Ar džipu melnā pasaulē
Šodien noīrējam džipu ar visu vedēju un vietējo apstākļu zinātāju, lai dotos kalnos uz zemes vidieni. Mēs braucam pa melnu ceļu. Abās pusēs ceļam ir melni lavas tuksneši. Mums visapkārt līdz pat horizontam ir melni (droši vien arī lavas?) kalni. Debesis ir apmākušās, līst lietus un vēja brāzmas reizēm sašūpo mūsu džipu.
Ir jau rudens, tūristu pūļi atgriezušies mājās. Pa paradumam arī uz Islandi vairums dodas vasarā, cerot, ka tad saule sildīs vairāk un lietus līs mazāk. Bet Islande nav vienkārši prognozējama, un tieši vasaras mēneši te dažkārt esot tie nemīlīgākie.
Ja neskaita pavadoni, mēs džipā esam pieci tūristi. Daži taupīgie iebilda, ka pavadonis ir liela un dārga greznība. Ir taču kartes, navigatori, un kurš tad mūsdienās neprot vadīt auto?! It sevišķi Islandē, kur satiksme niecīga, ceļi taisni un lielākoties nav pat grāvju, kuros iebraukt. Patiesībā te ir tikai viens liels ceļš (Zelta loks, ar pirmo numuru), kas ved visapkārt salai. Brauc tikai pa asfaltu un pat gribēdams nenomaldīsies, bet agrāk vai vēlāk atgriezīsies Reikjavīkā!
Taču, kad nogriežamies no asfalta kalnu virzienā un forsējam pirmo upi, taupīgie ir apklusuši un vairs "nečaukst". Ūdens skalojas džipam līdz pusdurvīm: vienreiz nelaikā nospiedīsi bremžu vai kādu citu pedālis, un man pat iedomāties negribas par iespējamām sekām un peldi aukstā ūdenī!
Svētlaimīgā pelde kalnos
Starp citu, arī pelde todien mums bija, tikai pāris stundas vēlāk, augšā kalnos karstajos avotos, nevis aukstajā upes ūdenī piespiedu kārtā! (Taisnības labad jāpiebilst, ka Islandē upju nav. Precīzāk: līst lietus – upe ir, nelīst – nav. Vietējie parasti pat nepiepūlas izdomāt upēm vārdus, jo tā jau tāda neregulāra padarīšana!)
Bet pelde mums bija lieliska. Gaisa temperatūra plus četri grādi, vējš astoņpadsmit metru sekundē, izģērbjoties šķiet, ka kājas piesals akmenim, bet ūdenī kā karstā vannā – neuzmanīgi iebāzu roku kādā no strautiņiem un gandrīz apsvilināju pirkstus. Svētlaime, ne pelde!
Protams, Islandes dienvidos ir arī tūristu iecienītā Zilā lagūna – netālu no Keflavīkas lidostas, ar ērtām pārģērbšanās telpām, dušām, saunām un rimtu peldi apmēram +40 grādu temperatūrā. Bet peldei kalnu geizeros, kuru ar mums pieciem nedala neviens cits tūrists, ir gluži cits smeķis!
Kā rodas geizeri? Islandē augsnes garoza vietām ir tikai pāris kilometrus bieza, Zem tās atrodas magma, kas sasilda lavu un gruntsūdeni. Karstos avotus islandieši izmanto ne tikai tūristu peldināšanai Zilajā lagūnā, bet arī māju un siltumnīcu apkurei. 85% Islandes māju (mūsu viesnīcu ieskaitot) te apsilda ar karsto ūdeni.
Briesmu stāsti
Apstājamies pie lielveikala ceļa malā. Tur, augšā, starp ledājiem un snaudošu vulkānu krāteriem, ne veikala, ne kafejnīcu nebūs, tāpēc ar ēdamo un dzeramo jānodrošinās jau laikus.
No džipa durvīm līdz ieejai veikalā nebūs pat 10 metri, bet ārā pamatīgi līst un pūš vējš. Ja būtu koki, tie locītos līdz zemei, bet Islandē, kā zināms, koki neaug. Vēja brāzmu stiprumu var noteikt pēc cilvēkiem, kas, satuntuļojušies ūdens necaurlaidīgos apģērbos un saliekušies 45 grādu leņķī, cīnās veikala durvju virzienā. Caur automašīnas logu skatoties, tas šķiet smieklīgi: ja vējš pēkšņi pārstātu pūst, tie ļaudis, zaudējuši atbalstu, nogāztos garšļaukus uz ielas!
Taču smieties nav daudz laika. Ietinamies plēvēs, lecam ārā no mašīnas un skrienam uz veikalu! Kapuce un plēve nosargā sausu augšgalu, bet džinsi, sākot no ceļgaliem līdz zemei, ir tik slapji, it kā es būtu pabradājusi pa dīķi! Mūsu pavadonis, tērpies pareizajā islandiešu stilā (apģērbā, kas nelaiž cauri ūdeni), tikai pavīpsnā: "Nu, re, tagad arī jūs zināsiet, ar ko Eiropas vertikālais lietus atšķiras no Islandes horizontālā!"
Todien mēs stāvējām divu vulkānu krāteru malās, apbrīnojām ledāju mēles, pastaigājāmies pa lavas laukiem, forsējām piecas kalnu upes (manu spiedzienu pavadībā) un stundām ilgi apbrīnojām neparasto Mēness ainavu. Taču reiz pienāca gals arī mūsu melnajai dienai: uzspīdēja saule, parādījās varavīksne. Pasaule, kaut joprojām melna, tagad bija saules apspīdēta.
Atceļā braucām garām visdarbīgākajam Islandes vulkānam Hekla, ko te dēvē par elles vārtiem. Pat zinātniekiem neizdodas izkalkulēt, cik ilgi tas mierīgi dusēs un kad nākamreiz atkal uztrūksies no miega. Parasti Hekla mostoties gausi, lava lēni plūstot pāri malām. Tūristi tad mūkot prom uz Reikjavīku, bet islandieši, tieši otrādi, braucot tuvāk atskatīt izvirdumu. Bīstamāks par Heklu esot vulkāns Ketla zem Ketlas ledāja, kur ik pa mirklim tiek reģistrēti pazemes grūdieni. Esot vēl kāds cits vulkāns, kura lava plūst ar ātrumu sešdesmit kilometru stundā. Un arī Hekla var nest nelaimi: kāda izvirduma laikā no tās krātera pēkšņi izlidojis lavas burbulis, kas trāpījis pa vēderu kādam tūristam un izskrējis tam cauri...
Bet Islandē briesmu netrūkst nekur. Arī okeāna devītais vilnis esot gana bīstams, pavasarī pirms pāris gadiem tas ierāvis dzelmē kādu vieglprātīgu amerikāņu tūristu. Savukārt kāds džips ar francūžiem piebraucis tik tuvu veca vulkāna krātera malai, ka vēja brāzma to noripinājusi lejā krāterī, bet ezers krātera dibenā esot apmēram simts metrus dziļš... Bet ziemā, kad vēji visniknākie, automobiļus no šosejas bieži vien iepūšot grāvī, turklāt ne tikai ātri braucošos, bet pat uz vietas stāvošos!
Gribat vēl kādu briesmu stāstu? Lidojiet uz Islandi un klausieties paši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
