Cilvēki ar stigmām – īsti ticīgie vai psihopāti?  (27)

Tiesa, paši cilvēki ar stigmām, starp kuriem vairums ir katoļi, šīs ciešanas neuzskata par nelaimi, bet gan par Dieva svētību - par zīmi, ka Dievs viņus izvēlējies, lai viņi ciestu no tādām pašām brūcēm kā Jēzus.

Ļoti īpatnējs fakts, pēc vēsturnieku domām, ir tas, ka līdz pat 1200. gadam pēc Jēzus nāves nav reģistrēts neviens stigmatizācijas gadījums. Pats pirmais vēsturē zināmais cilvēks ar stigmām bija Svētais Asīzes Francisks (1182-1226), bet pēc viņa reģistrēti aptuveni trīs duči stigmatizēto, lielākoties sievietes.

Slavenākais starp viņiem ir itāliešu tēvs Pijs (īstajā vārdā Frančesko Fordžione), kurš bija tautā mīlēts mācītājs un kura stigmas ir vislabāk dokumentētas.

Tiesa, ne visi ticēja tam, ka tēvs Pijs nav viltvārdis, un starp skeptiķiem bija pat divi pāvesti. Savukārt Milānas Svētās sirds katoļu universitātes dibinātājs Agostino Džemelli, kuram bija iespēja tēvu Piju pārbaudīt, teica, ka viņš ir "psihopāts, kuram patīk pašam sevi izkropļot".

Piemēram, vēsturnieks Serdžo Lizato savā grāmatā "Padre Pio: Miracles and Politics in a Secular Age" ticību tēvam Pijam skaidro ar sociāliem faktoriem .

Proti, XX gadsimta sākumā vispār Eiharistija (vissvētākais kristietības sakraments, kurā kristietis maizes un vīna veidā it kā saņem Jēzus patieso miesu un asinis) bija pati nozīmīgākā no katoliskajām praksēm, un ticība visa veida asiņošanai bija pašā apogejā.

Problēmu šajā sakarā sagādā tas, ka - gluži tāpat kā ar inēdiju (apgalvojumu, ka cilvēks pilnībā var iztikt bez ēdiena) - "aizdomās turamo" nav iespējams novērot visu mūžu.

Taču nekad pasaules vēsturē nav neviena dokumentēta gadījuma (ne foto, ne video), kurā būtu redzams brīdis, kad stigmas sāk veidoties - vienmēr cilvēks publikā parādās ar jau gatavām rētām.

Vēsturnieks Džeimss Randi savā grāmatā "Encyclopedia of Claims, Frauds, and Hoaxes of the Occult and Supernatural" izceļ vēl kādu īpatnību - proti, stigmas cilvēkiem vienmēr parādās uz plaukstām.

Taču stigmas uz plaukstām ir redzamas vienīgi reliģiskajā glezniecībā, turpretī realitātē krustā sišana notika savādāk - roku locītavu vietās, kas, protams, ir dzīvībai daudz bīstamāk.

"Tā kā septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas dienā nevienu novērot nav iespējams, tad ikviens pagātnes un nākotnes stigmatizācijas gadījums vienmēr tiks nedaudz apšaubīts," rezumē Džeimss Randi.