Sekstūrista grāmatas apskats: Uz Latviju vairs nebraukšu!  (883)

Taču Latvijā šobrīd 33 gadus vecajam puisim neveicās - izrādās, ka latviešu meitenes ar ārzemniekiem gulēt un vai pat sarunāties nevēlas, bet liela daļa kārdinošo "zaķu" ir profesionālas krāpnieces.

Rezultātā tapa grāmata Don't Bang Latvia: How to Sleep with Latvian Women in Latvia without Getting Scammed (Nedr*** Latviju: Kā Latvijā pārgulēt ar latviešu meiteni un nekļūt par krāpnieču upuri), kas sniedz padomus citiem sekstūristiem, kuru Latvijā ir ārkārtīgi daudz.

Grāmata nāca klajā šī gada augustā, taču rezonanse sabiedrībā sākusies tikai nesen. Tā kā šis ir otrais ievērojamais precedents, kad kāds ārzemnieks publiski vēsta par Latvijas sieviešu seksuālo dzīvi (pirmais bija 2000. gadā, kad filmā Buy Bye Beauty tās režisors Pols Holanders Latviju nodēvēja par prostitūtu zemi), ir vērts uzzināt, kā Latvijas naktsdzīve un mūsu valsts iemītnieki izskatās sveštautieša acīm.

"Kad jūs domājat par Latviju, jūs droši vien iztēlojaties blondīņu pūli. (..) Patiesībā vairums Latvijas sieviešu nav blondas - viņas ir brunetes," savu grāmatu iesāk Roosh V. Pēc viņa vārdiem, Rīgas ielas ir "pilnas ar skaistulēm", tomēr Skandināvijas ietekme ir acīmredzama - meitenes staigā nevīžīgās drēbēs un hipsteru stilā.

"Latviešu meitenes ir pārsteidzoši resnas. Es sajutos kā Amerikā ap 1999. gadu. Tikai 400 mārciņu smago hipopotamu vietā, kā tas ir šī brīža Amerikā, Latvijā ir bariem tuklu meiteņu ar treknām roķelēm. Labā ziņa ir tā, ka viņas nav tik resnas kā igaunietes, kuras dažreiz sasniedz superizmēru dimensijas," novērojis amerikāņu puisis.

"Augumā latvietes lielākoties ir garas, dažreiz robežojoties ar kategoriju "tā nu gan ir liela kuce". Viņu krūtis un pakaļas ir absolūts vidusmērs. Bet tomēr pārliecinoši viņu labākā kvalitāte ir sejas. Viņu mazie deguntiņi un augstie vaigu kauli ir gluži kā lellītēm, bet tas pat tuklās meitenes padara par tīri drāžamu materiālu," secinājis Roosh V.

Tomēr ir viena liela problēma: "Ja jūs redzat izskatīgu latviešu meiteni, viņa, visticamāk, ir kopā ar sava līmeņa puisi. Protams, var novērot arī tādu fenomenu, kad smuka meiča naudas dēļ ir kopā ar pilnīgu trolli, bet tas nav tipiski."

Roosh V pa Latvijas klubiem siroja mēnesi, un šajā laikā izkristalizējās divi latviešu meiteņu tipi: normālās un kuces jeb krāpnieces. "Man neizdevās sastapt daudz meiteņu, kuras būtu gan skaistas, gan normālas," atzīst grāmatas autors un pamāca, kā atšķirt normālās no kucēm - kuces staigā tikai pa pāriem, nekad baros.

Visi centieni pārgulēt ar latviešu meitenēm Roosh V ir beigušies neveiksmīgi, tāpēc viņš ik pa laikam pārslēdzies arī uz krievietēm, kas, viņaprāt, ir skaistākas un labākas par latvietēm.

"Esmu pārliecināts, ka seksīgākās meitenes Rīgā noteikti ir krievietes. Viņas ir arī draudzīgākas un nesteidzas ar secinājumu, ka tu noteikti esi sekstūrists. Ja es būtu spiests dzīvot Rīgā, es noteikti tusētos ar krievietēm un izvairītos no latvietēm," galu galā secinājis Roosh.

