Piektā daļa cilvēku Latvijā ir pakļauta nabadzības riskam. Ja runājam tikai par sievietēm, tad 20 procentu vietā rakstāmi jau 25. Dati, šķiet, runā paši par sevi, bet vēl saprotamāk runā paši cilvēki. Gan tie, kas pakļauti nabadzības riskam, gan tie, kas nedomā par riskiem, bet patiesi savas dienas vada, cenšoties izdzīvot. Viņu balsīm ļausim izskanēt "Delfi" rakstu sērijas "Izdzīvotāji" turpinājumā.
Mēs sarunāsimies ar ļaudīm, kuriem jau nākas meklēt dažādas izdzīvošanas stratēģijas. Tās var būt atkarīgas no situācijas. Kāds izmanto iespēju nokļūt slimnīcā, lai paēstu un nokļūtu pajumtē, kāds vismaz uz laiku cenšas izdzīvot ar jumtu zem kājām, nevis virs galvas, bet kāds, lai saglabātu spēju strādāt, ir spiests lūgt līdzcilvēku atbalstu medikamentu iegādei.
Zane, Laura, Elita, Inese, Ilona, Mārīte, Vilnis. Katra izdzīvotāja stāstam bija savs vārds, un tā tas būs arī šoruden. Lai arī statistikas tabulās atrodama vien neliela atblāzma no nabadzības sejas – dzimums, vecums, ekonomiskā aktivitāte un mājsaimniecības tips, tās parāda, kurus cilvēkus daudz spēcīgāk ietekmēs pēkšņa veselības liga vai straujš cenu pieaugums.
Kā redzams, lielākais nabadzības risks Latvijā ir vientuļām sievietēm, kas sasniegušas 65 vai pat 75 gadu vecumu. Tieši šim profilam atbilst, piemēram, Zaiga, par kuru varēsiet lasīt vēlāk. Vai viņa varētu izdzīvot, ja būtu pavisam vientuļa, bez radiniekiem, kas var izpalīdzēt ar jumtu virs galvas?
Jā, viens no augstākajiem nabadzības riskiem Latvijā ir pensionāriem (tūlīt aiz bezdarbniekiem), kāda ir arī Zaiga un vairāki citi stāstu varoņi. Tomēr tas nenozīmē, ka jaunība pasargā no nepieciešamības kaut kā kārpīties pa dzīvi un izdzīvot. Invaliditāte un nokļūšana sistēmā, kas pieviļ un sabradā, ir daži salīdzinoši skarbi piemēri, par ko stāstīsim šajā rakstu sērijā. Tomēr šādus "izdzīvotājus" sastapis, visticamāk, ir katrs no mums. Es noteikti esmu. Un es nespēju līdz galam noticēt, ka dzīvojam taisnīgā pasaulē, kurā ikvienam ir līdzīgas iespējas "izsisties" un īstenot savus sapņus.
Nereti jaunieši no trūcīgām ģimenēm vai sociāli sarežģītiem apstākļiem, kam izdevies iegūt labu izglītību un pēc tam darbu, tiek pasniegti kā iedvesmojošs piemērs. Re, viņi varēja! Tev arī jāvar! Nevis tu vari, bet tev jāvar! Tomēr es teiktu, ka šie ir skaisti izņēmumi, kas nevar kalpot kā arguments tam, ka viss ir tikai tavās rokās. Ir pārāk daudz faktoru, kurus nevaram ietekmēt, un tās nav tikai finansiālās iespējas.
Kur jaunietim, kas ir sistēmas dauzīts (vai vienaudžu apcelts kaut vai tāpēc, ka drēbes nav gana stilīgas), smelties pārliecību par savām spējām? Kā iegūt augstāko izglītību, ja mācības jāsavieno ar darbu, bet tev nav sakaru un pieredzes, lai iegūtu labi apmaksātu darbu, bet, strādājot paralēli studijām, nav iespējas gana daudz mācīties, lai noturētu tā saukto budžeta vietu augstskolā? Un ko darīt, ja tavas iespējas vairot finanšu kapitālu ietekmē ierobežots veselības kapitāls (lasīt – vai cilvēkiem ar invaliditāti patiešām ir vienlīdzīgas iespējas)? Kā parāda daži no šī gada izdzīvotāju stāstiem, atbildes uz šiem jautājumiem nebūt nav tik vienkāršas, ka atliktu tikai saņemties un darīt.
Iepazīstoties ar dažiem no stāstiem, man rodas vēl kāds jautājums. Kāpēc pat gadījumos, kad palīdzība, lai izdzīvotu un nedaudz atspertos, šķiet vienkārši pieejama, tā tiek lūgta vēlu vai netiek prasīta vispār? Vai tiešām neziņa un slinkums? Vai tomēr atbalsta sistēmā ir kāds traumējošs robs?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
