Tā paiet pasaules godība: Slavenākie pamestie kūrorti  (4)

Iespējams, ka reiz arī Antālijā apklusīs ļaužu čalas un iereibusī britu jaunatne vairs nešturmēs Spānijas piekrasti. Neticat? Piedāvājam jums iespēju iepazīties ar šo apskatu par pasaules slavenākajiem pamestajiem kūroprtiem, no kuriem pāri vairs palikušas spoku pilsētas un vientulīgas pludmales.

Pagājušā gadsimta 60.gadu beigās un 70.gadu sākumā šī pilsētiņa Kipras austrumu piekrastē bija viens no populārākajiem kūrortiem visā Eiropā. Kūrorta greznajās pludmalēs varēja satikt pat Bridžitu Bardo, Elizabeti Teilori, Ričardu Bērtonu un Rakelu Velču. Kūrorta zvaigžņu statuss pievilināja ārkārtīgi daudz investoru, kuri te ieguldīja līdzekļus, lai būvētu dārgus apartamentus un tirdzniecības centrus.

Viss mainījās 1974.gadā, kad Kiprā uzliesmoja karš starp etniskajiem grieķiem un turkiem. Karadarbības rezultātā kūrorts nokļuva turku armijas, kas ieradās palīgā tautiešiem, kontrolē. Grieķus no viņu mājām Varošā padzina burtiski divu dienu laikā. Lai novērstu jebkādus grieķu mēģinājumus atgūt pilsētu, turki apjoza kūrorta zonu ar dzeloņstieplēm, bet pa kūrorta perimetru izvietoja militārus kontrolpunktus.

Starptautiskajai sabiedrībai karu Kiprā apturēt izdevās vien ar lielām grūtībām. 1984.gadā ANO pieņēma lēmumu, kas aizliedza cilvēkiem ienākt Varošas teritorijā. Reiz plaukstošais kūrrots nu pārvērtās par izmēra ziņā otro lielāko spoku pilsētu tūdaļ aiz Pripatjas Černobiļā, Ukrainā.

Zviedru žurnālists Jans Olafs Begstons, kurš to apmeklēja kopā ar miera uzturēšanas spēkiem, pamesto kūrortu 70.gadu beigās apraksta šādi: "Ielu asfalts saules karstumā sašķēlies, ceļa vidū izspraukušies krūmi. Tagad, 1977.gada septembrī, te joprojām galdautiem apklāti pusdienu galdi un veļas mazgātavās karājas apģērbs. Varoša - tā ir īsta "spoku pilsēta"."

Aizliegtajā zonā iekļuvušie pārdrošnieki ziņo, ka apģērbu veikalos pilsētiņā joprojām karājas 70.gadu modeļi, savukārt pārtikas produktu veikalos atrodami tā laika konservi un vīns. Dīleru centros joprojām stāv "jaunas" "Toyota" automašīnas.

Vairākkārt atkualizēts ir bijis jautājums par to, lai Varošu atvērtu ekskursantu grupām. Interese par šo milzīgo "spoku pilsētu" Kipras tūristu vidū ar katru gadu aug. Taču Kipras grieķi kategoriski iebilst pret jebkādiem ierosinājumiem spoku pilsētu pārvērst tūristu piesaistes objektā. Tikmēr greznās Varošas villas turpina lēnītiņām drupt, plašās ielas aizaug ar savvaļas krūmiem, bet par pieczvaigžņu hoteļa galvenajiem viesiem kļuvuši vien Kipras savvaļas kaķi.

Slavenais spa kūrorts Villa Epekuena, kas izvietota pie saulaina ezera netālu no Buenosairesas, spokaino vietu sarakstā nokļuvusi dabas untumu dēļ.

