10 fakti par mītisko Lohnesa briesmoni  (64)

Lai gan tiek uzskatīts, ka Skotijas ezeri ir pilni ar vēl neatklātu faunu, visu pasauli jau astoņas dekādes saista tieši valsts lielākajā, teju 40 kilometrus garajā un kilometra ceturtdaļu dziļajā ūdenstilpnē mītošais mūdzis.

Vieni uzskata, ka viņš ir fantāzijas auglis un mīts, citi tic viņa eksistencei un veic nopietnus zinātniskus pētījumus, bet vēl citi šo Skotijas teju "nacionālo dzīvnieku" izmanto peļņas gūšanai, pārdodot suvenīrus, fotogrāfiju kopijas un rīkojot tūrisma braucienus pa Lohnesa ezeru.

Portāls Delfi iepazīstina ar desmit faktiem par Nesijas novērojumiem, izpēti, izskatu un pat panākumiem kino.

Tiek uzskatīts, ka Lohnesa ezera briesmonis pirmo reizi pamanīts jau mūsu ēras 565. gadā, kad to redzējis Svētais Kolumba. Sena katoļu leģenda vēsta, ka Kolumba ne tikai to pamanījis, bet pat aizbiedējis, jo tas apdraudējis kādu vīru Nesas upē, kas ietek slavenajā ezerā.

Tiesa, spriežot pēc reliģiskajiem tekstiem, šajā laikā briesmoņi, drakoni un citas būtnes esot uzglūnējušas ik uz soļa, un pirmie kristietības sludinātāji aizgūtnēm metušies cilvēci glābt no šiem Sātana radījumiem.

Nākamais briesmoņa novērojums ezera apvidū fiksēts vien 1933. gadā. Toreiz vietējā laikrakstā The Inverness Courier parādījās ziņa, ka dīvains "lielas uzbūves" dzīvnieks redzēts pārejam pār ceļu brīdī, kad pa to ar savu auto braucis Spaiseru pāris.

Drīz pēc tam neredzēt ezera apkaimē kaut ko aizdomīgu teju pat neesot bijis iespējams, un par pārdabiskiem brīnumiem ziņots vienā laidā.

Joprojām ik gadu Lohnesa ezera briesmoni redzot ap divdesmit cilvēkiem. Savukārt kopējais liecinieku skaits pašlaik tiekot lēsts ap četriem tūkstošiem.

Par pasaules mēroga zvaigzni Nesija kļuva jau drīz pēc Spaiseru pāra sastapšanās ar neizskaidrojamo būtni. Kāds cirks piedāvājis 20 000 mārciņu tam, kurš noķers briesmoni, bet vairāki laikraksti pat nosūtīja savus žurnālistus dežūrēt ezera apkārtnē cerībā, ka viņi pirmie iegūs vērtīgās fotogrāfijas.

Par spīti žurnālistu un interesentu simtiem, kas ezera apkārtnē dežūrēja pāris nākamos gadus, pirmās fotogrāfijas ar briesmoni 1933. gada 12. novembrī izdevies uzņemt vienam cilvēkam - kādam Hjū Grejam. Lai gan fotografēts daudz, rezultātā sanākusi tikai viena neskaidra fotogrāfija, kurā daži kritiķi saskata peldošu čūsku, bet citi - suni, kurš zobos tur mietiņu.

Visu laiku slavenākā Nesijas fotogrāfija uzņemta vairākus mēnešus vēlāk. To paveicis Londonā dzīvojošs zobārsts Kenets Vilsons un šī fotogrāfija vairākas dekādes tika uzskatīta par labāko pierādījumu briesmoņa eksistencei. Tajā redzams, ka no ūdens ārā slejas garš kakls ar nelielu galvu tā galā, kā arī nojaušama apjomīga mugura.
Savukārt pirmās zemūdens Nesijas fotogrāfijas uzņemtas 1972. gadā. Kāds vīrs 2009. gadā teicās saskatījis slaveno briesmoni arī Google Earth satelīta fotogrāfijās, taču atklājās, ka viņa redzētais objekts ir milzīga briesmoņa figūra, kas ezerā novietota tūristu piesaistei. Arī pērn kāds brits ziņoja, ka esot uzņēmis visu laiku kvalitatīvāko Lohnesa ezera briesmoņa foto.

Lohnesa ezera briesmonis parasti tiek raksturots kā dzīvnieks ar milzīgu, apaļu ķermeni, garu, masīvu kaklu, mazu galvu un četrām spurveidīgām ekstremitātēm. Slavenās būtnes izmērs dažādu liecinieku vēstījumos ievērojami atšķiras, tā garumam variējot no pāris metriem līdz pat pāris desmitiem metru.

