Desmit slavenākās un baisākās cilvēku mūmijas  (71)

Līdz mūsdienām dažādos laikmetos mumificētie cilvēku ķermeņi ir saglabājušies visai lielā skaitā. Tie gan apzināti, gan nejauši saglabājušies dažādu ķimikāliju, liela aukstuma, zema mitruma līmeņa vai gaisa trūkuma dēļ, raksta portāls Listverse.

Tiesa, tikai neliela daļa no mūmijām iemantojušas pasaules slavu, kuras iemesls parasti ir savdabīgie notikumi, kas ar mūmijām saistās, vai arī ārkārtīgi labais stāvoklis, kādā ķermeņi saglabājušies.

Portāls Delfi iepazīstina ar pasaules slavenākajiem iebalzamētajiem, sažuvušajiem un iesaldētajiem cilvēkiem:

Tutanhamons pārstāv Senās Ēģiptes valdnieku 18. dinastiju un dzīvojis laikā, ko Ēģiptes vēsturē pazīst kā Jauno karalisti. Viņš par faraonu kļuva deviņu gadu vecumā un paspēja valdīt vien aptuveni desmit gadus, līdz mira neskaidros apstākļos. Iespējams, tieši ietekmīgu padomdevēju dēļ īsajā periodā viņš paspēja radikāli mainīt valsts reliģisko politiku, kā arī galvaspilsētu pārvietoja uz Tēbām.

Lai gan metru astoņdesmit garā Saules dieva Ra dēla nāves iemesls tā arī nav noskaidrots, par to ir izteikti visdažādākie pieņēmumi. Izskanējis, ka viņš slimojis ar malāriju, lauzis kāju vai saņēmis spēcīgu sitienu pa galvu. Kā viens no populārākajiem iemesliem gan tiek minēts tas, ka viņš dzimis incesta jeb brāļa un māsas attiecību rezultātā un mantojis ģenētiskas kaites.

Tomēr slavu faraonam neatnesa ne viņa veikums Ēģiptes pārvaldē, ne arī mazais gadu skaits vai minējumi par agrās nāves iemeslu. 1923. gada 16. februārī, atverot telpu, kurā glabājās viņa sarkofāgs, zinātnieki atrada nekad agrāk vienkopus neredzētu daudzumu ar dārglietām un mākslas priekšmetiem. Tieši zeltītā faraona maska un citi artefakti, kuri tagad attēloti vai katrā vēstures grāmatā, senās valsts valdnieku padarījuši par pēcnāves superzvaigzni

Lielāko daļu gan līdz tam, gan pēcāk atrasto kapavietu vairāku tūkstošu gadu laikā zagļi apciemojuši pat vairākkārt, pētniekiem atstājot vien niecīgas liecības par tā laika valdnieku dzīvesveidu. Lai gan aizvēsturiskie bandīti paviesojušies arī Tutanhamona kapā, telpu ar sarkofāgu viņi tā arī nebija atraduši.

Vēl viens iebalzamēts lielvalsts valdnieks ir Vladimirs Ļeņins. Tiesa, viņu nebūt nav atraduši arheologi, un atšķirībā no Tutanhamona vēstures grāmatās viņš ir nokļuvis tieši dzīves laikā pastrādāto darbu dēļ.

Viņš uzskatāms par vienu no pagājušā gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem un politiskajiem domātājiem. Ļeņina vadītie boļševiki gadsimta pirmajā pusē pārņēma varu Krievijā un līdz ar to ietekmēja visas pasaules attīstības gaitu. Pie varas grožiem gan viņš atradās salīdzinoši neilgi - 1922. gadā PSRS līderis piedzīvoja divus insultus, pēc kuriem viņa ķermeņa labā puse kļuva daļēji paralizēta. Šī iemesla dēļ Ļeņins atstāja aktīvo politiku.

1923. gada martā boļševiku bijušais līderis piedzīvoja trešo insultu, kas viņu padarīja pavisam rīcībnespējīgu. Savu pēdējo dzīves gadu līdz pat 1924. gada 21. janvārim viņš pavadīja uz gultas. Pēc nāves viņa ķermeni iebalzamēja un izlika apskatei Maskavas Sarkanajā laukumā speciāli uzbūvētā mauzolejā. Mūmija ir apskatāma bez maksas, kā dēļ pie mauzoleja vienmēr ir nemainīgi gara rinda.

