Kastrācija un līķu ēšana - trako tradīciju tops  (64)

Dažas no tām saistītas ar pilngadības sasniegšanu, citas ar nāvi vai reliģiskiem rituāliem, bet dažu izcelsmi izprast ir teju neiespējami, raksta portāls "Listverse". Piedāvājam iepazīties ar desmit no pasaules jocīgākajām tradīcijām:

Kenijā un Tanzānijā dzīvojošie masaji piekopj Rietumu pasaulei visai neizprotamu un šķietami pretīgu draugu sasveicināšanās veidu - viņi spļauj viens otram virsū.

Savukārt, sveicinot vecāka gadagājuma cilvēkus, masaju kareivis iespļaus rokā un tikai tad sniegs to sveicināšanai. Tādējādi tiekot parādīta dziļa cieņa.

Indonēzijā dzīvojošajai torajanas etniskajai grupai bēres ir viens no dzīves nozīmīgākajiem posmiem. Šī iemesla dēļ tās ir ļoti greznas, sarežģītas un līdz ar to arī dārgas.

Lai sakrātu tām naudu, ģimenei parasti ir nepieciešami vairāki mēneši vēl pēc tuvinieka nāves. Tikmēr mironis tiek rūpīgi ievīstīts audumā un turēts mājās. Tiek uzskatīts, ka līdz pat bērēm mājās paliek arī viņa dvēsele.

Kad ģimene ir iekrājusi pietiekamus līdzekļus, tiek nogalināti vairāki bifeļi (jo nelaiķis bijis ietekmīgāks, jo vairāk lopiņu jāziedo) un tiek rīkots milzu mielasts. Pats mirušais savukārt tiek ielikts lielā alā, kas kalpo par kapsētu, bet pie tās ieejas novietota izgrebta koka figūriņa, atgādinot par aizgājēju.

Arī Filipīnu Sagadas reģiona iedzīvotāji pēc nāves tiek apbedīti klintīs, taču tikai daļa nonāk alās. Pārējo mirušo zārki tiek piestiprināti pie stāvām klinšu sienām.

Līdzīga tradīcija pie klints sienas piestiprināt zārkus esot sastopama arī Ķīnas dienvidos, kur to piekopj jau gandrīz izmirusī bo cilts.

Šis apbedīšanas risinājums esot sastopams arī iepriekš minētā torajanas etniskajā grupā, taču izmantots tikai gadījumos, kad jāapglabā mazi bērni vai trūcīgi cilvēki bez radiniekiem.

Katru gadu musulmaņu mēneša muharama desmitajā dienā daudzi miljoni šiītu piedalās asiņainā Ašuras ceremonijā, pieminot pirms 1400 gadiem kaujā mirušo pravieša Muhameda mazdēlu - imamu Huseinu. Tiek uzskatīts, ka viņš sevi ziedoja cīņai par islāmu.

Lai parādītu savas sēras par savas ticības aizstāvja nāvi, šiīti sit sev pa galvu, krūtīm un muguru, ar mērķi izraisīt asiņojošas brūces. Lielākam efektam tiek piekopta prakse iegriezt ar zobenu vai nazi sev galvā, panākot acīmredzamu asiņu līšanu.

Daudzviet pasaulē vēl ne tik senā pagātnē bija tūkstošiem einuhu - kastrētu vīriešu speciālu funkciju veikšanai.

Eiropā bija izplatīts einuhus izmantot izklaides sfērā. Ārkārtīgi īpatnējā, smalkā balss tembra dēļ viņi tika no mazotnes apmācīti dziedāšanā.

Tikmēr citur, piemēram, musulmaņu zemēs un Ķīnā viņi bija vērtīgi galvenokārt savas seksuālās nespējas dēļ. Piemēram, arābu zemēs einuhus izmantoja bagātu cilvēku harēmu apkalpošanai, tādējādi novēršot iespējamību, ka viņi varētu ielaisties seksuālās attiecībās ar kādu no īpašnieka sievām.

Savukārt Ķīnā būt einuham nozīmēja priekšrocības, lai iegūtu darbu galmā. Viņi bija pieprasīti, jo tika uzskatīts, ka einuhi visu savu laiku veltīs imperatoram, nevis savai ģimenei. Mingu dinastijas norietā imperatora pakļautībā esot bijis ap 70 000 einuhu, bet impērijas krišanas laikā - 1912. gadā - jau vairs tikai 470.

Ziemeļjapānā savulaik mūkiem bijusi prakse sevi iebalzamēt vēl pirms nāves. Līdz mūsdienām atklāti aptuveni divdesmit tā saucamo sokušinbutsu mumificētie ķermeņi.