"Te gan jāpiemin, ka krievi bija pilnībā okupējuši Latviju (tā nebija tikai satelītvalsts kā Čehija vai Polija). Tas ir viens no iemesliem, kāpēc puse iedzīvotāju ir krievi. Un nav nekāds brīnums, ka krievi un latvieši viens otru nicina, turklāt lielāks naids nāk no latviešu puses. Pat jauni latvieši, kuriem nav atmiņu par krievu okupāciju, nav brīvi no šī dziļi ieskaņojušā naida," raksta autors.

"Kopumā Latvija šķiet kā sajaukums no Skandināvijas un Krievijas kultūras, (..) bet viena īpašība, kas latviešu atšķir no skandināviem, ir ārkārtīgā paranoja. Lai bez alkohola iekustinātu kādu latviešu meiteni, ir nepieciešams pretdabiski ilgs laiks. Sarunājoties ar daudzām latvietēm man šķita, ka es runāju ar akmeņiem," secinājis Roosh V.

Taču daudz vairāk Roosh V satrauc tas, ka latviešu meitenes cittautiešus uzskata par zemākiem radījumiem nekā vietējie vīrieši, bet ar ārzemniekiem ir ļoti atturīgas. Autoram ir sava teorija par to, kāpēc latvietes ir šādas.

"Latvija ir viena no vietām, kas bija labas, bet kas tagad ir uz mūžiem sabojāta, pateicoties miljoniem sekstūristu, kas ar lētiem Ryanair reisiem ierodas no Anglijas, Spānijas, Itālijas un Vidējiem Austrumiem.

Esmu dzīvojis vietās, kas ir bēdīgi slavenas ar savu seksa tūrismu, piemēram, Riodežaneiro un Medelina, bet ārprātīgā sekstūristu skaita priekšā šīs pilsētas nobāl Rīgas priekšā. Tieši šī iemesla dēļ es jums neiesaku doties uz Latviju," citus gribētājus brīdina grāmatas autors.

"Iepriekšējos gados šīs pašas sievietes jūs sagaidītu ar atplestām kājām, bet pēc tam, kad simtiem puišu ir viņām metušies virsū (turklāt daudzi no viņiem bez aplinkiem par seksu piedāvājuši naudu), latvietes nav spējīgas ārzemniekus uztvert nopietni vai pat cienīt viņus," raksta Roosh V.

Tapat viņš novērojis, ka Latvija ir viena no rasistiskākajām valstīm pasaulē, īpaši pret melnādainajiem. "Tik īsā laika posmā tik bieži vārdu "nigger" es nebiju dzirdējis nevienā citā pasaules valstī - no latviešiem, krieviem, pat citiem tūristiem. Nav brīnums, ka mēneša laikā, ko pavadīju Rīgā, redzēju tikai trīs melnādainos."

No visām pasaules valstīm, kurās savos piedzīvojumu meklējumos viesojies Roosh V, vēl grūtāk pārgulēt ar meitenēm esot tikai Dānijā. Tas gan neliedz ik vakaru censties kādu meiteni pierunāt, kā rezultātā Roosh ir izskaitļojis trīs latviešu meiteņu tipus (neskaitot krāpnieces, kas ir atsevišķas nodaļas vērtas).

Pirmais tips - par 25 gadiem jaunākas meitenes. Protams, viņām patīk sekss, bet priekšroku viņas dod latviešu vīriešiem, nevis ārzemniekiem - pirmā valsts, kurā autors šo fenomenu novērojis tik izteikti. No tā viņš secinājis, ka latvietes ir "ksenofobiski noskaņotas, pilnībā izslēdzot ideju par ārzemju daiktu".

"Atšķirībā no amerikāņu padauzām latvietes apzinās, ka viņu augstākā vērtība ir jaunības gados, tāpēc galvenais viņu eksistences mērķis ir dabūt puisi, ar ko iesaistīties attiecībās. (..) Tas ir tik ļoti dīvaini, cik maz meiteņu bija vienas pašas. Pat kafejnīcās viņas gandrīz vienmēr bija ar puišiem. Katrā vietā redzot tik daudz pārīšus, man gandrīz vemt gribējās," savas nedienas apraksta Roosh.