Atrakciju parks NessieLand, kas atrodas pie Lohnesa ezera, savukārt izstādījis vairākas lielā briesmoņa plastikāta figūras. Dažas no tām atbilst jau aprakstītajiem parametriem, bet citas drīzāk atgādina milzu čūskveidīgu dzīvnieku ar dinozaurveidīgu galvu, kas arī izveidota, vadoties pēc aculiecinieku stāstītā.

Daži pētnieki, balstoties uz liecībām par čūskveidīgu dzīvnieku, pieļauj, ka Nesija varētu būt kas līdzīgs airzivij jeb tā saucamajam siļķu karalim. Šīs zivis (skat. video) var sasniegt līdz pat 11 metru garumu un svērt ap 300 kilogramiem. Līdz šim gan tās fiksētas visos pasaules okeānos, bet ne saldūdens ezeros, kāds ir Lohness.

Briesmonis savu vārdu sākotnēji ieguva no Nesas upes, nevis Nesas ezera, kā bieži vien nepareizi tiek uzskatīts. Tieši upē ar to pirmo reizi sastapās Svētais Kolumba, un acīmredzot tikai vēlāk tas pārcēlies uz dzīvi plašajos tāda paša nosaukuma ezera ūdeņos.

Pēc 1933. gadā iegūtās popularitātes tas ilgu laiku saukts par Lohnesas ezera briesmoni, bet sers Pīters Skots tam deva zinātnisku vārdu Nessiteras Rhombopteryx, kas tiek skaidrots kā "Nesas brīnums ar dimanta spuru".

Citi pētnieki gan drīz vien atklāja, ka Skots vārda radīšanai bija izmantojis anagrammu no fāzes "monster hoax by Sir Peter S" jeb "Sera Pītera S monstra apmāns". Pēcāk šis vārds vairs netika izmantots.

Laika gaitā sabiedrība briesmoni iesauca par Nesiju, kas gēlu valodā nozīmē "Nesas mātīte".

Arī zinātnieki briesmoņa mīklu nav atstājuši bez ievērības. Lielākā daļa uzskata, ka pētāmais objekts visdrīzāk ir pleziozaurs, kādi zemes ūdeņos mituši pirms miljoniem gadu, bet mūsdienās lielākoties tiek uzskatīti par izmirušiem.

Tāpat tiek skaidrots, ka tas pilnīgi noteikti nav zīdītājs. Šī teorija tiek pamatota ar to, ka zīdītājam būtu nepieciešams gaiss, bez kura šis eksemplārs acīmredzot visai labi var iztikt, ja jau tik reti novērojams virs ūdens.

Citi zinātnieki izpētē gājuši vēl tālāk, šī un citu skaidri neredzēto briesmoņu izpētei radot veselu pseidozinātni - kriptozooloģiju. Tā pēta kriptīdus, kas ir dzīvnieki, kuri veiksmīgi slēpjas no zinātniekiem.

Tās zināmākais pārstāvis, protams, ir Nesija. Vienlaikus kriptīdi neesot pavisam nereālas vai mistiskas būtnes, bet tikai tādas, kuras kāds reiz ir redzējis vai, vēl labāk, - centies kaut aptuveni nofotografēt.

Mārgaretas Tečeres valdības laikā 1980. gadā pirmo reizi politiskā līmenī parādījās ideja Nesiju iekļaut aizsargājamo dzīvnieku sugu sarakstā.

Šī ideja tā arī netika īstenota, bet Nesijas aizsardzību kopš 2001. gada labprātīgi ir uzņēmies britu balto burvju augstais priesteris Kevins Karlions. Savukārt 2006. gadā skotu burvji Karlionu pasludināja par "oficiālo aizstāvi un augstāko Lohnesas ezera priesteri uz mūžu."

Lai gan kopš Nesijas pirmās pamanīšanas tā nevienam neko ļaunu nekad nav nodarījusi (ja neskaita vīru, ko Svētais Kolumba glābis 565. gadā) un acīmredzami izvairās no kontakta ar cilvēkiem, 2005. gadā ap simts atlētu, kas piedalījās Skotijas triatlonā, tika apdrošināti pret Nesijas kodumiem kopumā viena miljona sterliņu mārciņu apmērā.

Gan apdrošinātāju, gan briesmoņa aizsardzības centieni gan varētu būt velti, jo aizvien biežāk tiek izteikti minējumi, ka Nesija globālās sasilšanas dēļ jau pirms kāda laika ir gājusi bojā.

Kamēr viduslaikos neviens ar pierādījumu meklēšanu par Sātana radījuma eksistenci neaizrāvās, pēc 1933. gada publikācijām netrūka skeptiķu, kuriem bija vajadzīgi taustāmi pierādījumi.

Vairāki laikraksti uz ezeru nosūtīja ne tikai žurnālistus, bet arī profesionālus safari medniekus. Tostarp medībās devās Marmadjūks Veterels, kurš tā arī nespēja noķert lielo monstru, kas daudziem šķita pietiekams pamatojums briesmoņa neeksistēšanai.

