Svarīgākie čurāšanas skandāli Latvijas vēsturē  (99)

Viens no skaļāk apspriestajiem urinēšanas gadījumiem nepiemērotās vietās noteikti ir Andra Kiviča (attēlā) izdarības golfa klubā Viesturi 2006. gadā, kad viņš tur kopā ar citiem skatuves māksliniekiem piedalījās mūziķu golfa kausa turnīrā, bet tika pieķerts, čurājot ārpus labierīcībām.

Tiesa, tas daudzu atmiņās palicis, pateicoties tieši paša galvenā varoņa pļāpīgumam, kurš vēl daudzus gadus turēja ļaunu prātu uz Vakara Ziņu komandu, kas bija piefiksējusi viņa izdarības.

Par šo gadījumu Kivičs ne tikai stāstījis neskaitāmās intervijās, bet pat iekļāvis to savā 2011. gadā iznākušajā grāmatā Mana privātā dzīve, sīki atklājot notikušā detaļas.

"Bija daudz fotogrāfu, mūziķi atpūtās, iedzēra alu. Tā kā golfa laukums ir ļoti liels un līdz tualetei bija jāiet vairāk nekā kilometrs, mūziķi kur nu kurais pagāja malā krūmiņos pačurāt.

Bet vienīgais, ko Vakara Ziņas varēja uzrakstīt, bija, ka Andris Kivičs čurājis golfa laukumā sieviešu un mazu bērnu tuvumā un principā viņam pienākas administratīvais sods 50 latu apmērā.Izrādās, es nevis golfu spēlēju, bet visu laiku stāvēju pozās, kas nepārprotami liecina par urinēšanu," savā grāmatā par seno notikumu sūkstījies Kivičs.

Citās intervijās viņš gan taisnojies, ka tuvākās tualetes bijušas vismaz divu kilometru attālumā.

2000. gada izskaņā konfliktā ar kārtībsargiem par urinēšanu nepiemērotā vietā nonāca Valmieras teātra aktrise Anna Putniņa - kad dramaturga Laura Gundara (abi attēlā) vadīto automašīnu par it kā ātruma pārsniegšanu apturējusi ceļu policija un pārlieku ilgi formējusi protokolu, sieviete bijusi spiesta skriet krūmos.

"Policisti pamanīja Annu un metās ārā, lai sastādītu protokolu Annai, jo viņa izkāpusi no automašīnas bez viņu atļaujas. Mēs bijām nostāvējuši jau 40 minūtes. Kā gan viņa varēja izlūgties atļauju?

Vai tiešām sievietei vajadzētu iet policistam jautāt, vai drīkst apmierināt fizioloģiskas vajadzības, un kā to lai dara, ja nedrīkst izkāpt no automašīnas? Un cik ilgi tā var aizturēt?" tolaik žurnālam Vakara Ziņas notikušo atstāstīja Gundars.

Tā kā aktrisei nav bijis līdzi neviena dokumenta, viņa tikusi nofotografēta un ar parakstu apliecinājusi, ka ir bildē redzamā sieviete. Tiesa, tas likumsargus nav nomierinājis.

"Policistiem radās doma, ka mums naktī jābrauc atpakaļ uz Valmieras policiju. Es atteicos to darīt, jo viņiem nebija nekāda pamata man to pavēlēt. Varbūt viņi gribēja arestēt Annu, lai sauktu pie kārtības par čurāšanu krūmos," pieļāva dramaturgs.

Kā īsti šī Putniņas saspringtā saķeršanās ar ceļu policistiem beigusies un vai viņa par čurāšanu krūmos tiešām sodīta, nav zināms.

Deviņdesmito gadu vidū šausmu pilnu notikumu piedzīvoja uzņēmējs Gatis Saknītis (attēlā), kuru aptuveni divas nedēļas gūstā noturēja Pārdaugavas kriminālais grupējums Igora Kuļeva jeb Miesnieka vadībā.

Toreiz grupējuma pārstāvji vēlējušies no Saknīša izspiest pamatīgu naudas summu, un, lai savu plānu īstenotu, viņi 1995. gadā uzņēmēju sagūstījuši un kādā Salaspils dzīvoklī mocījuši.

"Saknīti pāris nedēļu turēja dzīvoklī, kur, ar rokudzelžiem pieslēgtu pie radiatoriem, viņu sita, spīdzināja un pazemoja. Saknītim ar nazi graizīja vēderu. Lietai pievienota fotogrāfijas kserokopija (pēc labākajām gestapoviešu tradīcijām eskekūcijas tika fotografētas), kur redzams, ka piekautajam un zemē gulošajam Saknītim Kuļevs čurā virsū," 2000. gadā, kad Augstākajā tiesā izskatīja Pārdaugavas grupējuma lietu, vēstīja žurnāls Vakara Ziņas.

Tiesa, sodu par vardarbību pret Saknīti un citām kriminālām epizodēm saņēma tikai trīs no pieciem "pārdaugaviešiem", jo Kuļevs un viņa galvenais palīgs Oļegs Simanovičs tika nogalināti 1999. gadā neilgi pēc Rīgas apgabaltiesas sākotnēji pieņemtā attaisnojošā sprieduma. Pārējiem tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana.

Pats Saknītis par gūstā piedzīvoto intervijās vēlāk runājis ļoti skopi, bet kādā intervijā laikrakstā Diena viņš pastāstījis kādu citu ar čurāšanu saistītu detaļu no laika, kad viņš pusaudžu gados Krievijā izcietis cietumsodu par laupīšanu. "Cēsis mani neņēma pretī, jo skaitījos recidīvists. Uz tualeti pačurāt nevarēju iet ar vienu mentu, mani veda konvojs," atklāts bijis Saknītis.

