Biju domājusi, ka tas būs pavisam vienkārši - iebraukšu jebkurā viesu namā, "paņemšu" istabu un lieta darīta. Bet, izrādās, ka viesnīcas Lielā kanjona ziemeļu pusē ir visai reta parādība. Ir kļuvis pavisam tumšs, kad ieraugu ceļmalā spīdam mājīgas viesnīcas logus. Piestāju un ieeju foajē. Jā, divas brīvas istabas vēl esot, man paziņo drukns tēvainis. Man ir tikai viens jautājums. Cik? 165 dolāri. Lai arī gaisa temperatūra šonakt solās būt tuvu nullei, pēkšņi doma par gulēšanu teltī vēl vienu nakti, vairs nešķiet tik nepatīkama. Uzzinājis manu ieceri, dūšīgais vīrs paziņo, ka man esot divas iespējas - aizbraukt piecus kilometrus līdz tuvākajam skatu punktam un vienkārši uzcelt telti mežā (kas nemaksā neko) vai palikt kempingā pāris kilometrus tālāk, kas maksāšot padsmit dolārus.
"Nemaksā neko" izklausās labi, tāpēc sākumā pa bedrainu ceļu kratos uz skatu torni. Biju iedomājusies, ka tur atradīšu vēl pāris trakos, kas taupības nolūkos būs iekārtojuši pie skatu torņa nelielu telšu pilsētiņu. Nonākusi tur, izkāpju no mašīnas un ieklausos klusumā. Kopumā esmu diezgan drosmīga, bet šeit, nakts vidū, tumsā man nudien negribas vienai stutēt augšā telti un tad nakts vidū atgaiņāties no lāčiem. Braukšu uz kempingu!
Tikusi līdz norādītajai vietai, konstatēju, ka kempings ir slēgts. Ko nu? Aizbraucu atpakaļ līdz viesnīcai un prasu druknajam vīram, vai viņiem nebūtu nekas iebilstams, ja gulēšu viņu viesnīcas stāvlaukumā mašīnā. To nu viņš nevarot gan atļaut. "Vai tu būtu nācis pārbaudīt, ja es nebūtu prasījusi?" uz atvadām uzjautāju un saņemu noraidošu atbildi. Bet tagad gan jau viņš paokšķerēs.
Iedarbinu mašīnu un dodos prom. Braukšu līdz pašam kanjonam un tad jau redzēs, kas būs. Braucu pavisam lēnām, jo šeit stirnas cilpo pāri ceļam viena pēc otras. Ir melna nakts un ilgu laiku apkārt nemana nevienu gaismiņu, viss kā izmiris. Ceļš visu laiku ved lejup no kalna un man par lielu prieku, temperatūras stabiņš lēnām kāpj uz augšu. Jo zemāk braucu, jo siltāks kļūst.
Beidzot parādās arvien vairāk gaismas un pēc brīža ieripinos Lielā kanjona stāvvietā. Pirmais, ko tur ieraugu, ir plakāts: "Mašīnās pa nakti gulēt aizliegts!". Tieši to es arī darīšu. Novietoju auto stāvvietā un izslēdzu motoru. Klusums. Neviens nenāk mani dzīt prom. Ieraušos pakaļējā sēdeklī, savelku mugurā visas iespējamās jakas un ielienu guļammaisā. Jāaizmieg, kamēr mašīna vēl ir silta, jo šeit darbināt motoru, lai nakts vidū sasildītos, nevarēšu - uzreiz tikšu atšifrēta.
Guļu un gaidu, kad paliks auksti. Miegs nenāk. Bet arī auksti nepaliek. Patiesībā pat ir mazliet karsti, tāpēc novelku pāris jakas. Tā jau ir daudz labāk. Pēc brīža izdodas iemigt. Sapņoju, ka varu izstiept kājas, bet tad pamostos un konstatēju, ka realitātē tās joprojām ir salocītas deviņos līkumos. Esmu gulējusi arī ērtākās vietās, bet sava miega deva ir saņemta.
Kad pamostos no rīta, vēl ir tumšs. Rīta gaisma ir tik tikko nojaušama. Izrāpjos no auto un kārtīgi izstaipos. Labierīcības laimīgā kārtā ir vaļā un izveikusi rīta uzfrišināšanos, esmu gatava tikties ar Kanjonu.
Eju pa taku, kas ved uz skatu laukumiņu. Līdz lejai redzēt nevar, bet var sajust, ka tur zemāk, pie kājām ir kaut kas liels un varens. Skatu laukumiņā esmu pirmā. Uztraušos uz klints bluķa, iekārtojos ērtāk, uzlieku uz ausīm pleijeri un esmu gatava rīta izrādei. Sēžu tādā teju svinīgā skatā, kad skatu laukumiņā parādās kungs gados. Pēc lūpu kustībām redzu, ka viņš saka ko vairāk par rīta sveicienu. Izņemu austiņas, atvainojos un pārprasu, ko viņš ir sacījis.
"Es ceru, ka neiztraucēju tavu meditāciju", kungs atkārto.
Es pasmaidu: "Nē, Tu kļuvi par tās daļu."
Atbildes vietā kungs paklanās. Tad viņš uzstellē foto statīvu, sariktē kameru un arī ir gatavs izrādei.