Citiem tomēr ar to nebija gana un 1960. gadā tika izveidots Lohnesa ezera izmeklēšanas birojs. Kopš tā laika veiktas arī vairākas vērienīgas zinātniskās ekspedīcijas. 1987. gadā vienā tādā ar divdesmit kreiseriem, kuri bija aprīkoti ar eholotiem, tika skenēta visa ezera gultne, bet nekas netika atklāts. Neko neatrada arī britu nacionālā televīzija BBC, kas līdzīgu ekspedīciju organizēja 2003. gadā.
Jau vairākus gadus briesmoņa mednieki ezerā ir izvietojuši vairākas tīmekļa kameras, taču līdz šim kriptīds veiksmīgi izvairījies arī no tām.

Lai gan zinātnisku pierādījumu meklēšana līdz šim beigusies bez rezultātiem, Lohnesa ezera briesmoņa stāsts daudzus iedvesmojis rakstīt dzeju, to gleznot, kā arī iedzīvināt neskaitāmās kinolentēs un multiplikācijas filmās.

Pirmā filma ar briesmoņa piedalīšanos - Ezera noslēpums - iznāca jau 1934. gadā, un tajā tika stāstīts par Nesijas meklējumiem. Filmas beigās briesmonis pat tika parādīts, taču izskatījās pēc tuvplānā filmētas iguānas.

Skotijas vientuļā briesmoņa leģendu savulaik romantiskā stāstā Zemūdens bara lielā diena pārvērta rakstnieks Viks. Viņa pasakas sižetu savukārt multfilmā izmantoja Latvijas multiplikāciju studija Dauka. Tajā stāstīts par Lohnesa ezera Nesijas un Ineša ezera Nesa mīlasstāstu, kuri šķirti jau 10 000 gadus. Filmā Ness un Nesija, protams, satiekas un ir laimīgi.

Ņemot vērā lielos ienākumus, ko Skotijai dod uz Lohnesa ezeru bariem vien braucošie tūristi, kuri pat gatavi neko neredzēt, bet tikai palikt pa nakti viesnīcā slavenā ezera tuvumā un iepirkt Ķīnā ražotas briesmoņu mīkstās suvenīrlellītes, ir bijuši vairāki mēģinājumi Nesijas vārdu piesavināties.

Piemēram, 1997. gadā amerikāņu filmu producentu apvienība RLP Entertainment of Las Vegas centās pierādīt, ka viņiem pienākas tiesības uz vārdu "Nesija". Viņu mērķis bija tādā veidā panākt, ka viņu pārstāvētā animāciju filma būtu vienīgā ar tādu nosaukumu.

Pūliņiem komercializēt slaveno vārdu ātri parādījās pretinieki, tostarp Oficiālā Lohnesa ezera briesmoņu fanu kluba prezidents Garijs Kempbels, kurš skaidroja, ka šīs vārds tiek lietots gadiem un nevienam uz to nevar būt īpašuma tiesības.

Vārda personalizēšanas iespēja, protams, ir pievilcīga - 2006. gadā veikta aptauja parādīja, ka Lohnesa ezera briesmonis pasaulē ir ne mazāk populārs kā skotu aktieris Šons Konerijs.

Kāds itāļu žurnālists 1959. gadā atzinās, ka viņš savulaik esot radījis Nesijas stāstu, pēc kura sekojusi negaidītā sabiedrības uzmanība.

Frančesko Gasparini tolaik esot bijis kāda Milānas laikraksta žurnālists Londonā un jau labu laiku nav spējis atrast unikālas un interesantas ziņas. Padzirdējis, ka Skotijā divi makšķernieki noķēruši dīvainu zivi, viņš stāstu stipri vien izpušķoja un sagrozīja, radīdams monstra leģendu.

Viņa plānos bija pavēstīt arī par briesmoņa aizbēgšanu uz okeānu vai nogalināšanu, ar ko stāsts varētu beigties, taču citi žurnālisti aizrāvušies ar aizvien jauniem atklājumiem, ko Gasparini vairs nespējis nekādi ietekmēt.

Citi savukārt uzskata, ka viņš vēlējies tikai iegūt publicitāti un patiesībā nav leģendas autors. Tā vietā tiek piedāvāts pavisam cits stāsta rašanās skaidrojums - pirmie aculiecinieki un fotogrāfiju autori esot redzējuši cirkus ziloņa peldināšanu.
Ģeologi savukārt pieļauj, ka aculiecinieki novērojuši dabas gāzu izdalīšanos, kas šajā reģionā neesot retums. No zemes garozas spraugām ezera dzīlēs laiku pa laikam kā no vulkāna izšaujoties gāzu mutuļi, radīdami lielu ūdens virsmas burbuļošanu, kas no liela attāluma var izskatīties pēc kustīgiem objektiem.