Mazas, bet ceļojumam īpašas. 10 nelielas Eiropas pilsētas  (2)

Atšķirībā no iecienītajiem "lielajiem galamērķiem" šīs mazās pilsētas pazīstamas krietni mazākam skaitam cilvēku. Un velti! Resurss "TripAdvisor" sastādījis sarakstu ar 10 brīnišķīgām Eiropas pilsētām, kuras vēl nav pārpludinājuši tūristu pūļi un kuras ir paturējušas savu unikālo skaistumu. Vismaz pagaidām.

Maza pilsētiņa (vien 13 500 iedzīvotāju) dibināta 13. gadsimta sākumā, tā ir tikai nedaudz jaunāka nekā Rīga. Pilsētas vecākā daļa iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā 1995.gadā, tāpēc to rūpīgi aizsargā likums. Pie galvenajiem apskates objektiem, vēl bez vēsturiskā centra, pieskaitāma Krumlovas karaļpils, kas ir otra lielākā pils Čehijā pēc Prāgas pils, vecais tilts, Sv. Vita baznīca, Latrava laukums, Rātsnams un vietējais vaska figūru muzejs.

Pilsētu, kurā mīt tikai aptuveni 50 000 iedzīvotāju, nereti dēvē par "Francijas Venēciju" - tās kanālu pārpilnības dēļ. Pilsētas centrālais apskates objekts ir Ansī pils, kas atrodas kalnā tieši pilsētas centrā. Uzmanību ir pelnījusi arī Sv. Pētera baznīca un Salu pils, kas atrodas pie pilsētas lielākā kanāla. Tajā šobrīd atrodas Pilsētas muzejs.

Ja vārds Ansī jums šķiet kaut kur jau iepriekš dzirdēts, tad tas ir tāpēc, ka Ansī pretendēja būt 2018. gada Ziemas Olimpisko spēļu norises vieta, taču zaudēja Dienvidkorejas pilsētai Pjenčanai.

Idillisks zvejnieku ciematiņš, kas pēdējā laikā kļuvis diezgan moderns brīvdienu galamērķis. Šīs vietas rozīnīte ir faktā, ka pilsētas viesiem nav tiesību pārvietoties pat to ar savām automašīnām. Tā ka, pat ja jūs ieradīsieties šeit ar savu auto, nāksies to atstāt milzu autostāvvietā uz ziemeļiem no pilsētas. Īpašu atrakciju un apskates objektu te nav - cilvēki te ierodas, lai padzīvotu pilnīgā mierā un klusumā, un klīstu pa gleznaino (patiešām gleznaino!) apkārtni.

Aristokrātiskā kalnu pilsēta uz rietumiem no Lisabonas ir kā pasaku piļu mājvieta, ko ieskauj ziedu dārzi un savvaļas meži. Pilsētā, kas atrodas tikai 18 kilometru attālumā no Rokas raga - vistālākā Eirāzijas kontinenta rietumu punkta - atrodams pārsteidzoši liels skaits ievērības cienīgu apskates objektu. Pilsētā mīt ap 300 000 iedzīvotāju.

Slavenā Sintras Nacionālā pils, Penas pils un Mauru pils - tikai ar šo trio vien būtu pietiekami, lai plānotu ceļojumu tieši uz šo vietu. Taču te vēl var skatīt seno mauru pilsētu ar tās cietoksni un izvizināties ar vēsturisko tramvaju, kas kursē līdz okeāna krastam.

Neliela (vien 2000 iedzīvotāju) pilsētiņa, kas it kā kāpj kalnā, kura galā slejas sena pils. Dodieties pastaigā pa pilsētiņas ieliņām - sāciet pastaigu pie izliektā tilta, kas ved pār mini ūdenskritumu, pastaigājieties pa akmeņaino un līkumaino celiņu, ko ieskauj mājas un kāds rets veikaliņš. Iespējams - te nav ko darīt ilgāk par stundu, bet šī stunda paliks atmiņā uz ilgu laiku. Iespējams šīs vietas ainas vēl ilgi asociēsies ar īsto Itāliju - to, ko nevar saskatīt tūristu pārpildītajās lielajās pilsētās un to tirdzniecības centros.

Korsika pati par sevi nav tūristu pārāk iecienīta vieta, ja salīdzināt, piemēram, ar Grieķijas salām. Un tāpēc reti kurš ceļotājs tiek vēl līdz Bonifačo - šarmantajai viduslaiku pilsētiņai, kas uzbūvēta klintīs. Taču viesus te gaida kristāldzidrs ūdens, šarmanta vecpilsēta, laipni (vēl pagaidām) vietējie iedzīvotāji un labas kvalitātes restorāni.

Trogira mainīs jūsu priekšstatu par to, kādai patiesībā jāizskatās senai pilsētai pie Vidusjūras. Horvātijā un Itālijā teju katra piejūras pilsēta automātiski piedēvē sev "senu vecpilsētu", bet tikai Trogirā ir tāds daudzums unikālu vēsturisku ēku - piļu, torņu, senatnīgu ēku un tempļu. Tā ir pilsēta - muzejs.

Īpaši jāuzsver katedrāle un zvanu tornis, pilsētas viduslaiku mūris ar vārtiem un 15. gs cietoksnis. Te ir tik daudz dažādu laikmetu un stilu baznīcu, ka pētījumu objektu pietiek ilgam laikam. Pilsēta atrodas UNESCO aizsardzībā.

Pilsētiņa ar 2000 iedzīvotāju faktiski ir teju kanonisks piemērs tam, kā izskatās tipiska Šveices kalnu ciemata ainava. Šajā ciematā, protams, ir jābūt arī pilij, un te tā ir. Vienlaicīgi ciemats ir arī ārkārtīgi moderns, uzspodrināts un tīrs, tāpēc viesus te mēdzot piemeklēt sajūta, ka viņi atrodas kādas filmas uzņemšanas laukumā.

Ja Šveices kalnaino apvidu klimats neiet pie sirds, bet tipisku kalnu ciematu tomēr ir vēlme redzēt (un varbūt pat tur padzīvot, kā to Valdemosā savulaik izdarīja komponists Frederiks Šopēns un rakstniece Žorža Sanda), tad jādodas uz Maljorku. Lieliskas ainavas, jūra, siltums un vēsturiskā Vidusjūras stilā ieturētu ēku daudzveidība liek aizmirst par grūtībām un likstām. Arī Šopēns un Sanda, piemēram, nepameta šo vietu pēc savas vēlēšanās.

Halštate - dēvēta par sāls un kultūras pilsētu. To ietver kalni un gleznains ezers. Nu jau gadsimtiem ilgi cilvēki iztiku te pelnījuši ar sāls ieguvi. Tomēr pēdējā laikā arvien nopietnāku pozīciju ieņem tūrisma nozare. Viesus te piesaista dažādas vērtības - kādu vistīrākais gaiss un pastorālās ainavas, bet citus - senie cilvēku kauli, kas plašākai publikai apskatāmi vietējā kapelā.

Tomēr daudzi no šiem kauliem nav nemaz tik veci - "kolekcija" tiek regulāri atjaunināta - reizi 10 gados. Mirušo atliekas tiek rūpīgi atzīmētas, tā ka ģimene un draugi var viegli atrast tos, kurus vēl nesen pazina reālajā dzīvē... Šokējoši? Bet ko darīt - ciematā ir akūts zemes trūkums, tāpēc vietējā kapsētā aizgājēji "uzturas" vien 10 gadus, lai pēc tam atdotu vietu "jaunpienācējiem".