Pirmās viesnīcas tuvējā ezera krastā parādījās jau 20.gadsimta 20.gados. Tika uzskatīts, ka vietējie dziednieciskie ūdeņi labvēlīgi ietekmē veselību cilvēkiem, kuri sirgst ar artrītu, osteoartrītu un psoriāzi.
Epekuenas ūdeņu dziednieciskās īpašības salīdzināja ar Nāves jūras ūdeņu labvēlīgo ietekmi. Saprotams, šāda slava Epekuenai un sanatorijai ezera krašta piesaistīja tūristus no visas Dienvidamerikas.

1960.gados kūrorts ik gadu uzņēma ap 25 tūkstošiem viesu. Te tika uzslietas pasaules klases viesnīcas un uz dziednieciskajām procedūrām visbiežāk sāka braukt Holivudas zvaigznes. Savu zenītu kūrorts (līdzīgi kā Varoša) Villa Epekuena sasniedz 70.gadu sākumā. Viesnīcu un restorānu īpašniekiem tūristu pieplūdums nesa milzīgu peļņu. Villā Epekeuena bija visaugstākais dzīves līmenis visā kontinentā.

Taču klimata izmaiņas noveda pie tā, ka Villā Epekuenā 1985.gadā sākās nemitīgas lietusgāzes. Nokrišņu daudzums pārsniedza desmitgades normu vairākkārtīgi. Plūdu ūdeņi pārpildīja ezeru un milzīga ūdens straume iešļāčas pilsētā. Pāris stundu kūrorta lielāko daļu pārpludināja sāļais ūdens.

Lietusgāzes mitējās tikai 2008.gadā. Drīz vien sāļajā ūdenī nogrimušās ielas sāka iznirt. Viss nogrimušais bija ieguvis varavīknses krāsās zaigojošu kristālisku apvalku no sāls. Epekuena bija kļuvusi līdzīga dekorācijām no filmām par apokalipsi, un tieši šo kūrorta savdabību arī izmanto kino veidotāji.

Viens no vispopulārākajiem amerikāņu kalnu slēpošanas kūrortiem pagājušajā gadsimtā dibināts 1919.gadā netālu no Ņujorkas. Tas baudīja lielu popularitāti biznesmeņu, šovbiznesa zvaigžņu, kā arī slavenu sportistu vidū. Piemēram, "Grossinger" bija iecienījis bokseris Rokijs Marčiano.

1950.gadā šeit pirmo reizi pasaules vēsturē izmantoja mākslīgo sniegu. Gigantiskajā teritorijā bija izvietotas 35 dažādas ēkas, ieskaitot pastu un lidostas ēku. Kūrorts ik gadu uzņēma 150 tūkstošus viesu. Par to, kurš un kā atpūtās "Grossinger", var uzzināt filmā "Netīrās dejas". Tiek uzskatīts, ka filmas scenārijs rakstīts, balstoties uz viesnīcas pastāvīgo apmeklētāju atmiņu stāstiem. Un patiesi, tieši "Grossinger" iemiesoja Džona Kenedija laikmeta balto amerikāņu buržuāzijas gaumi.

Taču Kenedija laika sākotnējā hipijiskā mode uz vecmodīgām sanatorijām ātri vien pagaisa. Jaunie amerikāņi vēlējās piedzīvojumus un jaunus aktlājumus. Tradicionālajām sanatorijām nācās piekāpties mežonīgo Āzijas un Latīņamerikas pludmaļu priekšā. Lai kā arī "Grossinger" īpašnieki necentās glābt savu biznesu, viesnīcu 1986.gadā slēdza.

Šodien spoku viesnīca "Grossinger" joprojām ir viens no visvairāk apmeklētajiem tūristu intereses objektiem Ņujorkas štatā. Neskatoties uz to, ka te dzīvojuši desmitiem tūkstoši marodieru un ekstrēmā tūrisma cienītāju, "Grossinger" drupās joprojām var atrast 60.gadu priekšmetus.

