11 pasaules cietumi, kuros var nonākt katrs  (10)

1963. gada 21. marts ASV tika slēgts slavenais Alkatrazas cietums Sanfrancisko līcī, no tā pārvietojot pēdējos 27 ieslodzītos. Celtne, kas būvēta uz nelielas akmeņu saliņas, ieslodzīto bēgšanu padarīja praktiski neiespējamu, tādēļ šeit tika turēti paši bīstamākie noziedznieki. Sauszemes gabaliņš, uz kā atradās cietums, tiek dēvēts par "amerikāņu velna salu", un šobrīd tā ir iecienīta tūristu apskates vieta.

Pirmo reizi šo salu 1775. gadā atklāja spānis Huans Manuels de Aijala, kurš to nosauca par La Isla de los Alcatraces - "Pelikānu sala" (no vecspāņu valodas). Savukārt kā cietumu amerikāņi Alkatrazu sāka izmantot no 1861. gada, kad tajā izvietoja pilsoņu kara politiskos noziedzniekus.

Lai gan pirms tam bija organizēti 14 mēģinājumi no cietuma aizbēgt, visā tā pastāvēšanas vēsturē tas noticis tikai vienreiz: 1962. gada 11. jūnijā tas izdevās trim cietumniekiem. Tas neizdevās arī slavenākajam Alkatrazas iemītniekam gangsterim Alam Kaponem, kurš šeit pavadīja četrus ar pusi gadus, līdz progresējošā sifilisa dēļ tika pārvietots uz citu cietumu. Šodien šeit klīst ziņkārīgo tūristu grupas.

Viens no drūmākajiem cietumiem, kurā sarkanie khmeri turēja politieslodzītos. Nav precīzi zināms, cik daudz cilvēku cietsirdīgā Kambodžas dikatora Pola Pota laikos šeit tika spīdzināti līdz nāvei. Vēsturnieki ir vienisprātis tikai par to, ka no 1975.-1979.gadam šajās sienās pabijuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku.

Cietums atrodas skolas ēkā, kur reiz kā skolotājs darbojies pats Pots. Bijušās skolas pagalmā atrodas 14 kapu apbedījumi - tie ir pēdējie upuri, kuru līķi tika atrasti kamerās pēc sarkano khmeru aizbraukšanas.

Šodien cietumā ir muzejs, kurā ekskursijas vada bijušo ieslodzīto radinieki. Divas reizes dienā video zālē pārraida filmu ar stāstu par tām šausmām, kas te notikušas.

Bez jau tā nelāgās slavas, kas apvij šo vietu cietuma dēļ, salai ir arī nelāga slava jūrnieku vidū. Pret krastu šeit sitas tik spēcīgi viļņi, ka apdraud teju jebkuru kuģi, kas piestājis krastā. Šodien cietums ir muzejs, kas ir kā atgādinājums tai cenai, ko DĀR samaksāja par savu ceļu uz demokrātiju.

Tas atrodas Sanktpēterburgas sirdī - tā ir būve, ar kuru sākās pilsētas būvniecība. Seši cietokšņa bastioni nosaukti Pēteris I līdzgaitnieku vārdos, kas vadīja būvdarbus. Vispilnīgāko priekšstatu par cietoksni var iegūt, skatoties no augšas. To var izdarīt uz vietas - no cietokšņa teritorijas vairākas reizes dienā paceļas tūristu izklaidei paredzēti helikopteri, kas riņķo virs pilsētas.

Cietoksnī nekad nav notikušas kaujas, bet tas kalpoja kā politiskais cietums. Šeit nonāca bez tiesas sprieduma, pietika ar cara pavēli. Arī šobrīd vienā no bastioniem ir cietums-muzejs. Ne mazāk interesantas vietas cietokšņa teritorijā ir Petropavlovska katedrāle un Monētu nams, kur līdz 20.gadsimta beigām kaltas Krievijas monētas. Šeit arī slavenais lielgabals, kas izsenis izšauj ik dienu tieši pusdienlaikā.

Šis cietoksnis ir viens no galvenajiem pilsētas simboliem un populārs tūristu apskates objekts, lai gan šī vieta nav no tām priecīgākajām. Londonas Tauers savulaik bijusi viena ļoti nelāga vieta. Neviens precīzi nezina teikt, cik tieši cilvēku miruši šī cietokšņa sienās, cik no viņiem tika nogalināti politisku iemeslu dēļ, cik notiesāti nelikumīgi un izcietuši sodu šajā briesmīgajā vietā.

1280. gadā karojot pret albiģiešiem vietējais cietoksnis, kas atrodas augstā Dordoņas upes krastā, kļuva par patvērumu karalim Filipam III Drosmīgajam, bet drīz pēc tam pārvērtās cietumā septiņdesmit templiešiem.

Uz torņa sienām, kurās no 1307.-1318. gadam tika ieslodzīti templieši, palikuši septiņi attēli. Tie visi, protams, ir saistīti ar reliģisko tematiku. Tajos redzami dažādi uzraksti, templiešu krusti, kaujas skati, krustā sišanas ainas. Šie zīmējumi ir attēloti gana skaidri, lai gan to noslēpums vēl joprojām nav līdz galam atklāts. Iespējams - tas ir sava veida ordeņa brāļu garīgais testaments. Šo vietu tūristiem iespējams apmeklēt.

