Piemēram, mākslas pētnieks Martins Beilijs, kurš sarakstījis grāmatu par van Gogu, publicējis tajā arī vārdus, ko mākslinieks teicis uzreiz pēc viņa auss nogriešanas.
Grāmata ar nosaukumu The Sunflowers Are Mine: The Story of Van Gogh Masterpiece nākusi klajā septembrī, un autors tajā iekļāvis vēsturiskas liecības par bēdīgi slaveno incidentu.
"Es atklāju, ka pēc miesas bojājumu nodarīšanas van Gogam par to 1888. gada 26. decembrī - tātad trīs dienas pēc auss nogriešanas incidenta - bija uzrakstīts Parīzes laikrakstā Le Petit Journal.
Tur bija publicēta speciālkorespondenta telegramma ar sekojošiem vārdiem: "Vakar vakarā kāds mākslinieks no Holandes vārdā Vinsents pēc tam, kad pats sev ar asmeni bija nogriezis ausi, pienāca pie publiskā nama durvīm un cilvēkam, kurš atvēra durvis, pasniedza papīrā ietītu savas auss gabalu.
"Paņemiet šo, tas var izrādīties noderīgs," viņš teica un aizgāja. Pēc tam policija šo cilvēku atrada guļam viņam mājā. Viņa stāvoklis bija tāds, ka bija nepieciešama tūlītēja hospitalizācija."
Pēc Beilija vārdiem, šī telegramma pierāda, ka auss nogriešanā izmantots asmens un van Gogs to ir izdarījis pats.
Taču pastāv arī cita versija, ka ausi van Gogam nogriezis viņa draugs - franču gleznotājs Pols Gogēns. (Šādu hipotēzi izvirzījuši Hamburgas universitātes profesori Hanss Kaufmans un Rita Vildegansa.)
Pēc ekspertu vārdiem, tonakt abi draugi sastrīdējušies, un Gogēns, būdams labs paukotājs, saniknoto holandieti nomierinājis, nocērtot viņam auss gabaliņu. Pēc notikušā Gogēns rapieri izmetis Ronā, un to neviens līdz šim nav atradis.
Vēlāk Gogēns sniedza liecības policijā, tajās apstiprinot savu notikušā versiju. Savukārt van Gogs par incidentu tā arī nevienam neko nestāstīja. Kaufmans uzskata, ka van Gogs nevēlējās sniegt liecības pret savu draugu, sargājot Gogēnu no cietuma.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka vainas apziņas dēļ Gogēns ar savu draugu pēc tam vairs netikās, bet slavenās van Goga gleznas Saulespuķes savu versiju Gogēns 1901. gadā uzgleznojis mirušā drauga piemiņai.