Ko nestādīt un neaudzēt dīķī un ap to?

Augi jāizvēlas rūpīgi

Ne katrā ūdenī augs jebkurš augs - gan visvajadzīgākais, gan tīkamākais. Pat savvaļas ūdensaugi neaug, kur pagadās, - svarīgs ir apgaismojums, ūdens cietība un pH, ūdens slāņa dziļums un duļķainība, dīķa pamatnes grunts (smilts, māls, kūdra, dolomīts), zemūdens nogāžu slīpums, augu barības vielu daudzums ūdenī u.c. Vairāki augi nesadzīvo - niedres un vilkvālītes, ūdensrozes un ezerrieksti, Kanādas elodeja ar raglapēm. Nelielu, dažu simtu kvadrātmetru dīķi šķietami vēl samazinās gan augstāki krastmalas un ūdensaugi (niedres, meldri, vilkvālītes), gan  ūdens virsu klājošie augi (ūdensrozes, abinieku sūrenes, mazlēpes, peldošās glīvenes).

Katrā ūdenstilpē noteikti jābūt zemūdens augiem un ūdensaugiem ar zemūdens lapām, lai fotosintēzes procesā  izdalītais skābeklis uzlabotu ūdens kvalitāti. Lielāka auguma ūdensaugu audzēs mitinās desmitiem dažādu sīku organismu un zivis - visvairāk to ir ūdensaugu grupās ar niedrēm. Lielie augi labi augs tikai ar barības vielām bagātā - piesārņotā ūdenī.

Ietekme uz augu sastāvu

Ieviešamo un saglabājamo augu sugu sastāvu visvairāk ietekmē ekoloģiskie faktori dīķa ūdenī un apkārtnē, izmantošanas nolūks un dīķa saimnieka estētiskās vēlmes. Ļoti svarīgi apzināties, ka pat 0,1 ha liela dīķa izmantošanas iespējas ir stipri ierobežotākas nekā nelielam ezeram. Peldēšanai domātā dīķī vāji aug ūdensrozes. Peldētājiem nepatīkami augi ir abinieku sūrenes, peldošās glīvenes, ūdensziedi, parastais elsis, ūdens slānī peldošie augi, toties tie visi pieļaujami vai pat vajadzīgi zivju un pīļu dīķos. Lai ilgstoši saglabātu dīķi ar tīra ūdens virsmu, ūdensaugiem jābūt ne mazāk par 5 % no ūdens virsas laukuma. Ūdensdārza izveidošanai nav jārok dīķi, jo visdažādākie ūdensaugi  vislabāk aug purvājā - līdz 30 cm dziļā mainīga līmeņa ūdenī, bet šķirņu ūdensrozes visērtāk kopt, pārziemināt un aplūkot mājas tuvumā izveidotā ūdensrožu baseinā.

Tikai nedaudzu sugu augi to izplešanās ātruma, indīguma vai citu īpašību dēļ ir nevēlami gandrīz jebkurā dīķī.

Mazus bērnus var ieinteresēt spilgti sarkanās cūkaušu (Calla palustris) indīgās ogas, arī gundegu dzimtas augi ir indīgi, bet īsti nāvējoši ir velna rutki (Cicuta virosa) un padilles (Oenanthe aquatica).

Lielākie kaitēkļi

Dīķim vislielāko kaitējumu nodara lapu koki. Ūdenī iekrīt zari, zīles, putekšņi, bet lapas pa gaisu nokļūst dīķī pat no 100 metru attāliem kokiem. Vissliktākie ir ātraudzīgie vai miecvielas saturošie koki, kā arī koki ar lielu lapu vai augļu masu. Pilnīgi aplam pie dīķa stādīt sausumizturīgos ozolus. Vislielāko ļaunumu dīķim nodara vītoli, jo veģetācijas laikā ievērojami patērē ūdeni. Bērzi, zirgkastaņas, kļavas un lapegles (arī dižskābarži un valrieksti) jāstāda, cik vien iespējams tālu no dīķa. Arī neliela auguma, bet bagātīgi ražojošiem augļu kociņiem (mežābelēm, plūmēm) dīķa krasts nav īstā vieta. Neliela dīķa vai baseina ūdeni nelabvēlīgi ietekmē pat ūdenī nokļuvušās rododendru un zeltlietu lapu vai īvju nobiras.

Derīgi zināt!

Dīķī pilnīgi nevēlamu ūdensaugu nav daudz, jo katram augam ir daudzveidīga ietekme uz ūdensvidi. Tikai daži paātrinās dīķa aizaugšanu vai citādi nelabvēlīgi ietekmēs dīķa izmantošanu, izskatu u.c. Ūdensziedu dzimtas augi - mazais un trejdaivu ūdenszieds, arī spirodelas pilnīgi pārklāj ūdens virsu, traucējot gāzu apmaiņu starp ūdeni un gaisu, bet tie ir laba barība augēdājzivīm un paslēptuves mazuļiem. Ja barības vielu ūdenī maz, šie augi neaug, bet treknā ūdenī var nākties zvejot ik pēc 10 dienām. Balto ziedu dēļ kā dekoratīvu augu iesaka parasto elsi. Tam ir vairākas labas īpašības - barības vielas uzņem no ūdens ar visu virsmu, fotosintēzes procesā izdala skābekli, bet veidojas līdz 2 t zaļās masas/100 m² ūdens. Atbrīvot dīķi no šī auga var tikai ar ekskavatoru! Ar organiskajām vielām nepiesārņotos ūdeņos parastais elsis neaug. Vasarā daudz labu īpašību ir arī Kanādas elodejām, tikai izaugusī un atmirusī masa katru rudeni no ūdens jāizvāc. Pavasarī no gultnē palikušajām saknēm augšana atsāksies. Reiz ieviesta dīķī, tā augs līdz dīķa mūža beigām. Pie grunts nepiestiprinājušās raglapes arī aug ar barības vielām bagātos ūdeņos, bet šo augu vieglāk ierobežot. Peldošās glīvenes un abinieku sūrenes der tikai pīļu dīķos, jo to lapas var pilnīgi pārklāt ūdeni, bet saknes iestiprinās pamatnes gruntī pat vairākus metrus dziļi. Tās aug arī sausumā, bet saknes tiecas dziļumā tā, ka ar ekskavatoru jārok dziļāks un platāks dīķis. Kalmes var ātri izplesties līdz 30 cm dziļā smilšmāla gruntī, pat īslaicīgi izžūstošā dīķī. Trejlapu puplakši zied ar skaistiem ziediem, bet augšanai labvēlīgos apstākļos - ūdens ar neitrālu reakciju un trūdaina grunts - var pārņemt lielus laukumus. Mālainās gruntīs aug sliktāk, bet smiltīs - neaug.