Vēl viens kara upuris - kūrorta pilsētiņa Kupari. To pameta Dienvidslāvijas sabrukuma laikā. Šis bija viens no labākajiem viesnīcu kompleksiem Adrijas jūras krastā un to uzcēla 20.gadsimta otrajā pusē. Viesnīcu būvē tika ieguldīts vairāk nekā miljards dolāru no valsts kara budžeta. Kupari viesnīcās varēja apmesties apmēram 2000 viesu vienlaikus - pārsvarā tie bija augstākā līmeņa Dienvidslāvijas tautas armijas oficieri. Milzīgā viesnīcu kompleksa teritorijā atradās arī personīgā rezidence valsts galvai - maršalam Josipam Brozam Tito. Te viņš bieži uzņēma augsta līmeņa ārvalstu viesus.

1991.gadā, horvātu neatkarības kara laikā, Kuparus sagrāba serbu armija. Kompleksa ēkas apšaudīja no raķešu fregatēm un laivām, bet teritoriju ieņēma, krastā izvietojot valsts vēsturē lielāko jūras desantu. Serbu zaldāti nežēloja sva bijušā vadoņa (starp citu, etniskā horvāta) iemīļoto kūrortu. Kupari tika pilnībā izlaupīti.

Pēc kara kūrortu tā arī vairs neatjaunota. No viesnīcām pāri palikušas drupas. Tiesa, vietējie iedzīvotāji te vasarās brauc uz pludmali, kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām apkārtnē.

1926.gadā kādreizējā prezidenta villa "El Hotel del Salto", kas atrodas vienā no valstī visskaistākajām vietām, ko sauc par San Antonio, pie Tekendamas ūdenskrituma, tika pārbūvēta modīgā viesnīcā. Ūdenskritums, ko indiāņi uzskatīja par svētu, šim nostūrim pievilināja ne mazums tūristu no galvaspilsētas Bogotas. Līdzās četriem virszemes viesnīcas stāviem ēkā bija arī divi stāvi zem zemes, kur atradās noliktavas un veļas mazgātava.

Viesnīca "El Hotel del Salto" uzplaukumu piedzīvoja pagājušā gadsimta vidū. Bagātie kolumbieši ar vislielāko prieku brauca uz San Antonio, lai ieraudzītu 137 augsto ūdenskritumu.

Taču 1970.gados ūdenskritums sāka izžūt, jo tajā ieplūstošās upes tika rūpnicu atkritumu un notekūdeņu piesārņotas. Saprotams, ka arī viesnīcā atpūsties gribētāju plūsma sāka diezgan ātri apsīkt.

"El hotel del Salto" īpašniece pameta savu viesnīcu, atdodot to marodieriem un bezpajumtniekiem.Izveidojaās arī jauns interesentu vilnis par pamesto viesnīcu, tie bija cilvēki, kuri vēlējās izrēķināties ar savu dzīvību. Ūdenskritumu kā veidu, lai pārietu uz citu pasauli sākotnēji jau izmantoja arī vietējie indiāņi, kuri te īstenoja masveida pašnāvības laikā, kad Kolumbiju iekaroja spāņu konkistadori.

Savukārt 20.gadsimtā San Antonio gleznainās nogāzes iemīļoja tie, kuri cieta no nepiepildītas milestības alkām, bankrotējuši biznesmeņi un citas nelīdzsvarotu pilsoņu kategorijas. Lai apturētu pašnāvniekus, pilsētiņas vara pat vēlējās pamestās veisnīcas telpās ierīkot policijas iecirkni, bet, neskaidru iemeslu dēļ, viņi to tā arī neizdarīja. Ļoti iespējams, ka māņticīgos kārtības sargus nobiedēja daudzie nostāsti par spokiem, kas klīst gar ūdenskritumu.

Šī situācija, proti, ka "El Hotel del Salto" no prezidenta recidences pārvērtās par spoku pilsētu jau ļoti sen satrauc Kolumbijas varas iestādēm. Nesen viesnīca ieguva kultūras mantojuma statusu, kas ļāva paredzēt līdzekļus tās rekonstrukcijai. Vietējos masu medijos arī īstenota masīva reklāmas kampaņa, aicinot tūristus nebaidītos no spokiem un atgriezties San Antonio.