Anora
Foto: Universal studijas materiāls

Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – ieguvusī režisora Šona Beikera filma "Anora" no 1. novembra nonāks arī uz Latvijas kino ekrāniem. Tomēr filmas slavas gājiens ir izsaucis pretrunīgas reakcijas, jo tajā viegli komiskā un romantiskā veidā tiek atainoti krievu oligarhi un viņu dzīvesveids. Vairāk par kritiku, pašu filmu, aktieru sastāvu un režisoru – turpinājumā.

Visupirms par pašu filmu: galvenā varone ir no Uzbekistānas uz Ameriku pārcēlusies imigrantu mazmeita, kura godīgi seko savam amerikāņu sapnim. Amerikāņu sapnis ir aizbēgt uz vecās pasaules "brīvo kontinentu", smagi strādāt, nopelnot naudu pienācīgai dzīvei. Savukārt postpadomju meitenes sapnis ir apprecēties ar bagātu vīrieti un dzīvot Eiropā, lecot pāri grūtajiem studiju, darba un karjeras posmiem. Beikers balstās uz šo pieņēmumu, vēstot skatītājiem par šķiru un kultūras šķelšanos mūsdienu pasaulē.

Anora satiek savu princi ballē – trokšņainā Ņujorkas striptīza klubā, kur klienti tiek apkalpoti ne tikai vispārējā zālē ar diskotēku, bet arī privātās telpās. Un viņiem nekas nav liegts. Princis izrādās kā no pasakas – oligarha dēls un jaunietis, kurš dzīvo šodienai un kurš ir pieradis pie visa gatava. Tā satiekas divas pasaules.

Ivans un Anora nepamana atšķirības savos statusos. Viņi vienkārši pavada labāko savu dzīves laiku: nodarbojas ar seksu, dodas uz ballītēm, pastaigājas pa Lasvegasu un Braitonas pludmali... Lasvegasā viņi nolemj pēkšņi apprecēties, lai Ivans varētu iegūt "Green Card" un palikt ASV – pretējā gadījumā viņam pakaļ drīz vien ieradīsies tēvs un aizvedīs līdzi strādāt savā kompānijā. Vecāki ir sašutuši par dēla izdarībām un nosūta divus armēņus Torosu un Garniku, kā arī Igoru, lai mantinieku vestu pie prāta un anulētu laulību. Krievijas presē izceļas skandāls, žurnāli un avīzes raksta, ka "oligarha Zaharova dēls apprecējies ar prostitūtu".

Ļoti pretrunīgi vērtēts darbs

Kā jau minēts, filmā viegli romantiskā un pat ideālā gaismā tiek atrādīti krievu oligarhi. Lai gan vairāki kinofestivāli to bija atteikušies rādīt, Latvijā tā tika iekļauta festivāla "Baltijas pērle" programmā. Rezultātā pašmāju kinokritiķu vidū raisījās neviennozīmīgas pārdomas, izraisot nozares kritiku. Kinokritiķe Dārta Ceriņa komentējusi, ka programmā atradušās filmas, kas iezīmē [Krievijas] maigās varas klātbūtni Latvijā. "Ļoti konkrētu Krievijas kultūras un arī politiskās mitoloģijas pārkārtojumiem."

Kā portālā "Kinoraksti.lv" rakstījusi kinokritiķe Kristīne Simsone, filmas seansi "Baltijas pērlē" tika izziņoti 9. jūlijā, paziņojums sākas ar vārdiem: "Sekss – tā ir politika un politika – tas ir sekss…": "Manā pasaulē politika šajā laikā ir tālu no seksa, jo šis paziņojums nāca dienu pēc 8. jūlija, kad pār Ukrainu kārtējo reizi bija lijušas Krievijas raķetes, viena no tām trāpīja arī Kijivas bērnu slimnīcā "Ohmatdit". Šis uzbrukums, tāpat kā visa Krievijas invāzija, ir politisku lēmumu konsekvences. Nekāda seksa te nav, ir tikai trula vardarbība," viņa rakstīja.

Kāpēc "Baltijas pērlē" bija iekļauts šis kino darbs? Simsone norāda, ka festivāls, kā allaž, par vienu no galvenajiem atlases kritērijiem bija izvirzījis lielo festivālu (piemēram, Kannu) flagmaņus – plaši apspriestus un reklamētus darbus. "2024. gads. Karš Ukrainā vēl aizvien turpinās. Ukraiņu kinoveidotāji vēl aizvien aicina nedot platformu tēmām, kas saistītas ar Krieviju, taču Kannās tās ir plaši pārstāvētas, eiropieši sakās esam noguruši no kara. Kannu kinofestivāla programmā ukraiņu filmu vairs nav, toties ir Serebreņņikova jaunākais darbs "Ļimonovs: Balāde par Ediju". Programmā rāda arī Šona Beikera filmu "Anora" – stāstu par jaunas eskortmeitenes attiecībām ar hedonistisku oligarhu atvasēnu..."

"Kāda ir kinofestivāla atbildība, saskaroties ar komplicētām sociālpolitiskām tēmām? Kāda ir mūsu – kinovides pārstāvju – atbildība tajā, ka (arī) informatīva kara un ideoloģiju sadursmju apstākļos Latvijā filmē un izrāda šādus kinodarbus?

Lai arī "Anoru" neuztveru kā propagandas darbu, žūrijas lēmums izraudzīties šo filmu par aizvadītā Kannu kinofestivāla laureāti ir apšaubāms. Retorisks jautājums – vai tiešām šogad bija jāapbalvo filma, kas noslēdzas ar smejošu krievu oligarhu un draudiem iznīcināt visu, kas tuvs? Vai šis būtu tas kino, kas pārstāv cilvēciskās vērtības un veicina tuvināšanos, par ko kultūras kontekstā tik patētiski tiek runāts?" vaicā kinokritiķe Kristīne Simsone.

Šona Beikera vēstījums – cilvēki ir pārstājuši viens otru dzirdēt

Anoru atveido 25 gadus jaunā amerikāniete Maikija Medisona, bet Ivanu – 22 gadus vecā krievu uzlecošā kino zvaigzne Marks Eidelšteins. Arī filmā viņu varoņi ir gandrīz viena vecuma.

Kā raksta filmas izplatītāji, filmā esot atrodams kāds svarīgs Šona Beikera vēstījums: "Cilvēki ir pārstājuši viens otru dzirdēt. Mūsdienu pasaulē nav mīlestības, sirsnības, rūpju un parastas cilvēcības, lai varētu noticēt divu jauniešu jūtām. Varbūt Ivans patiešām ir iemīlējies šajā jaunajā sievietē un arī viņa pilnīgi, bez jebkādiem nosacījumiem ir atdevusi viņam savu sirdi? Varbūt viņai nav vajadzīga nauda, bet viņa patiešām iemīlēja šo vieglprātīgo, smieklīgo un laipno puisi?

Šons Beikers ir izveidojis sociālu drāmu, skaidri attēlojot dažādus sabiedrības slāņus. Bagātie turpinās izmantot nabagos savām vajadzībām, seksa pakalpojumu sniedzējus turpinās pazemot pat viņu pašu kolēģi, nauda valda pasaulē, imigranti joprojām veiks apšaubāmus darbus. "Anora" ir filma par visu svarīgo šajā pasaulē, lēkājot no viena žanra uz otru, veidojot uz ekrāna īstu cirku. Kopā ar Anoru var smieties, dusmoties, raudāt, kā arī būt aizkustinātam un nokaitinātam. Izdzīvojiet savas emocijas un jūtas visas filmas garumā."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!