Bernadete piedzima Lurdesas pilsētiņā Dienvidfrancijā un kļuva pazīstama savu savdabīgo vīziju dēļ. Vēl būdama bērns, viņa reiz Gāvas upes krastā vērusies debesīs un ieraudzījusi zelta mākoni, no kura nākusi kāda jauna un ļoti skaista dāma, kas vēlāk tika atpazīta kā Svētā Marija. Meitene redzēto pastāstījusi mājās, taču neviens nav ticējis.

Dievišķīgā būtne jauno meiteni aicinājusi tikties vēl 15 dienas. "Neskatoties uz visiem vecāku aizliegumiem, varasvīru pretestību, Bernadete turpināja iet uz upes krastu, un katru reizi viņai sekoja ļaudis, ar katru reizi arvien vairāk. Viņi neredzēja Jaunavu, taču ticēja Bernadetei, ka viņa to redz, jo viņas seja izstaroja dievišķu gaismu. Daudzi no klātesošajiem skaidri sajuta kaut kā debešķīga klātbūtni," vēsta portāls katolis.eks.lv.

Bernadete kļuva ar mūķeni, bet vīziju rādīšanās vietā tika uzcelta baznīca, kura kļuvusi par vienu no galvenajiem kristiešu svētceļojumu mērķiem. Viņa mira 1879. gadā trīsdesmit piecu gadu vecumā.

1909. gadā sievietes ķermenis tika izrakts no zemes, un, lai gan krustiņš un rožu kronis viņas rokās bija sarūsējuši, ķermenis nebija sadalījies. Tas bija viens no iemesliem, lai 1933. gadā viņu pasludinātu par svēto. Viņas līķis tika no jauna saģērbts un no apglabāts, taču atkal atkārtoti atrakts 1919. un 1925. gadā.

Pēdējā reizē tika konstatēta faktiska ķermeņa mumifikācija un nolemts to vairs neapglabāt, bet novietot Svētās Bernadetes kapelā. Bernadetei tika noņemti sejas un roku nospiedumi, lai izveidotu vaska atlējumus, ko uzlikt uz mūmijas ķermeņa daļām. Tas darīts, jo mumifikācijas rezultātā tai praktiski bija pazudis deguns un iegrimušas acis, kas varētu atbaidīt svētceļniekus.

Andu kalnos, netālu no Ampato virsotnes Peru 1995. gada septembrī kalnākāpēji uzgāja aptuveni 12 līdz 14 gadus vecas meitenītes līķi. Kā vēlāk noskaidrojās, viņu šajos kalnos savulaik atveduši nogalināšanai Ampato pakājē dzīvojošie inki. Viņi veica ziedojumu kalna dievam, lai tādējādi izsauktu lietu un novērstu lavīnas.

Huanitas ķermeni no ledus bija atkausējis tuvējā vulkāna izvirdums. Meitenes ķermenis bija sasalis drīz pēc viņas nāves, kā dēļ viņas āda, iekšējie orgāni, mati, drēbes, asinis un pat kuņģa saturs bija ļoti labi saglabājušies. Ņemot vērā smalko audumu, kādā meitene tērpta, zinātnieki pieņem, ka meitene bijusi kādas augstdzimušas inku ģimenes pārstāve.

Portāls Listverse vēsta, ka viņa izraudzīta kā visskaistākā un nevainīgākā, kurai nosūtīšana kalnos solīja mūžīgo dzīvi kopā ar dieviem. Nāve gan iestājusies visai brutāli - pēc pamatīga sitiena pa galvu ar nūju. Tomēr sāpes viņa nav jutusi, jo "ziedojamie" vienmēr sazāļoti ar spēcīgām halucinogēnām vielām.

Vēlāk kalnā atrastas vēl kādas jaunas meitenes, kā arī zēna un sievietes mirstīgās atliekas.