Rīta gaisma top arvien spēcīgāka, iekrāsojot debesis violeti oranžīgos toņos un ļaujot apjaust kanjona apmērus. Prelūdija saulei. Tad aust pati saule. Sākumā tā ar staru galiem pieskaras tuvākajām klinšu galotnēm, tad izgaismo arvien tālākas un tālākas smailes, pa centimetram apzeltījot visu kanjonu. Tagad var redzēt, ka tas ir vēl varenāks kā šķita sākumā - tas sniedzas daudz tālāk un dziļāk nekā spēj aizsniegt skats. Kāpdama augstāk, saule vēl izlaiž dažus starus caur vieglu miglu, veidojot rotaļīgus gaismas kūļus.
Uz brītiņu skatu laukumā atnāk vēl daži cilvēki, bet drīz viņi dodas prom, un finālā mēs atkal esam divatā ar galanto kungu. Man ļoti gribas ar viņu aprunāties, bet kaut kā neērti uzprasīties. Tomēr viņš mani uzrunā pirmais, lūdzot atļauju mani nobildēt. Tā, vārds pa vārdam, līdz kungs prasa, vai es neiebildīšot, ja viņš man izmaksāšot kafiju.
- "Jā, protams, urrā, neapšaubāmi!!", skan manā galvā, bet es pasmaidu un skaļi saku: "Tas būtu patiešām jauki."
Un mēs abi ar Bobu lēnā solītī kāpjam atpakaļ uz stāvvietu, pie kuras ir neliels bārs un var tikt pie kafijas. Uzstutējuši kājas uz akmens sētas kanjona malā un atlaidušies ērtos krēslos, baudām sauli, kafiju un sarunas. Bobam ir 84 gadi un viņš ceļo tāpat kā es - viens pats.
- "Jā, jā, viņi visi gribētu, lai es sēžu mājās klubkrēslā, ēstu kārtīgi un rītu tabletes", saka Bobs. "Un, saka, ka šitā ceļojot varu nomirt. Bet, es varu nomirt arī klubkrēslā, kāda starpība."
Pastāstījis par savu ģimeni un dzīvi, Bobs jautā man:
- "Ar ko tu nodarbojies, kad strādāji?"
- "Pamatā ar sabiedriskajām attiecībām", atbildu.
- "Ak, tad tā slimība ir tikusi arī līdz Latvijai...", Bobs novelk.
Pavadu pārdesmit minūtes, runājot par to, ka var būt neētiskas sabiedriskās attiecības un var šo darbu veikt arī ētiski, tieši tāpat kā žurnālistiku. Ka pazīstu ļoti profesionālus žurnālistus, bet arī daudzus pērkamus. Īsāk sakot, krietni izpaužos par šo tēmu. Bobs tikai klausās un māj ar galvu. Pēc brīža es apvaicājos, ar ko tad viņš pirms pensionēšanās nodarbojies.
Bobs paskatās ar šķelmīgu skatu manā virzienā un saka: "Es biju žurnālists".
Abi krietnu brīdi smejamies. Sarunās un smieklos aizritējis viss rīts, un ir jādodas tālāk. Kad uz atvadām paspiežam viens otram roku, var redzēt, ka mums abiem šis rīts ir nozīmējis ļoti daudz.
Braucot atpakaļ nodomāju, ka dienā apkaime izskatās pat mīlīga. Aizbraucu arī līdz skatu torņa vietai pa gaismu, arī šeit tagad izskatās pēc ideālas naktsmītnes. Bet šonakt tā vairs nav aktuāla - esmu sarunājusi naktsmājas Lielā kanjona dienvidu pusē.
Lai tiktu kanjonam klāt no dienvidu puses, jābrauc krietnas piecas stundas Pa ceļam skati kā filmās rāda - sarkans tuksnesis ar vientuļām klintīm un pretī traucas spožas smagās automašīnas ar dīvainajām, Amerikai raksturīgām apaļīgajām vadītāja kabīnēm. Iepriekšējās divas naktis pavadot bez civilizācijas labumiem, esmu nonākusi situācijā, kad viss ir izlādējies - dators, telefons, fotoaparāta akumulatori. Lai labotu šo situāciju, piestāju kādā tālbraucēju krodziņā un ieturu lēnas pusdienas, aizņemot vairumu no kroga elektrības kontaktiem.
Kanjona dienvidu pusē nonāku pēcpusdienā. Šeit teorētiski ir daudz vairāk, ko redzēt. Un ir daudz vairāk, kas skatās. Braucu gar kanjonu, ik pa laikam piestājot dažādās vietās, lai apbrīnotu un iemūžinātu tā varenumu. Tomēr neviena bilde nevar atainot tos skatus, kas paveras dzīvē. Ne velti daudzi cilvēki saka, ka Lielais Kanjons ir iespaidīgākais, ko viņi savā dzīvē skatījuši.
Vienā no centrālajām skatu vietām noskatos saulrietu kopā ar vēl vairākiem simtiem cilvēku. Ļoti skaisti, patiešām, bet man tomēr ar īpašākām sajūtām atmiņā vienmēr paliks ziemeļu puse, saullēkts un Bobs.
Par citiem Zanes Eniņas piedzīvojumiem Amerikas savienotajās valstīs un citās zemēs, lasiet blogā kamzolis.com
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!