Amsterdama ir tūristu iecienīts galamērķis ļoti dažādu iemeslu dēļ - vienus šurp vilina romantiskie kanāli, ziedu pārbagātība un muzeji, citus - iespēja ievilkt aizliegto dūmu "Coffee shop" un izpētīt "sarkano lukturu" rajona piedāvājumu. Neviens nedodas turp cerībā tikt apzagtam, velosipēdista notriektam vai ar policijas soda kvīti kabatā. Lai nepiedzīvotu šādu vilšanos, nevajag pieļaut kļūdas, kuras apkopojis resurss "Redigo.ru".

Sarkano lukturu rajona meiteņu fotografēšana

Sarkano lukturu rajona mīlas priesterienes ar prieku izstāda sevi vispārējai publiskai apskatei logu vitrīnās, taču šīs sievietes filmēt vai fotografēt ir stingi aizliegts.

Ieraugot fotozibšņus, "naktstaurenīši" var izsaukt policiju. Dāmas var tā sadusmoties, ka var arī izskriet uz ielas, atņemt fotoaparātu un rupji nolamāties.

Jebkurā gadījumā šajā rajonā ir daudz videonovērošanas kameru un slēpto kameru, tā ka kārtības sargi fotografētājus var viegli izskaitļot, sasniegt un lūgt likvidēt uzņemtos fotoattēlus.

Tāpēc drošāk būs vietējo daiļumu "paturēt gaišās atmiņās", nevis reālās bildēs.

Nepareiza transporta izvēle

Pārvietoties pa Amsterdamu autobusā nav diezko ērti. Pārvietoties pa pilsētu ar auto arī tā īsti nav vērts - nav jau lāgā kur. Satiksmes galvenie dalībnieki šeit ir velosipēdisti.

Automašīna nebūs pareizākā izvēle arī tāpēc, ka atrast parkošanās vietu būs diezgan liels izaicinājums. Turklāt sods par auto novietošanu neatļautā vietā ir 67 eiro, norāda "Redigo.ru". Soda kvīts ir jāapmaksā vienas diennakts laikā. Citādi var palikt bez mašīnas.

Jāuzmanās arī tiem, kas izvēlas pārvietoties ar velosipēdu. Vietējie mēdz stāstīt ciniskus stāstiņus par kanāliem - kanālu gultnē metru platā slānī guļot velosipēdi un velosipēdisti. Iespējams, ka šajā stāstā ir kāds patiesības grauds, jo kanāli nekādi nav norobežoti.

Cerība brīvi uzpīpēt marihuānu

Neviens vien tiecas nokļūt Amsterdamā ne tuvu, lai apmeklētu muzejus un kultūras pieminekļus. Daudzus interesē iespēja apmeklēt kādu no apmēram 200 "kofīšopiem" un lietot "vieglās" narkotiskās vielas, nebaidoties no nepatikšanām ar likumu.

Daudziem arī šķiet, ka Amsterdamā vispār var brīvi izvilkt marihuānu, piesēst uz soliņa un uzpīpēt. Taču tā tas nav. Narkotisko vielu smēķēšana publiskās vietās ir aizliegta. Likumpārkāpums būs arī mēģinājums iegādāties narkotiskas vielas, piemēram, deju klubā. Autovadīšana "zālītes reibumā" te tiek pielīdzināta braukšanai alkolola apreibuma stāvoklī.

Kaut arī varasiestādes pēdējā gada laikā centušās ieviest vairākus ierobežojumus "narkotiku tūrismam", piemēram, padarot "coffee shop" par ko līdzīgu slēgtiem klubiem ar ieeju tikai vietējiem iedzīvotājiem, realitātē Amsterdama kā vienmēr izrādās "nedaudz ārpus likuma".  Uzpīpēt marihuānu "coffee shop" tūristiem joprojām esot iespējams.

Tramvaju bīstamības nenovērtēšana

Par tramvajiem Amsterdamā vajag zināt trīs lietas.

Pirmā - tie brauc nepierasti ātri un klusi. Pēkšņi škērsot sliedes vai mēģināt ātri pārbraukt ielu ar velosipēdu braucoša tramvaja priekšā ir slikta doma.

Otrā - braukt pa zaķi nesanāks. Va  nu pērciet biļeti pieturā, pie vadītāja vai konduktora (tas būs dārgāk) vai arī šķirieties no soda naudas vairāku desmitu eiro apmērā brīdī, kad parādīsies kontrole.

Un trešā -  nevajag domāt, ka šajā civilizētajā valstī visi kabataszagļi ir izmiruši. No kabatu okšķeriem ir jāuzmanās arī pustukšā tramvajā. Parasti zagļi strādā pārī - viens novērš uzmanību, bet otrs tikmēr paņem to, kas pieder citiem.

Laika tērēšana, stāvot rindās pie muzejiem

Madāmas Tiso muzejs un Annas Frankas muzejs ietilpst teju katra pilsētas apmeklētāja obligāto objektu sarakstā. Rindas pie šo kultūras "tempļu" kasēm parasti ir desmitiem metru garas.

Ja nevēlaties tērēt ne minūti ierobežotā laika, dodieties uzreiz uz citiem muzejiem, kurp nelaužas tūristu armādas - uz Nīderlandes Jūras muzeju, Teātra muzeju, Allarda Pirsona muzeju vai Nacionālo galeriju. Tā vismaz būs garantija tam, ka paspēsiet vismaz kaut ko apskatīt.

Starp citu, ja ir vēlme redzēt ikkurāt, piemēram, oriģinālo Annas Frankas dienasgrāmatu, un tāpēc grasāties stāvēt milzu rindā, varbūt to nemaz nav vērts darīt. Viņas vārdā nosauktajā muzejā atrodas tikai dienasgrāmatas kopija, raksta "Redigo.ru". Oriģināls tiek glabāts publiski nezināmā vietā, gadījumā, ja muzejs piedzīvotu kādu ārkārtas situāciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!