Reāli stāsti: Cilvēki, kas cēlušies no miroņiem  (35)

Katrā ziņā vēsture jau kopš vissirmākās senatnes glabā neskaitāmus stāstus par atgriešanu no miroņiem dzīvē, kur viss noticis arī bez "dievišķo" konstrukciju iejaukšanās. Tomēr tie ir un paliek tikai nostāsti, tāpēc labāk lai par šo tēmu runā daži jaunāku laiku notikumi, kurus, kā vēsta žurnāls "Planētas Noslēpumi", apstiprina gluži konkrēti dokumenti.

Francijā 1991. gada aprīlī kāds makšķernieks pēkšņi upē uzdūrās pavecas sievietes līķim. Pašnāvība noslīcinoties. Makšķernieks izvilka vairs neelpojošo ķermeni no ūdens un aizsteidzās pēc palīdzības.

Drīz ieradās glābēju komanda. Tomēr visi pūliņi atdzīvināt sievieti bija neveiksmīgi. Patiesībā to arī varētu saprast, jo, kā noskaidrojās, viņai bija jau 89 gadi. Ārsti konstatēja nāves iestāšanos, iecēla līķi ātrās palīdzības mašīnā, lai nogādātu Limožas pilsētas morgā.

Taču tad sākās pārsteidzošais. Ceļā it kā nomirusī sieviete pēkšņi atdzīvojās un sāka klaigāt. Mediķi acumirklī izsauca katastrofu medicīnisko helikopteru un operatīvi nogādāja sievieti Limožas universitātes medicīnas centrā, kur labi ekipētie stacionāra ārsti jau pilnībā atgrieza viņu šajā saulē.

Līdzīgu gadījumu ir daudz. Amerikāņu psihiatrs Džordžs Ričijs jaunībā (1943. gadā) dienesta laikā armijā saslimis ar abpusēju pneimoniju un nokļuvis kara hospitālī, kur ārsti konstatēja viņa nāvi. Džordžs vēlāk runājis ar attiecīgo ārstu, kurš joprojām apliecinājis - kad apskatījis Džordžu, viņš bijis miris, neapšaubāmi.

Taču pēc deviņām minūtēm kareivis, kura pienākums bija nogādāt līķi uz morgu, atskrējis pie ārsta, lūdzot, lai injicē "līķim" adrenalīnu. Ārsts to arī izdarījis - tieši sirds muskulī, un, pats sev par milzīgu pārsteigumu, noraudzījies, kā Džordžs vienkārši "pieceļas no miroņiem".

Tas joprojām paliekot kā visnesaprotamākais gadījums šī ārsta dzīvē, jo praktiski neesot iespējams tādā gadījumā izdzīvot bez smadzeņu darbības neatgriezeniskiem traucējumiem vai vēl kādām būtiskām problēmām.

Par līdzīgu gadījumu kara laikā Vjetnamā savā grāmatā "Romeo kļūda" vēsta L.Vatsons. Smagi ievainotu amerikāņu kareivi nogādāja kara hospitālī, kas aprīkots ar tolaik vismodernākajām medicīniskajām iekārtām. 45 minūtes ārsti izmisīgi centās saglābt viņa dzīvību, taču tas neizdevās. Aparatūra skaidri apliecināja - kareivis ir miris. Viņu nogādāja morgā, kur pēc četrām stundām viņš  vienkārši pats atdzīvojās.

1961. gada martā kādas Kazahstānas padomju saimniecības jeb sovhoza slimnīcas morgā nogādāja vīrieša līķi. Bija ziema. Kā jau pienākas, mediķi sastādīja apskates aktu, kurā ierakstīja, ka sastingušais ķermenis pilnībā apledojis, ir bez dzīvības pazīmēm, paklauvēšana pa ķermeni izraisa dobju skaņu, gluži kā sitieni pa koku, temperatūra uz ķermeņa virsmas ir zemāka par nulli, acis plati ieplesta, un uz tām izveidojusies ledus garoziņa, pulss un elpošana sajūtama, diagnoze - vispārēja sasalšana, klīniskā nāve...