Tāpat viņš novērojis arī citu parādību - meitenes, kas viena otru sargā no svešiem daiktiem (hardcore cockblocker girlfriends). Draudzenītes viena par otras caurumu rūpējoties kā par svētnīcu, tāpēc nabags bieži vien ticis "atšūts" jau pie iepazīšanās frāzēm.

Taču arī šo fenomenu Roosh skaidro zinātniski. "Viens no iemesliem, kāpēc jaunas meitenes ir grūti pieejamas, ir tāds, ka viņas vēl nav iegājušās savā padauzas fāzē. Amerikā meitenes maucībā ieslīgst vēlīnos tīņa gados un pilnveidojas koledžā, bet Latvijā sievietes padauzas fāzi sasniedz tikai ap trīsdesmit gadiem. Līdz tam viņas pilnībā apmierina attiecības ar latviešu puisi no sava sociālā loka."

Līdz ar to Roosh secinājis, ka iemesli, kāpēc par 25 gadiem jaunākas latviešu meitenes "nedod" ārzemniekiem, ir sekojoši: viņām prātā ir nopietnas attiecības; vēl nav iegājušas padauzas fāzē; nepatīk ārzemnieki; nesaprot rietumnieku humoru; draudzenes 24 stundas diennaktī apsargā viņu vāverītes.

Otrais tips - aptuveni 30 gadus vecas sievietes. Ar tām, pēc Roosh vārdiem, ir pavisam vienkārši, lai gan īstam profesionālim ne visai pagodinoši.

"Tādām meitenēm parasti ir vismaz viens bērns no neveiksmīgām laulībām ar alkoholiķi. Viņas negrib tūlīt mesties jaunās attiecībās, tāpēc priekšroku dod labam drāzienam. Ja tu sarunājies ar aptuveni 30 gadus vecu latviešu meiteni, kurai ir bērns un kura tev uzdod pāris jautājumus, tu drīz vien viņu vālēsi," novērojis autors.

Trešais tips - neglītās meitenes. "Ja tev ir zemi standarti, Rīga tev šķitīs kā paradīze, jo meitenes, kuras es vērtēju zemāk par piecinieku (Roorsh meiteņu gradāciju skatīt šeit), praktiski pašas metas virsū ārzemniekiem. Viņas apzinās, ka viņu vērtība ir zema, tāpēc nesprēgā, kad pienāk laiks kniebties," trešo tipu raksturo amerikānis.

"Esmu bijis daudzās vietās, bet nekur citur neesmu redzējis tik konsekventus un pārdomātus vietējo iedzīvotāju centienus piekrāpt vīriešus no ārzemēm," skumji secinājis Roosh V, kurš savā grāmatā min neskaitāmus piemērus, kā vietējās padauzas centušās viņu un citus sekstūristus nekrietni izmantot.

Pēc autora domām, šīs krāpnieces (scam jeb scammer chick) eksistē vienīgi tāpēc, lai ārzemniekiem atņemtu naudu. "Ja redzi ārzemju čali, kas staigā, sadevies rociņās ar vietējo skaistuli, netecini siekalas, jo vari būt drošs, ka viņš drīz vien tiks izmantots. Es jau nu zinu, jo tas čalis biju es," atzīst Roosh, kurš krāpnieces Latvijā iedala vairākos tipos.

Pirmās ir bāra krāpnieces (bar scam). Viņas ir ļoti laipnas pret ārzemniekiem, smaida, sarunājas, dažreiz pat pieskaras. Protams, sarunājas tikai tad, ja viņām tiek pirkti dzērieni, par kuriem viņas pēc tam saņem procentus. Dzērienu cena ir ārprātīga - līdz pat 500 eiro par šampanieša pudeli. Ja atsakies maksāt vai saki, ka nav naudas, divi milzīgi krievu skūtgalvji laipni pavadīs tevi līdz tuvākajam bankomātam.

Otrās ir dzīvokļu krāpnieces (apartment scam) - tās var sagādāt vēl lielākus materiālos zaudējumus. Viņas bieži vien atdodas, bet, kad pēc seksa nākamajā rītā pamosties, viedtālrunis, dators un pase ir pazuduši. Ieteikums - aizbildinoties ar to, ka agri jāceļas, pēc kopošanās uzreiz izdzīt no dzīvokļa.

