Ceļojums pa vecā meļa Minhauzena pēdām  (8)

Jauna mode

Zinu kādu ģimeni, kas nolēma apceļot Eiropu un apskatīt visas austriešu jūgendstila gleznotāja Gustava Klimta gleznas, lai kur tās atrastos. Trīs vasaru atvaļinājumi jau pagājuši, pagaidām uzdevums izpildīts tikai par 90 procentiem, bet kur tad jāsteidzas?!

Es vienmēr esmu bijusi barona Minhauzena fane: padomā tik', viens cilvēks kļūst slavens tikai ar saviem melu stāstiem vien! Ne viņš ir mākslinieks, ne politiķis, pat ne laupītājs vai slepkava, bet visi viņu zina un pazīst!

Protams, vispirms jāsāk ar Dunti, kur kopš 2005. gada 32. maija darbojas jaunais Minhauzena muzejs. Bet pēc tam... Kāpēc lai neaizbrauktu uz Minhauzena dzimto pilsētu ar tik sarežģīto nosaukumu – Bodenverdera? Tepat Vācijā, "Google" karte rāda, ka no Rīgas līdz tai ir tikai 1518 kilometri!

Pirmās ziņas par Hieronīma Minhauzena dzimto pilsētu saistās ar desmito gadsimtu, kad tur, uz salas Vēzeres upes vidū, uzbūvēja Kemnādes sieviešu klosteri. Upe bija aktīvs ūdens ceļš, kas nodrošināja pārticību. Taču ar laiku kuģi kļuva lielāki, bet Vēzere par šauru un par seklu kuģošanai. Diemžēl 13. gs. mūķenes nācās sūtīt laicīgajā dzīvē un klosteri slēgt, jo tā iemītnieces uzvedās pārlieku vieglprātīgi. Nu kur tas redzēts, ka mūķenēm dzimst bērni!

Drīz pēc tam mūķeņu atbrīvotajā teritorijā savu muižu uzcēla brīvkunga Minhauzena dzimta. Par tās pirmsācēju uzskata bruņinieku Heino, kuram karos un slaktiņos visi pēcteči gājuši bojā, dzīvs palicis tikai viņš viens, un tas pats – mūks. Nekas cits neatlika, mūkam vajadzēja atvadīties no svētā patvēruma un pastiprināti nodarboties ar dzimtas turpināšanu. Tam par godu Heino dzimta dabūja jaunu vārdu – Münchhausen, domāta "mūka māja". Mūks attēlots arī dzimtas ģerbonī.

Heino pēcteči čakli pildīja savus pienākumus, un dzimta strauji paplašinājās. Sākumā Bodenverdera bija tikai viena no daudzajām bagātās dzimtas ligzdām, taču pārticība mazinājās, bet pēcnācēju skaists turpināja augt. Mūsu varonis Hieronīms dzimtas ciltsrakstu grāmatā iekļuvis jau ar 701. numuru.

Kad 1720. gada 11. maijā brīvkunga piektais bērns Hieronīms Kārlis Frīdrihs ieradās pasaulē (viņam sekoja vēl trīs baronēni), viņa tēvam apakšpulkvedim Otto fon Minhauzenam piederēja vairs tikai divas muižas – Rintelna un Bodenverdera. Sala nebija nekāda paradīze zemes virsū – nomaļš provinces nostūris, kas katru pavasari palos applūda, un visus dārzus vajadzēja apstrādāt no jauna.

Pēc tradīcijas, dzimtas vīriešiem pienācās veidot militāro karjeru, tāpēc jau 15 gadu vecumā Hieronīms kļuva par pāžu Braunšveigas – Volfenbiteles hercoga galmā, bet 1737. gada decembrī pieteicās dienēt prinča Antona Ulriha galmā. Princis tobrīd Sanktpēterburgā ar savu šarmu un varonību karā centās iekarot Krievijas ķeizarienes Annas krustmeitas sirdi. Varenā Krievijas impērija tobrīd diktēja savus noteikumus daļā Eiropas, arī Vāczemē, Vidzemē un Rīgā.

Ak, nu kam negadās! Kņaziene drīz vien atdeva to audzināšanā kāda kazahu atamana Nagovicina ģimenē un centās izmest no galvas savu jaunības kļūdu. Minhauzenam šis notikums vispār nekļuva zināms (vismaz par to nav saglabājušās nekādas liecības), un to neuzzinātu arī mēs, ja vien... vieglprātīgais tētiņš ar laiku nebūtu kļuvis pasaulslavens. Minhauzenu ārlaulības atzars nenokalta un, pateicoties Hieronīma mazmazmazdēlam Vladimiram, Minhauzena muzejs tika atvērts arī Kabardijas – Balkārijas republikā, netālu no Elbrusa.

Bet Hieronīms pa to laiku pārcēlās uz dzīvi Rīgā un iestājās Braunšveigas kirasieru (tā tajos laikos dēvēja smago artilēriju) pulkā, drīz kļuva par poručiku, kā arī par rotas komandieri. Brašs 24 gadus vecs puisis ar spēcīgu aizmuguri militārajā dienestā, glīts no vaiga un ar labām runas dāvanām (tiesa, ar paplānu naudas muķi) bija iekārojams kumosiņš Baltijas muižnieku meitām.

