Aleksandra Dimā slavenais piedzīvojumu romāns "Grāfs Monte-Kristo" piedzīvo jaunu ekranizāciju, kura ir nonākusi arī uz Latvijas kinoteātru ekrāniem. Līdz šim par atpazīstamāko šī romāna galvenā varoņa atveidotāju droši varētu uzskatīt Žanu Marē, kura loma 1954. gada filmā joprojām tiek uzskatīta teju par ikonisku. Jaunajā filmā Monte-Kristo atveido aktieris Pjērs Ninē, kurš ir gatavs pastāstīt par savu pieredzi saskarsmē ar klasiku.
Jaunās filmas anotācija, kas pirmizrādi piedzīvos 13. septembrī, ir šāda: Edmons Dantess tiek arestēts viņa kāzu dienā par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Pēc četrpadsmit gadiem Ifas salas cietumā, viņam izdodas aizbēgt. Tagad, pasakaini bagāts, viņš pieņem grāfa Monte-Kristo identitāti un ir gatavs atriebties tiem, kuri viņu nodeva.
Zemāk lasāma intervija ar jauno Monte-Kristo atveidotāju – aktieri Pjēru Ninē. Tā sagatavota pēc studijas "Pathé" materiāliem.
Kāda ir jūsu saikne ar Aleksandru Dimā un pašu grāfu Monte-Kristo?
Dimā mani iepazīstināja ar literatūru gan rotaļīgā, gan dziļā veidā. Šī bija pirmā reize, kad mana iztēle bija tik spēcīga, ka es pilnīgi drebēju lasīšanas laikā un jutu tik spēcīgu vēlmi iemiesot šo varoni, vai arī redzēt, kā viņa grāmatās esošie tēli atdzīvojas. Dimā radītajiem varoņiem ir izcils blīvums un sarežģītība. Edmons Dantess ir gandrīz mītisks. Es pat neuzdrošinājos iedomāties, ka es viņu spēlēšu savas dzīves laikā! Mana paaudze arī uzauga ar Harija Potera grāmatām.
Kāda bija jūsu reakcija, kad filmas "Grāfs Monte-Kristo" režisori Aleksandrs un Matjē uzrunāja galvenajai lomai?
Man patiešām noreiba galva! Pēkšņi manī atgriezās visas atmiņas par lasīšanu. Monte-Kristo lomu piepilda katrs manas dzīves mirklis: maza zēna sapņi, jauna vīrieša sapņi...
Jebkuram aktierim Monte-Kristo spēlēšana ir sapnis. Salīdzināms ar sapni spēlēt Hamletu.
Jo loma sola iedziļināties daudzos eksistenciālos jautājumos: nevainība, netaisnība, nodevība, nožēla, grēku nožēla, atriebība, labais, ļaunais, briesmonis... Un arī pašam aktierim tas dod nenovērtējamu pieredzi, jo ir jāspēlē dažādu vecumu personāži, kuriem sākotnējā cerība pamazām pāriet izmisumā – cilvēks sadeg vēlmē atriebties, bet tad ar mierīgu sirdi pievēršas tai. Tādu lomu ir ļoti maz.
Monte-Kristo ir ievainots cilvēks, kurš meklē atriebību. Vai jūs sapratāt to tumsu, kura mīt viņā un pēc tam pāraug cietsirdībā?
Man patika šī tumsa. Es teicu Matjē un Aleksandram: "Mums ir jādara, lai būtu tumsa, mums pašiem ir jāpieņem tas, ko tā tumsa dara." Filmas un pēdējo gadu seriāli ir sagatavojuši skatītājus iegremdēties šādā tumsā. Tikai bija svarīgi to tumsu pārāk neizskaistināt. Mums nācās izpētīt, kas ir tas tumšākais cilvēka dvēselē, kad viņš vairs netic taisnīgumam, mīlestībai un draudzībai. Un es priecājos redzēt dienu no dienas, kā mēs kopīgi pētām šo tumsu. Tā sasniedz neprāta formu, paliekot pat pēc ļoti racionāliem jautājumiem – kā es varu atriebties? Vai es varu atļauties darīt visu, lai atriebtos? Vai tas, ko morāle man aizliedz, ir tieši tas, kas man ir jādara? Protams, ka var būt arī prieks par atriebību.
Lai atriebtos, ir jācieš. Skatītāja acīs tieši galvenā varoņa ciešanas attaisno viņa atriebību. Citādi tas ir tikai sadisms un vairs nestrādā kā nepieciešams. Tāpēc filma nemitīgi jautā skatītājam, cik tālu viņš ir gatavs iet un kur viņš atrodas no morāles aspekta tad, kad briesmonis paceļ galvu, kad mēs pārvēršamies no cilvēka par briesmoni.
Ja mani, tik pat lielā mērā kā Dantesu,draugi, likums un mana valsts nodotu, es nevaru apsolīt, ka necenstos atriebties un uzskatītu piedošanu par vienīgo glābiņu šajā situācijā.
Filmā liela loma ir arī varoņa fiziskajai sagatavotībai. Kā notika gatavošanās tai?
Pirmais treniņš bija pacietības pārbaude! Divarpus mēnešu filmēšanas laikā es pavadīju 150 stundas, sēžot grima krēslā. Katra fiziskās transformācijas sesija ilga četras līdz sešas stundas... Runājot par pārējo, es nekad nebiju nodarbojies ar jāšanas treniņiem, tāpēc izgāju īpašu apmācību, lai iemācītos jāt ar zirgu. Man bija arī daudz paukošanas nodarbību, īpaši ar Bastjēnu Bujonu, kurš filmā atveido Fernānu, lai mēs neizduram viens otram acis jau pirmajā minūtē. Visbeidzot, lai bēgšanas aina no cietuma un grimšana ūdenī būtu autentiska, es apmeklēju elpas aizturēšanas nodarbības pie pasaules čempiona, nirēja Stefana Mifsuda. Tas, iespējams, bija biedējošākais un vienlaikus aizraujošākais filmas pārbaudījums. Atrasties sasietam somā ar pievienotiem smagumiem 15 metru dziļumā... Bija brīdis, kad es sev teicu – vai tas tiešām ir saprātīgi?
Kā jūs saprotat to, ka Monte-Kristo beidz savu atriebības misiju?
Man nav atbildes. Esmu pārliecināts, ka katrs viņā var saskatīt to, ko vēlas. Skatītājam pašam sev ir jāuzdod jautajums – vai viņa lēmums ir patiess vai tā ir izmisīga rīcība no viņa puses. Galu galā, vai Monte-Kristo ir tiešām atbrīvojies no kaut kā jeb viņš ir nolemts klaiņot mūžīgi? Man klaiņošana šķiet brīnišķīga. Jo tas ir traģiski un nekas nav skaistāks par traģēdiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