Trešās ir zāļu krāpnieces (roofie scam). Arī viņas apzags dzīvokli vai viesnīcas numuriņu, bet jums nebūs pat seksa - viņas iedos sazāļotu dzērienu, un tu pamodīsies ar nenormālām galvassāpēm. Ieteikums ir neko neņemt no viņas rokām, ja neesi redzējis, kā viņa to gatavo.

Ceturtās ir prostitūtas krāpnieces (prostitute scam). Sākumā viņas izliekas, ka tu viņām patīc, bet, kad esi pārāk uzbudināts, prasa naudu un tad stājas spēkā parastie prostitūcijas noteikumi. Tā kā maksāt nav nekāda māksla, kontrstratēģija ir piedzirdīt un uzbudināt viņu pašu, lai sekss būtu, bet par velti.

"Citās valstīs sieviete labāk būs apkopēja, nevis apzags cilvēkus, bet Latvijā viņām par to ir nospļauties. Te nav kultūras filtru, kas cilvēkus atturētu no zagšanas. Kaut kas līdzīgs ir vērojams Latīņamerikā, bet tur vīrieši tevi aplaupīs tieši uz ielas. Latvijā zagles pirmrindnieces ir sievietes.

Es gribētu domāt, ka esmu gudrs un pats spēju apmuļķot šīs krāpnieces, bet es nevēlos būt vietā, kur mani cenšas apkrāpt tik daudzas sievietes. Es labāk simtreiz saņemšu atteikumu, nekā vienu reizi tikšu piekrāpts. Šī iemesla dēļ es nekad vairs neatgriezīšos Latvijā," tūrisma negatīvos aspektus atklāj grāmatas autors.

"Atšķirībā no daudzām citām vietām Latvijā uz klubu aiziet vienam pašam tiek uzskatīts par zemu klasi. Tāpēc es jums iesaku vai nu iet ar draugu, vai sadraudzēties ar kādu vietējo, kurš kalpos kā aizsegs, lai meitenes nepadomātu, ka esat kārtējais sekstūrists.

Kad biju kopā ar vietējo, meitenes bija tik atsaucīgas, ka gadījumā, ja man nāktos atgriezties Rīgā, es patiešām maksātu kādam vietējam čalim, lai nāk man līdzi uz klubiem. Šādu iespēju es nekur citur pat izskatījis nebiju," padomos dalās Roosh, kuram ir savi paņēmieni, kā pavedināt meitenes.

Pirmais - nodibināt acu kontaktu. "Latviešu meitenes nekautrējas blenzt acīs puišiem, kuri viņām patīk. Tāpēc labāk tuvoties tām, ar kurām nodibināts acu kontakts. Tad arī var uzsākt sarunu, bet ne garāku par piecām minūtēm. Ja meitene kautrīga, tad maksimums divas minūtes," aprēķinājis grāmatas autors.

Otrais - uzaicināt meiteni uz deju. "Nav nekādas jēgas doties uz Latviju, ja neesat gatavs dejot ļoti garus laika posmus," pamāca Roosh. Viņš iesaka padejot, tad nopirkt kādu dzērienu, tad atkal padejot, tad vēl vienu dzērienu, un tad jau varēs ķerties pie pakaļas vai bučošanās.

Trešais - nerunāt neko nozīmīgu. "Nerunājiet ne par ko nopietnu vai būtisku. Pirmkārt, viņas nesapratīs, bet, pa ja sapratīs, viņām būs vienalga. Latviešu meitenēm vienkārši nav svarīgas rietumnieku vērtības.

Es tā arī nespēju saprast, kas latviešu meitenēm interesē, ja neskaita alkoholu, dejošanu un naudu. Tikai dažām meitenēm ieinteresēja šarms, prāts vai humora izjūta. Ja latviešu meitenei patīk joki, tad ir skaidrs, ka viņa dzīvojusi Amerikā vai Anglijā," latvietes raksturo sieviešu interešu pazinējs.

Ceturtais - trīs atteikumu likums (three blowout rule). Ja kādā klubā tevi atšuj trīs reizes pēc kārtas, tā ir zīme, ka jāiet uz citu vietu. Ja atšuj vienu reizi, tas ir pat labi - tas nozīmē, ka šis nav krāpnieku klubs, bet trīs reizes nozīmē to, ka medības jāturpina citur.