Pavisam citā pasaules malā - uz Itālijas un Austrijas robežas vēl četrus gadus pirms Huanitas tika atrasts līdzīgs līķis. Arī šis cilvēks bija saglabājies kalnos esošā aukstuma dēļ, turklāt arī viņš visticamāk miris no spēcīga sitiena pa galvu.

Atšķirībā no Peru atrastās meitenes mūmijas, Octi (savu vārdu mūmija ieguva no Octāles Alpu kalnu grēdas, kurā tā atrasta) dzīvojis daudz senāk - vara laikmetā. Viņš ir arī vecākā jebkad atrastā Eiropas mūmija.

Šī iemesla dēļ Octi uzskatāms par ārkārtīgi vērtīgu vēstures liecību. Mūmija un tai blakus atrastie priekšmeti, tostarp vara cirvis, mūsdienās apskatāmi Dienvidtiroles Arheoloģijas muzejā Itālijā.

"Ēģiptes rudmatis" savu iesauku ieguva joprojām saglabāto matu krāsas dēļ. Viņš ir senākā Ēģiptes teritorijā jebkad atrastā mūmija, turklāt atrašanas brīdī 19. gadsimta beigās bija saglabājusies pat labāk par daudzām citām, kuras tapušas iebalzamēšanas procesā.

Mūmija un vēl citas līdzīgas atrastas seklos kapos netālu no Gebeleinas pilsētas Ēģiptē. Seklie kapi radījuši situāciju, ka virs apglabātajiem ķermeņiem vienmēr atradušās sausas un karstas smiltis, kuras absorbējušas mitrumu un tādējādi apglabātos izžāvējušas.

Visas mūmijas atrastas 1900. gadā nodotas Britu muzejam. Mūsdienās apskatei izlikts tikai "Ēģiptes rudmatis", kurš atrasts pats pirmais. Tiesa, oficiāli tam dotais vārds un arī jebkādas citas iesaukas mūmijām vairs netiek izmantotas aiz cieņas pret mirušajiem.

Elmers Makkurdijs bija parasts 20. gadsimta sākuma bandīts, kurš iesaistījās banku un vilcienu laupītāju bandā. Kāda vilcienu zādzība gan izgāzās, jo banda sajauca vilcienus, kā rezultātā viņu guvums bija nevis seifs ar naudu, bet alkohola pudeles.

Tas izrādījās liktenīgi, jo Makkurdijs vairākas dienas bija piedzēries, kā laikā izpļāpājās par laupīšanu. Policijai nākot pļāpam uz pēdām, viņš iekļuva apšaudē un tika nogalināts. Vēlāk avīzēs tika citēta viņa pēdējā frāze: "Dzīvu jūs mani nekad nenoķersiet!"

Tā kā neviens tuvinieks nepieteicās līķi savākt, apbedīšanas centra darbinieks viņa ķermeni iebalzamēja un "bandītu, kurš nekad nepadosies" izlika apskatei. No katra apmeklētāja tika prasīti pieci centi, kas bija jāiemet blēža pavērtajā mutē.

Pēc pieciem gadiem, redzot, ka šāds bizness iet no rokas, un uzdodoties par Makkurdija radiniekiem, iebalzamēto ķermeni paņēma ceļojoša izklaides parka darboņi, kuri viņu turpināja izrādīt par naudu. Turpmākos sešdesmit gadus bandīta ķermenis klīda pa neskaitāmiem vaska muzejiem, karnevāliem un izklaižu parkiem.

Kādā no tiem 1976. gadā tika filmēts televīzijas šovs un filmēšanas grupas dalībnieks vēlējās pārvietot atrakciju parka karātavās iekārto mūmiju, domājot, ka tā ir vaska lelle. Noplīstot rokai (dažkārt tiek teikts, ka noplīsis tikai pirksts), atklājies, ka lelle ir mumificēts cilvēks.

Pēc viņa drēbēm, kā arī lodes ievainojuma un kāda muzeja biļetes, kas atradās viņa mutē, drīz tika atklāta arī mūmijas patiesā identitāte. Pēc izpētes Elmera Makkurdija mirstīgās atliekas apglabātas kapsētā, lai tās mieru vairs neviens nekad netraucētu.

