Lainera Titāniks katastrofu, kas notika 1912. gada 15. aprīlī, joprojām apvij noslēpumainības aura, bet jaunas, unikālas fotogrāfijas un video materiāli atklāj, kā slavenā kuģa vraks izskatās šobrīd.
Fotogrāfijas, kas būs skatāmas žurnāla National Geographic aprīļa numurā, uzņemtas, izmantojot supermodernu tehnoloģiju, tāpēc rada labāku priekšstatu par 100 gadus seno traģēdiju. Attēlu autors ir Vudsholas Okeanogrāfijas institūta neatkarīgā pētnieku grupa.
Foto ir tikai miljoniem dolāru vērtas ekspedīcijas blakusprodukts – divu mēnešu laikā tika izmantoti vairāki paņēmieni, lai iegūtu nebijušu skatu uz nogrimušo kuģi.
2010. gada augustā un septembrī Vudsholas eksperti izmantoja robotus, lai iegūtu detalizētus okeāna dzīļu attēlus ar skenēšanas un hidrolokatoru palīdzību un novērtētu, kādas izmaiņas notikušas kopš iepriekšējām izpētes ekspedīcijām.
Robotu atmiņā uzkrājās daudz datu par vairākām ieniršanas reizēm, kas pēc tam tika apkopotas un skatītas kā vienota informācijas kopa. Šādā veidā, ko zinātnieki dēvē par "mauriņa pļaušanu", tika izpētīts viss kuģis un tā apkārtne aptuveni piecu reiz astoņu kilometru platībā.
ASV Nacionālā Okeanogrāfijas un atmosfēras administrācija vraku pētījusi jau gadu desmitiem ilgi, un viens no tās vadošajiem zinātniekiem sniedzis interviju National Geographic par jaunās tehnoloģijas izmantošanas nozīmīgumu.
"Tā izmaina spēles noteikumus. Agrāk pūliņi saprast, kas notiek ar Titāniku, atgādināja centienus saprast Manhetenu pusnaktī un lietusgāzē – kā ar kabatas bateriju," sacījis Džeimss Delgado.
Vudsholas okeanogrāfijas institūta pētnieki arī piedalījušies pašā pirmajā ekspedīcijā, kas 1985. gadā atklāja Titānika vraka atrašanās vietu un veicināja plašāku interesi par jūras dzīļu izpēti.
Sākumā pētnieciskajā darbā izmantoja pa sliedēm vilktus aparātus, bet tagad tos nomainījuši roboti ar tālvadības kontroli, kas spēj iegūt informāciju ļoti tuvu kuģa korpusam un pat tā iekšpusē.
Jauno fotogrāfiju lielākā vērtība ir apkopojošs skatījums uz kuģa atrašanās vietu – tās ļauj vērotājam labāk saprast, kā izvietotas tā atsevišķās daļas un ar kādu ātrumu tās sasniedza okeāna dibenu trīsarpus kilometru dziļumā.
Kā liecina attēli, pirmais okeāna gultni sasniedzis kuģa priekšvadnis, kurā joprojām saskatāmi aisberga izsistie caurumi. Tā kā Titāniks pārlūza uz pusēm, ūdens vispirms sāka ieplūst no tā aizmugures daļas. Tas nozīmē, ka brīdī, kad sāka iegrimt pakaļgals, kuģa grimšana ievērojami paātrinājās – iebruka veseli stāvi un ūdens iekļuva kuģa iekštelpās.
Ūdens spēks un grimšanas ātrums radīja "korķuviļķa" efektu, tāpēc vraks pat vairs neizskatās līdzīgs tam kuģim, kas pirms 100 gadiem atstāja Sauthemptons ostu Anglijā, lai dotos uz Ņujorku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!