Piektais - drošs variants ir pēdējā brīža piedāvājums (last call game). Ar meiteni ir jāiepazīstas īsi pirms kluba slēgšanas, ap pulksten pieciem rītā. Tad viņas ir piedzērušās, vairs nav izvēlīgas, un ir īstais brīdis uzaicināt uz afterpārtiju pie sevis dzīvoklī.

Sestais - piedāvāt naudu. "Domāju, ka zinu, kāpēc ārzemnieki neproporcionāli daudz sabrauc tieši uz Rīgu: latvietes labprāt ņem naudu par seksu, pat ja viņas nav pilna laika prostitūtas. Patiešām ir grūti neizdrāzt latviešu meiteni, ja vienmēr pastāv iespēja par seksu samaksāt.

Man ir teorija par to, kā tas sākās. Agrīnie tūristi Latvijā ieradās, lai gulētu ar normālām meitenēm, bet sastapa pretestību, kad bija jāliekas gultā. Tā kā viņi bija salīdzinoši bagāti, lai nebūtu jātērē enerģija un laiks, viņi vienkārši sāka meitenēm maksāt.

Lai kāds arī nebūtu iemesls, Latvijas kultūrā nenosoda meitenes, kas par seksu ņem naudu, un tā arī sākās šis apmaiņas process," izanalizējis Roosh.

"Latvijā ir divu veidu klubi - normāli un krāpnieku klubi," raksta Roosh, kurš izstaigājis lielāko daļu Vecrīgas klubu un pabijis arī perifērijā. Viņš nekautrējas visas vietas saukt īstajos vārdos un nākamajiem sekstūristiem sniedz pat precīzas adreses.

Visbriesmīgākais krāpnieku klubs Rīgā, pēc Roosh un citu sekstūristu domām, esot Essential. "Visi vīrieši tur bija ārzemnieki. Visas sievietes bija vietējās. Es sajutos kā bēdīgi slavenajā Riodežaneiro klubā Help, kur prostitūtu pūļi masveidā apkrāpj gringo," savu pirmo reizi klubā Essential raksturo Roosh, piebilstot, ka neesot tur redzējis nevienu sevi cienošu meiteni.

Kā vienu no labākajām vietām sekstūrists min klubu Piens. Tur esot smukas meitenes un labs seksa potenciāls. Tā esot stilīga vieta, tāpēc meitenes izrādot savu nicinošo attieksmi, bet tā esot ciešama. Tur neesot krāpnieču, vienīgā skāde - ārzemniekus nelaiž iekšā. Vajagot iet tā agrāk, lai durvju apsargs neiedomājas, ka nāk ārzemnieks.

Vēl ļoti laba vieta, pēc Roosh domām, ir Kaļķu vārti - tur esot augsts sieviešu procents un neesot krāpnieču. Vienīgā bēda, ka meitenēm nepatīk ārzemnieki, bet vairums nāk pašas ar saviem puišiem. Bet izeja vienmēr ir - jānogaida līdz kluba slēgšanai, un tad jau kāda atdosies.

Visseksīgākās meitenes pulcējoties klubā Coyote Fly. Vienīgā problēma esot striktā feiskontrole uz ārzemniekiem. Bet arī šajā situācija var rast risinājumu - vajagot trīties pie kluba ieejas, kur meitenes kādu gaida.

Maza, bet laba vieta ar jauku mūziku un pieņemamām cenām esot Skandāls. Pa nedēļu tur esot pilns ar krāpniecēm, bet nedēļas nogalēs viņas pārceļoties uz kādu citu klubu. Tā kā tur ir daudz ārzemnieku, Roosh prognozē, ka Skandāls drīz pārvērtīsies par pilnvērtīgu krāpnieku klubu (full-blown scam spot).

"Cenas Latvijā ir saprātīgas un samērīgas ar citām Austrumeiropas valstīm. Piemēram, salīdzinot ar Poliju, alkohols ir dārgāks, bet ēdiens un gultasvieta - lētāki. Ja tu izīrē dzīvokli, lielākoties pats gatavo ēst mājās un neplosies klubos, pirkdams pudeles, labā pilsētas rajonā vari komfortabli dzīvot par aptuveni diviem tūkstošiem dolāru mēnesī," aprēķinājis Roosh.