Tollundas cilvēku 1950. gadā pavisam nejauši atklāja kūdras purva strādnieki Dānijā. Mūmija bija ierakta dziļi kūdrā, kā dēļ to dažkārt dēvē arī par "kūdras cilvēku". Viņa galva un īpaši seja bija saglabājušies tik labā stāvoklī, ka kūdras atradēji un atsauktie policijas darbinieki sākotnēji domājuši, ka viņiem ir darīšana ar nesenas slepkavības upuri.

Pārējo ķermeni zinātnieki ar tā laika tehnoloģijām spēja izpētīt, bet ne saglabāt. Patlaban atrastā mūmija (no oriģināla gan ir tikai galva un skelets) ir apskatāma Silkeborgas muzejā Dānijā.

Dzelzs laikmeta vīra nāve bijusi acīmredzami vardarbīga - uz viņa kakla atrasti virves nospiedumi, liecinot, ka viņš ticis nožņaugts vai pakārts. Nonākšana dziļi kūdrā savukārt varētu liecināt par slepkavu vēlmi slēpt nozieguma pēdas, upuri noslīcinot purva akacī.

Rozālija Lombardo piedzima 1918. gadā Palermo Pilsētā Itālijā, taču tikai divu gadu vecumā mira no plaušu karsoņa. Viņas tēvs iegrima tik dziļās sērās, ka lūdza kādam slavenam taksidermistam saglabāt viņas ķermeni.

Meitenes ķermeni izdevās iebalzamēt, turklāt tā, ka mazā Rozālija līdz pat mūsdienām izskatās tikai iemigusi. Viņa pat iesaukta par "guļošo skaistuli". Jaunās Lombardo mumificētais ķermenis tiek uzskatīts par vienu no labākajām mūmijām, kāds pasaulē ir saglabājies.

Ilgus gadus viņas iebalzamēšanai lietotās ķimikālijas bija noslēpums, taču nesen pētījumi atklājuši, ka meitenītes ķermenī injicēts formalīna, cinka sāļu, alkohola, glicerīna un salicilskābes maisījums. Šis ir viens no senākajiem formalīna lietošanas gadījumiem mūmiju iebalzamēšanai, jo tolaik vēl nebija plaši zināms, ka tas novērš jebkādu baktēriju rašanos.

Ķīnā strādnieki, rokot būvbedri bumbu patvertnei, 1971. gadā atklāja milzīgu Hanu dinastijas laika kapu. Tajā atradās aptuveni 1000 ļoti labi saglabājušās rotaslietas un sadzīves priekšmeti, kā arī uzieta "visu laiku vislabāk saglabātā mūmija", vēsta portāls Listverse.

Sievietes mūmija piederējusi Hana marķīza sievai Sin Žui. Viņas ķermenis bija tik labi saglabājies, ka sākotnēji tā sekciju varēja veikt gluži tāpat, kā to dara nupat mirušam cilvēkam - āda bija elastīga, plaušas bija pat spējīgas darboties, turklāt citi iekšējie orgāni, mati un asinsvadi šķita laika zoba neskarti. Tiesa, pēc kapa atrašanas, to līdz mūsdienām nav izdevies saglabāt tādā stāvoklī.

Sekcijā atklājās, ka sievieti mocījuši dažādi kukaiņi, muguras sāpes un viņa visticamāk mirusi no sirds un asinsvadu slimībām. Tās acīmredzami izraisījuši neveselīgie ēšanas paradumi, kas noveduši pie ārkārtīgi liela liekā svara

Ķermeņa saglabāšanās iemesls joprojām ir neskaidrs. Kā viena no iespējām tiek minēta gaisa trūkums. Viņas ķermenis bijis ietērpts divdesmit divās zīda kleitās un ievīstīts deviņās zīda šallēs. Drēbju bijis tik daudz, ka tās burtiski aizpildījušas zārku, turklāt tas atradies vēl trijos citos zārkos aptuveni 16 metrus zem zemes.

Skaties vēl: Pēdējā gadsimta iespaidīgākie mauzoleji!