Kādā no Latvijas ciemiem plosās narkotiku sērga, divu gadu laikā miruši astoņi cilvēki, gada sākumā vēstīja kāds reģionālais medijs. Dažas dienas vēlāk pašvaldības pārstāvji izplatīja informāciju, ka medijs pārspīlē, to pamatojot ar nelielo personu skaitu, kas aizturētas narkotisko vielu reibumā, un to, ka pie auto stūres alkohola reibumā ļaudis sēdušies biežāk nekā narkotiku.
Kam taisnība? Vai problēmas noliegums jebkādā veidā var palīdzēt sabiedrībai? Un vai statistika par autovadītājiem spēj atspoguļot reālo situāciju? Ko darīt? Kas veicina narkotiku izplatību Latvijā un mudina jauniešus paspēlēties ar uguni un izmēģināt apreibinošās vielas? Vai to iespējams novērst? Vai narkotikas ir ļaunākas par alkoholu? Tā ir tikai daļa no jautājumiem, uz kuriem "Delfi" žurnālisti meklē atbildes rakstu sērijā par narkomāniju Latvijā. Atbildes meklējam tieši pašu lietotāju un viņu tuvinieku stāstos. Protams, konsultējamies arī ar ārstiem un citiem speciālistiem.
Pirms gada "Delfi" rakstīja par alkohola atkarības radīto postu rakstu sērijā "Latvijas dzertgriba". Šis jautājums reti kuru Latvijā nav skāris personīgi. Izrādās, arī narkotikas nav nemaz tik tālas un neaizsniedzamas, īpaši tagad, kad sociālais tīkls "Telegram" esot nevis kā narkotiku bodīte, bet īsts lielveikals.
Manuprāt, problēmas izgaismošana ir solis tuvāk tās risināšanai. Kaut vai neliels. Īpaši tāpēc, ka narkotiku lietošana, izrādās, ir vairāk izplatīta, nekā paši lietotāji uzskata vai vēlas atzīt. Klusēt vēlas arī viņu tuvinieki, nereti nodarot vēl lielāku postu...
Nacionālā psihiskās veselības centra ārste Sarmīte Skaida sarunā ar "Delfi" atklāja, ka ļoti bieži centrā nonāk pacienti, kuru stāstītais par narkotisko vielu lietošanu nesakrīt ar viņu asinsainu. Tā var būt gan tāpēc, ka lietotās vielas nav bijušas "tīras", gan tāpēc, ka cilvēks neatceras, ko reibumā darījis.
Stacionārā parasti nonāk ļaudis, kurus turp aizved ar neatliekamās medicīniskās palīdzības transportu, daļu "savāc" no ielas, jo uzvedība bijusi neadekvāta. Palīdzību izsauc kaimiņi, draugi vai tuvinieki. Paši pēc savas vēlēšanās cilvēki reti meklē palīdzību. Reizēm viņi nonāk stacionārā, jo vielu ietekmē piedzīvota paranoja, radusies sajūta, ka viņus izseko, novēro...
Skaida iezīmē skaudru ainu: ļoti daudzi neuzsāk ārstēšanos vai nesūta savus bērnus pie speciālista, jo baidās, ka, nonākot valsts iestādē, tiks sabojāta cilvēka biogrāfija. "Un tad mums ir jājūtas vainīgiem, ka viņš šeit ir nokļuvis," viņa piebilst, "šie cilvēki, arī radinieki bieži vien neizprot, ka šis cilvēks ņēma to vielu pats, būdams pilnībā psihiski vesels."
Turklāt jāņem vērā, ka, nemeklējot un neatrodot palīdzību, cilvēki turpina lietot, veidojas atkarība un, iespējams, pat tiek paveiktas lietas, kas jaunieša nākotni ietekmē daudz negatīvāk, nekā būtu, ja kāds uzzinātu, ka viņš ārstējies no atkarības. Skaida uzsver – labāk ārstēšanos sākt pirms pilngadības sasniegšanas, nevis tad, kad, reibumā esot pie auto stūres, izraisīta avārija vai pastrādāts kāds noziegums. Jā, ārstēšanās pie narkologa var ietekmēt iespējas iegūt autovadītāja apliecību, bet cilvēkiem narkotisko vielu reibumā pie stūres nav jāsēžas, uzsver Skaida.
Un, ja cilvēkiem tik grūti atzīt problēmu personīgā līmenī, vai mēs maz varam sapņot, ka jebkādi uzlabojumi ir iespējami plašākā mērogā? Varbūt viens no risinājumiem ir sākt par to beidzot runāt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