Šī mašīnbūves rūpnīca Berlīnē 20.gadsimtā piedzīvoja virkni pamatīgu pārmaiņu. Otrā pasaules kara laikā šeit bija karagūstekņu nometne. 1951. gadā rūpnīcas teritorija pārgāja Stasi valdījumā. Turpmāko 38 gadu laikā šeit pabija vairāk nekā 20 000 politieslodzīto. Lielākoties šo cilvēku vaina kādos noziegumos nebija ne pierādīta, ne juridiski noformēta.

Šodien šajā drūmajā vietā atvērts muzejs, te iespējams redzēt cietuma kameras, ierīces, kas tika izmantotas spīdzināšanā, pratināšanas telpas un ieslodzīto personīgās mantas. Kā gidi šajā unikālajā muzejā šodien strādā bijušie ieslodzītie.

Karostas cietuma ēka celta ap 1900. gadu un līdz pat 1997. gadam kalpojusi kā militārpersonu disciplinārsodu izciešanas vieta. Te bijuši ieslodzīti revolucionāri, cara armijas matroži un apakšvirsnieki, vācu Vērmahta dezertieri, Staļina laika tautas ienaidnieki, padomju armijas un Latvijas armijas karavīri un citi nepaklausīgie.

Pēdējie ieslodzītie uzrakstus uz kameru sienām atstājuši vēl samērā nesen - 1997.gadā. Virssardzē ir novērotas dažādas neizskaidrojamas parādības - klaudzoši soļi, elektrisko spuldzīšu izskrūvējas pašas, neizskaidrojami atveras aizvērtu kameru durvis, šķietamu tēlu parādīšanās cietuma gaiteņos. Katrs gribētājs to visu var izjust uz savas ādas, apmetoties cietumā ierīkotajā viesnīcā. Šī viesnīca tikusi iekļauta 10 pasaules visekscentriskāko viesnīcu sarakstā.

Drūmā vietējās evaņģēliskās baznīcas "Palīdzības biedrība" ēka reiz piederēja PSRS Valsts Drošības komitejai. Tagad šeit ierīkots PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) cietums, kur var redzēt, kādas sekas izraisīja aukstais karš un konfrontācijas PSRS un ASV starpā.

Padomju aģenti ēkas pagrabā spīdzināja gan vāciešus, gan krievus, no kuriem daudzi pēc tam tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Tiek uzskatīts, ka tas ir vienīgais sākotnējā stāvoklī saglabājies VDK cietums Centrāleiropā un Austrumeiropā.

Mājas īpašnieks ir Berlīnes-Brandenburgas luterāņu baznīca, kas ēku no krieviem atguva tikai 1994.gadā. Ēka atvērta apmeklētājiem pēc pamatīgas rekonstrukcijas, tai uzbūvēta piebūve izglītojošiem mērķiem.

Korkas cietums ir kā vēstures liecība pilsētas nesamiernieciskajam garam. Tās iedzīvotāji vienmēr cīnījušies par Īrijas neatkarību. Tomēr šajā cietumā netika ieslodzīti politiskie ieslodzītie (tādus drosminiekus uzreiz izsūtīja uz britu iestādēm), bet sīki zagļi un blēži.

Kamerās ar vaska figūru palīdzību uzbūvētas ainiņas no cietuma dzīves - tur redzams cietumnieks, kas lūdzas priestera priekšā, jauns kabatzaglis, kas saņem soda sitienus, uzraugi, kas spēlē kārtis un vientuļš ieslodzītais, kas iznācis pagalmā. Katra skulptūru kompozīcija attēlo patiesu stāstu, kas aprakstīti arī bukletos, ko apmeklētāji saņem pie ieejas.

Atrodoties Korkas cietumā, iespējams apmeklēt interaktīvo teātri, kurā galvenais scenārija pavērsiens ir tiesa pār noziedznieku.

Heidelbergas universitātes karceris, kas darbojās no Viduslaikiem līdz pat 1. Pasaules karam, bija vieta, kur studenti nokļūt nevis baidījās, bet teju karsti vēlējās. Tas pat tika uzskatīts par zināmu godu. Ieslodzījumu karcerī varēja pieškirt universitātes vadība, ieslodzījuma laiks – viena diennakts līdz četrām nedēļām. Te nokļuva tie, kas pļēguroja, kāvās, taisīja troksni naktīs, piekopa izlaidīgu dzīvesveidu un duelēšanos. Nokļūšana šeit nozīmēja, ka students sasniedzis zināmu brieduma pakāpi. Vairāku gadsimtu laikā cietuma-karcera sienas no vienas vietas noklājuši uzraksti un zīmējumi – kaut kas no sērijas “Te bija Henrihs” utt. Pēdējais ieslodzītais pameta šīs telpas 1914. gadā, kopš tā laika karceris vairs nav ticis izmantots tā sākotnējiem mērķiem.