Jau krietnu laiku pirms tam, kad par ārzemju viesu dabisko vajadzību nokārtošanas objektu Rīgā bija kļuvis Brīvības piemineklis, ar šo likstu bija jācīnās robežsargiem. Tiesa, viņu prātus satrauca nevis briti, kas pēdējo gadu laikā neskaitāmas reizes pieķerti, čurājot sabiedriskās vietās, bet gan mūsu kaimiņvalstu iedzīvotāji.

1998. gada jūlijā žurnāls Vakara Ziņas vēstīja, ka robežsargi Valkas robežkontroles punkta teritorijā aizturējuši kādu lietuvieti, kurš piecos no rīta "cītīgi apčurāja" Robežsardzes ēkas stūri.

Toreiz arī tika atklāts, ka šis nadzīgais čurātājs esot jau ceturtais par robežas apgānīšanu aizturētais kaimiņvalstu iedzīvotājs - divi tikuši aizturēti Ainažos, bet divi Grenctāles robežkontroles punktā. Čurāšana uz Latvijas robežas katram no viņiem izmaksājusi desmit latus.

Tāpat daudziem vēl atmiņā kāds 1996. gada notikums, kad urinēšana nepiemērotā vietā beidzās ar starptautisku šmuci.

1996. gadā kāds Zemessardzes virsnieks, kurš NATO miera uzturēšanas spēku misijas ietvaros bija devies uz Bosniju, dienesta laikā bija kārtīgi piedzēries un alkohola spēka iedvesmots ne tikai vadījis automašīnu dzērumā, bet arī urinējis uz sava kolēģa - kāda Igaunijas kareivja.

Problēmas ar urinēšanu atbilstošā vietā savulaik bijusi arī Saeimas deputātiem, jo ne velti 1997. gada rudenī Saeimas frakciju un komisiju ēkas trešā stāva vīriešu tualetē netālu no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK frakcijas telpām parādījusies zīmīte ar lūgumu nečurāt uz grīdas.

Žurnāls Vakara Ziņas toreiz bija steidzis noskaidrot, vai tiešām Saeimas vīriem ir problēmas ar trāpīšanu tualetes podā, bet neviens no aptaujātajiem kungiem savu vainu nebija atzinis.

Savukārt deputāts Leopolds Ozoliņš savu kolēģu čurāšanu nevietā bija skaidrojis ar okupācijas sekām."Tas ir briesmīgi! Tajos laikos varēja visur čurāt, kultūra bija tāda. Arī tagad nav nekas daudz mainījies," sarunā ar Vakara Ziņām sašutis bija Ozoliņš un pat aicināja nolīgt skolotāju, kurš deputātus apgaismotu, ka nevajag nokārtoties uz grīdas.

2000. gadā nelāgā skandāla iekūlās divi Policijas akadēmijas studenti, kuri bija pieķerti, čurājot pie ebreju piemiņas vietas Vecrīgā, Peldu ielā. Šī rīcība abiem jauniešiem beigusies ne tikai ar publisku kaunu, bet arī traumām, jo aizturēšanas brīdī izdevniecības Petit apsardzes darbinieki viņiem ar stekiem situši pa galvu un rokām, un vēlāk abiem konstatēts smadzeņu satricinājums.

Nav zināms, vai abi čurātāji toreiz izslēgti no Policijas akadēmijas, bet savam attaisnojumam viņi uzsvēruši, ka tā nav bijusi apzināta necieņa pret ebreju piemiņas zīmi.

Arī pēdējā desmitgadē cīņa ar urinētājiem turpinās, un piemēri liecina, ka čurātājiem jārēķinās ne tikai ar naudas sodu, bet arī ar kļūšanu par publiskiem apsmiekla objektiem.

Tā nepaveicās kādai sievietei, kura Rīgā vēlējās nokārtoties pie mājas stūra, bet tika nofilmēta novērošanas kamerā, turpretī savu apņēmību iznīcināt cietsirdīgo čurātāju ligu Rīgas kārtībsargi spilgti apliecināja 2010. gada augustā, kad pie Raiņa pieminekļa viņiem izdevās notvert īpaši bīstamu urinētāju.

Savulaik nepatīkamā skandālā bija iekūlies sporta komentētājs un bijušais Saeimas deputāts Mariss Andersons (attēlā no labās), kurš 1987. gadā tika tiesāts par netiklām darbībām pret 16 gadu vecumu nesasniegušu meiteni.

Tiesas priekšā Andersons stājās par ekshibicionismu, bet pats vīrietis savu vainu neatzina, taisnojoties, ka cieš no nieru slimības, kas veicina biežu urinēšanu.

Izdevums Vakara Ziņas savulaik vēstīja, ka tiesā Andersons stāstījis - viņš devies uz kādu kāpņu telpu pačurāt, bet urinēšanas laikā dzirdējis, ka aiz muguras smejas meitene. Nezināmu iemeslu dēļ viņš gribējis meiteni nomierināt, devies viņas virzienā, bet tad aptvēris neveiklo situāciju un aizbēdzis.

1987. gadā Tautas tiesa sodīja Andersonu ar brīvības atņemšanu uz gadu, bet vēlāk Augstākā tiesa viņu attaisnoja un sodu atcēla, jo atzina, ka lieta izbeidzama nozieguma sastāva neesamības dēļ.