10 droši veidi, kā sievietē atpazīt raganu  (97)

Raganu medību laikā šīs dīvainās pārbaudes un apliecinājumi kalpoja par pilnīgi drošu pamatu, lai kādu aizsūtītu uz viņpasauli par ciešām attiecībām ar nelabo, lai gan patiesībā visticamākais izskaidrojums neizprotamai uzvedībai vai izskatam varētu būt bijusi psihiska saslimšana, ko tolaik apzīmēja vienkārši kā "ļaunumu".

Šī veida pierādījumi balstās uz apsūdzētāju apgalvojumiem, ka sapņos redzējuši raganībā apsūdzēto personu buramies vai pielūdzam Sātanu. Daži iebilda pret šo pārliecību, apgalvodami, ka sātans var pieņemt jebkuru formu, savukārt pretējā puse uzsvēra, ka nelabais nevar iemiesoties neviena cilvēka ķermenī bez viņa atļaujas.

Tomēr šādi pierādījumi vairākos gadījumos bija pietiekami, lai nosūtītu apsūdzēto uz sārtu. Vēlākos gados, kad sapņos redzēto svītroja no pierādījumu saraksta, ievērojami saruka notiesājošo spriedumu skaits un prāvas beidzās ātrāk.

Daži aculiecinieki ar lielu pārliecību ziņoja, ka paši redzējuši iespējamās raganas praktizējam melno maģiju, un tas bija pietiekams vainas pierādījums.

Nekas netraucēja šādā veidā atbrīvoties, piemēram, no ienīstas kaimiņienes, apskaustas radinieces vai vienkārši cilvēka, kas kaut kādā veidā atšķīrās no citiem.

Daudzas apsūdzības izrietēja no pārliecības, ka nāve vai slimība bijusi buršanās rezultāts. Ja par šādu gadījumu ziņoja tiesai, un tiesnešiem tas likās ticams, notiesāšana bija garantēta. Apsūdzība tradicionāli skanēja "nodošanās burvestībām" vai "derības ar velnu noslēgšana".

Lai veiktu šo pārbaudi, kuru patiesībā iedvesmojis vudū kults, bija vajadzīgi rudzu milti un no raganas burvestībām varbūtēji cietušā cilvēka urīns. Pārbaudījuma laikā no šāda maisījuma ceptu maizi deva ēst suņiem ar domu, ka tas liks raganai sāpēs kliegt.

Ragana to nevarētu izturēt, jo tika uzskatīts, ka, nolādot savus upurus, viņa tam uzsūtīja neredzamas sevis daļiņas (tātad tīra ļaunuma iemiesojumu), kuras parādītos upura urīnā.

Tātad raganu kūka savā ziņā bija vudū lelles analogs. Šis aizspriedums izrietēja no kartēziešu doktrīnas par izgarojumiem, kuru tolaik uzskatīja par medicīniski pamatotu.

Par raganas kārpu varēja uzskatīt jebkuru dzimumzīmi vai neparastu ādas veidojumu, kāds, kā senāk uzskatīja, piemīt visām burvēm, lai gan patiesībā diez vai vispār atradīsies kāds cilvēks bez šādām iezīmēm.

Pārbaudījuma būtība bija iedurt kārpā ar adatu - ja apsūdzētā to nesajuta vai neparādījās asinis, tas bija skaidrs pierādījums viņas velnišķajai dabai. Nereti pārbaudījumos izmantotās adatas tika ar nolūku padarītas neasas, lai nodemonstrētu, cik aukstas un nejutīgas ir raganu kārpas.

Artefaktus meklēja aizdomās turamās personas mājās pēc tam, kad viņa jau bija apcietināta. Starp raganas atribūtiem tradicionāli skaitījās jebkāda veida lelles, ar kuru palīdzību varētu uzlikt lāstu, krūkas ar ziedēm un grāmatas par hiromantiju, astroloģiju vai citām okultām zinībām.

Tāpat katrai kārtīgai raganai bija vajadzīga slota lidošanai, runājošs melns kaķis un smaila cepure - seno laiku burves neapšaubāmi bija Harija Potera cienīgas priekšteces.

Pārbaudījums ar tēvreizi bija burtiska ticības pārbaude. Apsūdzētajai lika skaitīt tēvreizi tā, lai nebūtu ne mazākās aizķeršanās, pārteikšanās vai stostīšanās. Skaidra dikcija piemīt tikai retajam un šķiet loģiski, ka vidusmēra cilvēkam varētu rasties kāds misēklis, bet dieva un tiesas priekšā kļūdas bija nepieļaujamas.

Turklāt stāvokli ievērojami pasliktināja tas, ka daudzas no apsūdzētajām bija garīgi atpalikušas, psihiski slimas vai halucināciju varā, jo bija ēdušas halucinogēnas pelējuma sēnes saturošu maizi (pētnieki izteikuši arī šādu minējumu par sieviešu dīvainās uzvedības iemesliem).

Šis pārbaudījums ir īsta performance. Ja nolādētā persona, kas raustās krampjos vai cieš no citiem neizskaidrojamiem simptomiem, pēkšņi nomierinās, kad buršanā apsūdzētā sieviete uzliek tai roku, tad rokas uzlicēja noteikti ir ragana. Uzskatīja, ka tā notiek, jo visas indes, kas izplūst no raganas, tādējādi atgriežas pie savas sākotnējās ļaunās saimnieces.

Tās, kuras savu vainu neatzina, lai gan aizdomas bija ļoti spēcīgas, parasti mēģināja piespiest atzīties ar spīdzināšanas palīdzību. Viena no metodēm bija iegremdēšana ūdenī - apsūdzēto atkārtoti turēja ar galvu zem ūdens, kamēr tā salūza un atzinās grēkos. Šādā veidā arī varēja panākt, lai cilvēks piekristu noticēt meliem - praktiski jebkam, lai tikai pārtrauktu mocības.

Dīvains veids, kā likt apsūdzētajam cilvēkam runāt, jo šādā stāvoklī runāt nebija iespējams, bija uzkraut tai lielus un smagus akmeņus tā, lai nevarētu pat elpot. Šī spīdzināšanas metode tika dēvēta par "presēšanu" un burtiskā nozīmē izspieda apsūdzētā atzīšanos.

Viens no šādas spīdzināšanas upuriem, kas to brīnumainā kārtā izturēja neatzīstoties, bija 80 gadus vecs vīrietis, vārdā Gils Korijs, kuru arī apsūdzēja burvestībās. Viņš vairākkārt atteicās atzīties jebkādā nodarījumā, līdz beidzot viņu ar akmeņiem nospieda līdz nāvei.

Noslīkušo uzpeldēšanas pārbaudījumā labvēlīgs iznākums nebija iespējams. Parasti apsūdzētajai raganai sasēja rokas un kājas, piestiprināja ķēdi ar smagu akmeni un iemeta kādā ūdenstilpnē.

Ja nogremdētā tomēr uzpeldēja, saskaņā ar smalkajiem tiesas priekšrakstiem tas bija pierādījums, ka tā patiešām ir burve, kuru tālāk pienākas sodīt ar citiem līdzekļiem. Ja viņa neuzpeldēja un tātad noslīka - aizdomās turētā bijusi nevainīga.

Ņemot vērā, ka neviena no apsūdzētajām nebija izgājusi specvienību treniņus, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, noslīka gandrīz 100 procenti ūdenī iemesto sieviešu.