Lai sevi iebalzamētu, aptuveni trīs gadus mūki ieturēja īpašu diētu, kura sastāvēja gandrīz tikai no riekstiem un sēklām, un iesaistījās aktīvās fiziskās nodarbībās, lai ķermeni atbrīvotu no jebkādiem taukiem.

Nākamos trīs gadus viņi pavadīja, ēdot dažādu augu mizu un saknes, kā arī dzerot tēju, kas iegūta no kāda koka indīgajām lapām. Šajā laikā viņi daudz vēma, zaudējot ķermeņa šķidrumu un nogalināja jebkādus organismā mītošos parazītus un lielu daļu mikrobu, kas ķermeni varētu saēst pēc nāves.

Visbeidzot mūks iebarikādējās nelielā akmens izcilnī, kurā varēja apsēsties lotosa pozā. Viņu ar ārpasauli savienoja gaisa caurulīte un striķītis, ar kuru varēja zvanīt zvaniņu. Katru dienu viņš to vienu reizi iezvanīja, ziņojot, ka vēl ir dzīvs, bet, kad tas vairs neieskanējās, caurulīte tika izņemta un zārks noslēgts.

Kāda Amazones džungļos mītoša cilts, saukta par satere-mave ļaudīm, piekopj, iespējams, sāpīgāko pilngadības apliecinājuma pārbaudījumu pasaulē.

Lai kļūtu par vīrieti, jaunietim savas rokas uz desmit minūtēm ir jāievieto speciālos cimdos, kur tās sakož simtiem skudru. Šo skudru kodieni tiek uzskatīti par spēcīgākajiem pasaulē, un katrs tiek pielīdzināts sāpēm, ko rada lodes šāviens.

Tomēr lielākās sāpes seko tikai pēc cimdu novilkšanas. Daudzi no sāpēm zaudē samaņu, bet citi ir gatavi rokas nogriezt, lai tikai atbrīvotos no šī murga. Lai kļūtu par īstu vīrieti, ar to gan nav gana - šī iniciācija ir jāatkārto vēl aptuveni divdesmit reizes.

Tibetā pamazām popularitāti atgūst tā saucamā debesu glabāšana jeb prakse savus mirušos izbarot dažādiem radījumiem, lielākoties putniem.

Šī paraža esot tūkstošiem gadus sena, taču aizliegta pēc tam, kad Ķīna okupēja Tibetu. Tradīcija uzņēmusi jaunus apgriezienus kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad Ķīnas varas iestādes nolēma tam nepievērst uzmanību.

Tās izpilde ir visai vienkārša - nelaiķi vienkārši aiznes un atstāj atklātā laukā, kur pāris dienu laikā ir atrodami vairs tikai kauli, bet citi to sagriež sīkākās daļās.

Vispopulārākā prakse esot nelaiķa ķermeni sadalīt un ar akmeņiem samalt arī kaulus. Tas viss tiek sajaukts kopā ar miltiem un pienu, lai pēc maitu liju apciemojuma no miroņa pāri nepaliktu pilnīgi nekas.

Atšķirībā no tibetiešiem Venecuēlas un Brazīlijas mūžamežos dzīvojošie janomao indiāņi mirušo ķermeņus neatdod dabas spēkiem - viņi tos apēd paši.

Visai lielā tauta, kas lielā mērā līdz pat mūsdienām palikusi civilizācijas neskarta, uzskata, ka pēc nāves no cilvēka pilnīgi nekas nedrīkst palikt pāri. Līdz ar to pēc nāves līķis tiek sadedzināts. Ar to gan nekas nebeidzas - kauli tiek samalti un piejaukti pelniem un izdalīti tuviniekiem apēšanai.

Turklāt, lai nepaliktu pilnīgi nekas, arī trauks, kurā pelni atradušies, tiek iznīcināts. Tiek uzskatīts, ka pie ciemata iedzīvotāju nāves vainojami citu ciematu šamaņi, kas uzsūtījuši nelaimes. Šī iemesla dēļ starp ciltīm pastāv nemitīgi nemieri.

Katru gadu Indijā Solapūras pilsētā visi jaunie vecāki sanāk kopā, lai nomestu savus mazuļus no aptuveni 15 metrus augsta torņa. Lai gan mazuļus apakšā ķer ar segas palīdzību, tas šaušalīgo skatu nepadara vienkāršāk uztveramu cilvēkiem ar vājiem nerviem.

Šīs jocīgās padarīšanas mērķis gan esot pavisam vienkāršs - tādā veidā vecāki nodrošinot saviem bērniem ilgu un veselīgu dzīvi. Domas par šīs tradīcijas bīstamību dalās pat vietējo iedzīvotāju vidū, tomēr neesot ziņu, ka jebkad šajā pasākumā būtu noticis kaut viens negadījums.