagad koronavīrusa izraisīto ekonomikas satricinājumu laiku vērtē kā tirgus pašattīrīšanos. Viņš šobrīd vada savu "Cuba Cafe" Vecrīgā, ir saņēmis pilnu pabalstu paketi no valsts un atzīst: bārs "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt!" nepadarīja viņu turīgu. Šī vieta devusi naudu, taču tā bija jāsadala uz četriem līdzīpašniekiem. Viņš tolaik atļāvies divus ceļojumus gadā ar ģimeni, taču bagāts no "Piektdienas" gan nav kļuvis.

Pēc "Piektdienas" tajās telpās bija vēl vismaz četri kokteiļu bāri/klubi, kas visi savu eksistenci izbeidza. Telpas 11. novembra krastmalā joprojām pieder Traubergam, un tās šobrīd iegādājamas par 700 tūkstošiem eiro. Vakantajā objektā no "Paldies Dievam, piektdiena ir klāt" interjera nav saglabājies itin neviens elements.