Pēc pusotras stundas lidojuma, kad pilots piesaka sagatavoties, jo tūlīt skarsim zemi, man gribas kliegt, ka vai tiešām ir pagājis noteiktais laiks?!? Un tad man gribas smieties pašai par sevi, kas naktī nespēja aizmigt un domāja, kāpēc man vajag sūri grūti nopelnīto naudu (pusotras stundas lidojuma cena bija aptuveni 90 lati) tērēt lietām, kas uzdzen stresu!
Es vienmēr esmu bijusi "par" iziešanu no savas komforta zonas, un to vislabāk izdodas izdarīt, atrodoties tālu no savas ierastās ikdienas vides, tas ir, ceļojumā. Kapadokija, vieta Turcijā ar visai savdabīgu dabas - erodēto tufu, ainavu, ir zināma kā viena no labākajām vietām uz pasaules, lai lidotu ar gaisa balonu. Pasakaini skaistās ainavas dēļ. Laika apstākļu dēļ. To arī apstiprina mūsu gaisa balona pilots Deivids, kas uz šejieni ir pārcēlies no Austrālijas. Dienās, kad nav vēja, no rīta Kapadokijas debesīs ir vairāk kā 40 gaisa baloni. Maģisks skats. Deivids saka, ka viņš šo skatu redz ik rītu, bet katru reizi viņu pārņemot fantastiskas sajūtas un viņš pateicas par viņam doto iespēju darīt šo darbu. Tieši šeit.
Gaisa balona pacelšanās notiek tik nemanāmi, ka es pat nepaspēju nobīties, kad esam jau augstu gaisā. Pilots visu pusotru stundu cītīgi strādā un tikai sasniedzot viena kilometra augstumu arī viņš apstājas un paveras apkārt, lai kopā ar saviem pasažieriem apjūsmotu dienu, kas nupat sākusies. Ir septiņi no rīta. Zilās debesis un saule sola brīnišķīgu dienu. Mēs esam tik augstu debesīs, ka horizonts ir nevis taisns, bet ielokā. Veroties lejup, ir grūti saskatīt detaļas. Vai ir bail? Tagad jā, bet tanī pat laikā manī burtiski ieplūst laimes izjūta. Pirms minūtes mēs vēl lidinājāmies tādā augstumā, ka varējām saskatīt ķirbjus uz lauka, bet tagad jau lidināmies vairāk kā kilometru augstumā. Ja pirms tam pasažieri čaloja, tad šoreiz grozā valda klusums. Kad balons jau sāk laisties lejup, kāds ierunājas - tas esot bijis kaut kas fantastisks, un visi pārējie kā viens apstiprinoši piebalso.
Piezemēšanās gan ir mazliet biedējošāka nekā pacelšanās, jo pilots rīko visus atspiesties ar mugurām pret groza starpsienu un sānu malu, ieliekties ceļos un stingri turēties pie rokturiem. Pirmā piezemēšanās neizdodas (ātrums par lielu) un pilots saka, ka mēģināsim vēl vienu reizi. Par šo sajūsmā nav pilota komanda, kurai uz zemes ir jāpalīdz savākt gaisa balons, jo mēs piezemējamies apmēram puskilometru no nozīmētās vietas. Viens sitiens, tad vēl viens spēcīgāks, grozs ieslīpi velkas pa zemi, mēs visi stingri turamies līdz pilots nosēdina balonu pavisam. Pilots meistarīgi "uzsēdina" grozu uz auto piekabes un mēs visi smaidīgi rāpjamies ārā no groza, lai iedzertu šampanieti un saņemtu diplomus. Es pēc lidojuma jūtu sāpes sejas muskuļos. No smaidīšanas. Vai es lidotu vēl? Nav divu domu, protams!
Vairāk par Daces Daukstes ceļojumu piedzīvojumiem lasiet viņas ceļojumu blogā ddtravelblog.com
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!