Taču kāds no ārstiem, neskatoties uz tādu slēdzienu, tomēr uzsāka enerģiskus atdzīvināšanas pasākumus: sildīja cietušo ar siltu ūdeni, stimulēja sirdsdarbību, veica mākslīgo elpošanu un sirds masāžu. Aptuveni pēc pusotras stundas intensīva darba ārstam izdevās cilvēku atgriezt dzīvē, lai gan nācās viņam amputēt roku pirkstus.

Un tikai tad noskaidrojās, ka cietušais ir 29 gadus vecs traktorists, kurš pa vientuļu stepes ceļu braucis savā traktorā, taču pēkšņi spēkrata motors apklusis un vairs nav bijis iedarbināms. Tālāk bijis jāiet kājām, taču spēki aukstumā ātri izsīkuši, viņš apsēdies atpūsties un iemidzis. Sniegā viņš nogulējis aptuveni trīs četras stundas...

Savukārt 1967. gadā Tokijā kādā karstā vasaras dienā kravas refrižeratora, ar kuru pārvadāja "sausā ledus" jeb cietās ogļskābes gabalus, šoferis Masaru Saito bija izlēmis mazliet atpūsties un atvēsināties savas mašīnas saldējošajā kamerā. Taču refrižeratora durvis negaidīti aizcirtās, un Masaru nokļuva lamatās.

Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņš jau bija absolūtā sasaluma stāvoklī bez dzīvības pazīmēm. Viņu nogādāja tuvākajā slimnīcā, kur dīvainā kārtā ārstiem izdevās glābt viņa dzīvību.

Vēl līdz gluži nesenam laikam zinātnieki uzskatīja, ka tajā gadījumā, ja noslīkušu cilvēku neizvelk no ūdens piecu sešu minūšu laikā, viņš neizbēgami aizies bojā no neatgriezeniskām patoloģiskām izmaiņām galvas smadzenēs, ko izraisa kritiska skābekļa nepietiekamība. Taču, izrādās, aukstā ūdenī šis termiņš var būt pat ievērojami lielāks.

Piecgadīgais norvēģu zēns Vegards ziemā ielūza upes ledū. Pēc 40 minūtēm bērna ķermeni bez dzīvības pazīmēm iznesa krastā, uzsākot mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu. Un jau drīz parādījās dzīvības pazīmes. Pēc divām diennaktīm atgriezās arī apziņa, un pirmais, par ko interesējās bērns, bija pazudušās brilles...

Aptuveni tikpat ilgu laiku zem aizsaluša dīķa ledus pavadīja amerikāņu students Braiens Kanihems. Kad viņu atrada un izvilka krastā, visas pazīmes liecināja, ka viņš ir miris. Tomēr viņš atdzīvojās un jau pēc divām nedēļām atgriezās koledžā bez būtiskām "nomiršanas" pazīmēm.

ASV Mičiganas universitātes medicīnas centra ārsts Martins Nemirofs uzskata, ka "ne gluži visi cilvēki, kuri no ūdens izvilkti jau sazilējuši, neelpojoši un acīmredzami miruši, patiešām arī ir miruši, pat tajā gadījumā, ja zem ūdens pabijuši ilgāk par pusstundu".

Raugi, zemā ūdens temperatūra ievērojami palēnina vielmaiņu, ļaujot smadzenēm bez jebkādām paliekošām sekām bez skābekļa darboties ilgāk par piecām minūtēm. Protams, tas tā nenotiek pilnībā visos gadījumos, taču no Nemirofa 15 apsekotajiem slīkoņiem 11 cilvēki atgriezušies dzīvē bez vismazākajiem centrālās nervu darbības traucējumiem.

Šajā jomā ir arī savi rekordisti. Č.Fiores un A.Lindsberga grāmatā "Ceļā uz Ričmondu" pausts, ka visilgāk "reģistrētas nāves" stāvoklī pabijuši kanādieši Edvards Miligans un Džīna Džobouna - pirmais bijis miris aptuveni divas stundas, savukārt Džīna to pārspējusi teju vai divkārt.

