Lai arī dzīvojam 21. gadsimtā ar skārienjūtīgiem ekrāniem, optisko internetu un kosmosa stacijām, dabas spēki joprojām ir viena no lielajām dzīves mistērijām – tie pārsteidz, biedē un mulsina.

Monarhu tauriņu migrācija


Viens no skaistākajiem un mistērijas apvītākajiem dabas brīnumiem ir monarhu tauriņu migrācija, kuru vislabāk var vērot Kalifornijas un Kolorādo štatos ASV, kā arī Meksikā. Katru rudeni simtiem miljonu oranži melno tauriņu dodas no Kanādas uz Meksiku un Kalifornijas pussalu, kur tie nonāk oktobra beigās vai novembra sākumā. Monarhu tauriņu mūžs ir vien 2 mēneši, bet kopējā ceļa pieveikšana prasa 3 līdz 4 tauriņu mūžus. Tieši tādēļ mātītes visa ceļojuma laikā dēj olas, kas nodrošina paaudžu nomaiņu un migrācijas cikla turpinājumu. Šie ir vienīgie tauriņi, kas migrē no ziemeļiem uz dienvidiem līdzīgi kā putni, un zinātniekus joprojām mulsina tauriņu spēja katru gadu atgriezties vienos un tajos pašos punktos, ņemot vērā, ka neviens no tauriņiem nedzīvo tik ilgi, lai pievarētu visu ceļu. Vislabākā tauriņu vērošanas vieta ir Mariposa Monarca biosfēras rezervāts apmēram 100 kilometrus uz rietumiem no Mehiko. Šī vieta tika atklāta tikai 70-tajos un tajā ziemo lielākā daļa migrējošo tauriņu. Parasti tie ir sasēdušies uz kokiem, kas viegli pulsē līdz ar neskaitāmo spārnu kustībām. Februārī Angangueo pilsētā var apmeklēt arī Festival de la Mariposa Monarca.

Katatumbo zibeņošana

Foto: PantherMedia/Scanpix

Ja kādreiz esat sapņojuši ar savu fotokameru noķert izteiksmīgus zibens attēlus, labāku vietu par Marakaibo ezeru Venecuēlā būs grūti atrast. Vietā, kur Katatumbo upe ieplūst Marakaibo ezerā, var novērot nebeidzamo Katatumbo zibeņošanu. Šis fenomens ir neparasts tādēļ, ka zibens uzliesmojumus var redzēt aptuveni 160 dienas gadā un līdz pat 10 stundām dienas laikā, turklāt bez jebkādas pērkona ducināšanas. Nekur citur pasaulē nav novērojama tik bieža zibeņošana. Reizēm tā ir tik spēcīga, ka minūtes laikā var redzēt līdz pat 200 zibens uzliesmojumiem. Lai arī šis fenomens ir novērots jau vairāku gadsimtu garumā, 2010. gada aprīlī El Ninjo dēļ zibeņošana pēkšņi apstājās. Lai arī pastāvēja bažas, ka biežie zibens spērieni būs pazuduši uz visiem laikiem, pēc pāris mēnešiem tie atgriezās. Tiek uzskatīts, ka šī klusā, dīvainā un nebeidzamā zibens vētra ir pasaules lielākais ozona ģenerators. Joprojām nav īstas skaidrības par to, kas to izraisa. Viena no populārākajām teorijām ir tāda, ka šajā vietā aukstais gaiss no Andu kalniem saduras ar karstajiem un mitrajiem garaiņiem no Marakaibo ezera, kas izraisa gaisa daļiņu jonizāciju un elektriskās izlādes. Jau gadsimtiem ilgi šī vieta vienlaicīgi valdzina un mulsina kā zinātniekus tā parastos mirstīgos.

Zivju lietus

Foto: LETA

Pororokas viļņi


Vēl viens unikāls dabas fenomens ir novērojams Amazones upē, kur 2 reizes gadā ir iespējams sērfot uz pasaulē garākajiem paisuma viļņiem. Vienu reizi februārī un martā paisuma un bēguma ietekmē Amazones grīvā kopā saplūst lielie Atlantijas okeāna viļņi. Tā rezultātā rodas pasaules garākie paisuma viļņi – Pororokas viļņi. 2003. gadā šeit tika uzstādīts pasaules rekords garākajā nosērfotajā distancē – 12,5 kilometri 37 minūšu garumā. Šis prieks gan ir visai bīstams – Pororokas viļņi var sasniegt pat 4 metru augstumu, turklāt ūdenī ir jāuzmanās arī no dažādiem bīstamiem dzīvniekiem. Arī pati nokļūšana līdz Amazones grīvai ir problemātiska, tādēļ šis piedzīvojums nav domāts tiem, kas mīl drošību un komfortu. Par viļņu tuvošanos vienmēr liecina satrauktā pērtiķu trokšņošana un attāla dunoņa upes ūdeņos. Tā kā viļņi dodas pret straumi, tie sev līdzi paņem visas sanesas no upes krastiem un reizēm arī bezbailīgos sērfotājus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!