Kuplā gardēžu pulciņā ceturtdien, 28. novembrī, notika antropoloģe un fotogrāfes Elīna Kursītes un žurnālistes Sarmītes Kolātes grāmatas "R*sols" atklāšanas svētki. Dodoties rasola ekspedīcijā, autores iepazina daudzus "rasolistus", un nu grāmatā ir apkopoti 20 koši stāsti par dzīvi un rasolu, kā arī rasola vēsture un tā būtiskākās pārmaiņas.
Elīnas Kursītes un Sarmītes Kolātes apjomīgā, košā un interesantā kultūrvēsturiskā pētījuma un recepšu krājuma "R*sols" notika ar pulcēšanos kuplā skaitā (jo piedalījās daudzi grāmatā iekļauto r*sola recepšu autori un viņu draugi), daudzskaitlīgām r*sola bļodām uz garā galda, īsām runām un krietnu izēšanos, vēsta "Apgāds Zvaigzne ABC" sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Ilziņa.
Autores pateicās visam prāvajam grāmatas iznākšanas darbos iesaistītajam kolektīvam: gan tiem, kas aicināja abas ciemos un dalījās ar savām receptēm, gan "Apgāda Zvaigzne ABC" darbiniekiem un Jelgavas tipogrāfijas kolektīvam.
Kodolīgu runu par rasola vēsturi, nozīmi un pārvērtībām grāmatas atvēršanā sacīja literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, kurš citēja gan Kārļa Vērdiņa dzejoli, kurā pieminēts rasols, gan fragmentu no Viļa Lācīša prozas, īsi savu keto r*solu un grāmatas kopējo ideju pieminēja Latvijas Kultūras Akadēmijas doktorante Žanete Grende un sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Taču daudzie pagatavotie rasoli smaržoja tik pārliecinoši, ka viesi no runām pārgāja pie degustācijas – un tā jau arī ir vispareizāk.
Rasoli var būt visdažādākie – ar vecmāmiņas skābētajiem gurķīšiem, ar speciāli kūpinātu šķiņķi, ar diennakti pienā noturētu siļķi vai īpašu mūziku, kam noteikti jāskan rasola gatavošanas laikā. Vai varbūt ar nēģiem, siļķēm, sēnēm un marinētām melonēm. Un pat ar griķiem un marinētiem cīsiņiem!
"R*asols" autores apgalvo, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas gardēža dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Vismaz līdzšinējās domas par rasolu mainīšoties noteikti. Autores dalās, ka šī ir grāmata, kuru var arī vienkārši šķirstīt un iedomāties, kā garšotu "svešās" rasola versijas – bet var arī iedvesmoties un pagatavot kādu no tām.
Kāds sacīs – tas taču rasols parastais, salāti kā salāti. Liela noņemšanās, laikietilpīgs pagatavošanas process, un beigās viss apēdas traki ātri. Ko tur daudz lasīt? Bet, kā izrādās, diskusijas par rasola tēmu sabiedrībā ir visai aktīvas jau labu laiku, turklāt brīžiem uzņem diezgan spraigus apgriezienus. Un kā nu ne – ikviens ir pārliecināts, ka tikai viņš zina to vienīgo īsteno rasola recepti!
Tātad rasols ir svarīgs latvieša svētku galda (un ne tikai) elements. Varbūt tādēļ autores rasolu ir nodēvējušas pat par latviskās garšas Svēto Grālu. Jo kas tie par svētkiem, ja galdā nav rasola!
Svarīgi, ka arī rasola gatavošanas rituālam ir liela nozīme. Varbūt tieši tāpēc iziešana ārpus ierastā rada zināmu satraukumu un prāta viļņošanos, jo sastāvdaļu maiņa maina ierasto gatavošanas rituālu un pastāv bažas, ka tas varētu mainīt arī lielisko, klasisko garšu.
Tomēr, kā māca grāmata, bažām nav pamata, jo rasols gadu gaitā transformējies daudzkārt, un ikviens var izvēlēties sev tīkamāko versiju no grāmatā apkopotajām receptēm. Allaž var izmēģināt kādu pavisam jaunu! Autores gan uzskata – nevarētu gluži teikt, ka tagad aplis ir noslēdzies un nav iespējamas vēl citas rasola versijas, taču viņas norāda, ka šis apkopojums ir labs pamats, lai sāktu sarunu. Rasolam ir tik daudz stāstu! Nez, vai tas jau ir iekļauts nemateriālajā kultūras mantojuma sarakstā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