"Rīga ir otrā man zināmā Eiropas pilsēta, ko pilnībā ir izpostījuši ārzemnieki. Bet kas mani šokē, ir šī posta temps. Lai kļūtu par sūdu bedri, Prāgai vajadzēja desmit gadus, bet Rīga to panāca piecu gadu laikā.

Tam ir divi iemesli: slimīgi zemās aviobiļešu cenas uz Rīgu (30-40 dolāri) un pilsētas izmērs. Rīga nespēj absorbēt tik masīvu uzbudinātu angļu un itāļu invāziju. Tas, kurš uz ballīti ieradies par vēlu, negribīgi atzīs, ka Rīga ir sūdu bedre, jo tad citi padomās, ka viņš vienkārši izgāzies meiteņu meklējumos. Tā nu mīts par Rīgu un latviešu meitenēm stūrgalvīgi dominē," secinājis grāmatas autors.

Kāds cits grāmatas varonis - sekstūrists Luidži, kurš Rīgā siro jau divdesmito reizi, - mūsu varonim pastāstīja, ko īsti vēlas latviešu meitenes. "Viņas grib naudu! Tā ir viņu slimība. Tas ir skumji, ka Latvijā ir tik daudz skaistu meiteņu, kas gatavas atdoties par pāris dzērieniem un 20 latiem.

Es vienai teicu: "Paklau, tu esi smuka meitene. Es tev patīku, tu man patīc, davai, es tev iedošu 20 latu un iesim drāzties. Protams, viņa piekrita. Es taču saku - tās meitenes ir kā trakas pēc naudas"," secina Luidži.

Viņa aizgāja uz vannas istabu un paprasīja, vai es gribu skatīties.

"Kāpēc man būtu jāskatās?" es jautāju.

"Es nezinu, citiem puišiem patīk. Viņi man par to maksā piecus latus."

Viņa atgriezās, un es pajautāju, vai viņa vienmēr prasa naudu par seksu.

"Tikai vienu reizīti paprasīju, ar vienu angļu puisi. Viņš bija dakteris un ļoti jauks. Man liekas, ka viņš bija nevainīgs."

"Tikai vienu reizi?"

"Es zvēru! Bet par 50 latiem ar tevi pārgulēšu."

"Es nekad mūžā neesmu maksājis par seksu," es teicu. "Gribu zināt, cik ilgi vēl varēšu nemaksāt. Un šodien noteikti nebūs tā diena, atvaino."

"Tu Amerikā nekad neesi maksājis par seksu? Vai tad tur meitenes neprasa naudu?"

"Nē, viņas neprasa naudu. Ja meitenei patīku es un mana personība, mums ir sekss. Ir tāda dziesma: "Labākās lietas dzīvē ir par brīvu"."

"Nu, bet tas taču ir muļķīgi. Viņām vajadzētu prasīt, jo, ja tu prasi, tad dabū gan seksu, gan naudu. Meitenei vienmēr ir jāizrēķina labākā iespēja."

"Es pat nezinu, vai tas ir ļoti skumji vai ļoti prātīgi."

"Bet tu man patīc. Tāpēc, ja tu man nemaksā, tad es vismaz gribu orgasmu."

"Un kā tad lai es to panāku?"

"Laizi manu kājstarpi!"

Es paskatījos uz viņas vagīnas apspalvojumu. Viņa pavirzīja biksītes, un kūsās es saskatīju kaut ko rozā. Viņa sāka ar pirkstiņu sevi aiztikt un izdvest nedabiskus vaidus.

"Vai ir vēl kāda trešā opcija?" es jautāju.

"Nē, orgasms vai nauda!"

"Varbūt ar savu daiktu es tev varētu sagādāt orgasmu?"

"Bet, ja nesanāks, tad tu aizmigsi, bet man nebūs ne orgasma, ne naudas. Esmu iemācījusies, ka vīrietim viens no šiem diviem ir jāsagādā papriekšu, lai jebkurā gadījumā es no seksa izsistu kādu labumu."

"Njā, skaidrs. Es nekad vairs neatgriezīšos Latvijā."