Atgriežoties mājās pēc viesos pavadītas nakts, janvāra sniegputenī Džīna ceļā pēkšņi zaudēja samaņu. Pulksten septiņos no rīta viņu atrada nejaušs garāmgājējs, taču apstākļu sakritības dēļ slimnīcā viņu nogādāja tikai pēc pusotras stundas.

Sirds jau bija pārstājusi darboties, ķermeņa temperatūra nokritusi līdz 11 grādiem, viņa neelpoja, līdz galējai robežai ieplesti acu redzokļi. Džīna bija mirusi aptuveni četras stundas (!), bet visu šo laiku septiņi ārsti, desmit medmāsas un vēl vairāki sanitāri cīnījās par viņas atgriešanu dzīvē. Un tas izdevās.

Tomēr tas, iespējams, vēl nebūs īstais rekords. Krievijas Ļeņingradas apgabala šoferis Vasīlijs, atgriežoties mājās no darba, pēkšņi zaudēja samaņu. Tas notika īstajā krievu ziemā, kad temperatūra ir mīnus 30 grādi. Garāmgājēji nosalušo cilvēku atrada tikai agri no rīta. Ātrās palīdzības ārsts jau vairs nesaklausīja pulsu, cietušā roku plaukstas klāja apledojums, ledū sasalušas pat siekalas mutē.

Tomēr ārsti izlēmuši cīnīties. Vispirms Vasīliju ievietoja siltā vannā, ievadīja sirds un tonizējošos līdzekļus, tad novietoja gultā zem īpaša karkasa, uz kura nostiprinātas elektriskās lampas. Pateicoties šai sasildīšanai, cietušais ātri atkopās, atguva samaņu un drīz jau sāka pats staigāt.

Tomēr vispārsteidzošākais atgadījums noticis Mongolijā, kur 1987. gadā stepē zēns 12 stundas nogulēja sniegā mīnus 34 grādu temperatūrā un vēlāk izdzīvoja. Kad zēnu atrada, viņš vairs neelpoja un viņam nebija pulsa. Tiesa, pēc pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas pulss atjaunojās - divi sitieni minūtē.

Pie darba ķērās reanimācijas speciālisti, un vairāku stundu ilgā darbā izdevās atjaunot zēna elpošanu. Pēc diennakts viņš pakustināja pirkstu, vēl pēc vienas - jau pacēla roku. Apziņa pilnībā atgriezās vēl pēc divām diennaktīm. Bet pēc divām nedēļām zēnu izrakstīja no slimnīcas, izsniedzot lakonisku slēdzienu: "Patoloģisku izmaiņu nav".

Zināmi gadījumi, kad arī neatdzesēti miroņi atgriežas dzīvē. Vatikānā dienējošais karabinieris Luidži Vitorio nomira astmas lēkmē. Vienā no Romas slimnīcām viņu atzina par mirušu, taču kāds piesardzīgs ārsts izlēma tomēr pilnībā neuzticēties aparātu rādījumiem. Viņš uzsāka atdzīvināšanu, kas deva rezultātus, un Luidži drīz "atmodās" un nodzīvoja vēl ilgu mūžu.

Bet interesanti arī tas, ka Luidži bija neizmērojami pateicīgs savam glābējam, atšķirībā, piemēram, no kāda Ņujorkas morga miroņa, kurš 1964. gadā pēkšņi atmodās un sagrāba aiz rīkles ārstu, kurš viņam tajā laikā veica... pēcnāves sekciju. Jāpiebilst, ka mirušais rezultātā izdzīvoja, savukārt ārsts no pārciestā šoka diemžēl turpat uz vietas nomira.

Bet apmēram tajā pašā laikā anglieti Elzu Voringu, kura bija zaudējusi samaņu savās mājās, nogādāja slimnīcā, kur trīs ārsti konstatēja viņas nāvi. Par laimi, šajā gadījumā vēl netika līdz pēcnāves uzšķēršanai, jo Elza atmodās zārkā, ceļā uz morgu...