Reiz Rīgas muižnieks Georgs Gustavs fon Duntens uzaicina uz medībām arī poručiku Minhauzenu. Duntes muižas krāšņajās istabās viņš ar fon Duntena meitu Jakobīni pārmij pirmos acu skatus un vārdus. Jūtas ir klāt – viss ir sācies! Fon Duntenam iebildumu nav, un 1744. gada 2. februārī Pernigeles (vēlāk tā pārdēvēta par Liepupi) luterāņu baznīcā Jakobīne fon Duntena kļūst par Hieronīma sievu. Vēlāk Minhauzens šos Duntes muižā pavadītos sešus gadus sauks par laimīgākajiem savā mūžā.

Kopš 1936. gada Minhauzena muiža kļuvusi par pilsētas īpašumu un tajā darbojas pašvaldība. Citā muižas ēkā ierīkots Minhauzena muzejs. Karš pilsētiņu ir saudzējis, tāpēc daudzas Minhauzena mēbeles un mantas saglabājušās. Simtiem suvenīru ar barona attēlu: Minhauzens uz Mēness, Minhauzens velk sevi aiz matiem no purva... Viņa ceļojumu lāde, galdiņš, uz kura viņš rakstīja vēstules, pie sienas Hieronīma un Jakobīnes portretu reprodukcijas.

Trīs gadus pēc Jakobīnes nāves, no netālās kaimiņu pilsētiņas Polles ciemos pieteicās majors Hartrigs fon Bruns, līdzi ņemot savu meitu Bernardīni Luizi Frideriku. Piekariniet izsalkušai zivij pie deguna tārpu, un viņa to norīs, nedomājot par sekām! Pēc divām nedēļām Minhauzens bija galīgi savaldzināts un lūdza jaunās draiskules roku. Tas nekas, ka viņam jau bija 73, bet līgaviņai tikai 17 gadu. Arī tas nav svarīgi, ka visa Polle sačukstējās par Bernardīnes mīlas sakaru ar rakstvedi. Protams, Minhauzenam par to nebija ne jausmas.

Izkrāpusi no vecā vīra krietnu naudas žūksni (un pamanījusies NE REIZES nepārgulēt ar savu vīru!!!), dzemdējusi meitu (vai no Svētā gara?!), Bernardīne nozuda Nīderlandes virzienā, atstājot iznerroto baronu pie sasistas siles.

Sīkumus nestāstīšu. Ja kādam būs interese, dosies uz Dunti vai Bodenverderu un noskaidros visu pats!

Pats Minhauzens joprojām guļ kapu velvē zem klostera grīdas. Arī kapā Minhauzenam izdevās sagādāt pārsteigumu. Apmēram simts gadus pēc viņa nāves sanitāro normu dēļ Bodenverderas vadība tomēr nolēma visus baznīcā apbedījumus pārvietot klostera dārzā. Pašu pirmo, protams, raka vaļā barona kapu. Kad bija noņemti ārējie māla un zemes slāņi un satrunējušie zārka dēļi, racēji pēkšņi ieraudzīja: "Minhauzens gulēja kā dzīvs. Mati, āda, seja bija veseli. Mugurā viņam bija zils mundieris. Seja apaļa un labvēlīga, ar lielu degunu, mute it kā smējās. Puvuma smaka bija tik stipra, ka kāds atvēra logus. Un, pieskaroties vēja pūsmai, ķermenis sabirza dažās sekundēs." Tas ir kāda aculiecinieka stāsts žurnālistiem. Dārzā Hieronīma pīšļus tā arī neiznesa. Viņš joprojām guļ turpat klostera baznīcā. Virsū plāksne ar uzrakstu: "1720 Minhauzens barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs 1797".

Augšā kalnā slejas sens mednieku namiņš. Pilsētas centrs no šejienes labi redzams. Varu iedomāties, kā tas notika: viņš atvēra logu, paņēma lielāko medību ragu, izliecās ārā un trīsreiz tajā iepūta. Kādu brīdi valdīja klusums. Tad vērās vienas durvis, otras, un, mazliet aizelsušies, kalnā kāpa vīri. Kamīnā jau dega uguns, pie sienas ragi – medību trofejas, uz galda vīns. Minhauzens sēdēja galda galā, visērtākajā vietā. Un tad viņš sāka kādu no saviem stāstiem...

Vācieši smejas skaļi, sulīgi, neliekot roku mutei priekšā. Mednieki – vēl skaļāk un dārdošāk. Jā, Minhauzena laikos te ir gājis jautri...

Bet es jau prātoju par Kabardu – Balkāriju un turienes Minhauzena muzeju. Varbūt kādreiz izdosies nokļūt arī tur un iepazīties ar Minhauzena vienīgo mazmazmaz(maz)dēlu vai meitu.