Kā liecina raksts, kas publicēts žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences, šī pētījuma gaitā zinātnieki mēģināja atklāt kaķu dzimtas dzīvnieku domestikācijas ģenētisko pamatojumu.
Veslijs Vorens (Warren) no Vašingtona universitātes Sentluisā kopā ar kolēģiem sekvenējuši Abesīnijas kaķa (viena no senākajām šķirnēm) genomu un salīdzinājuši to ar sešām citām mājas kaķu šķirnēm, divu savvaļas kaķu un četru citu zīdītāju (tīģera, suņa, govs un cilvēka) genomiem.
Pētījuma gaitā noskaidrojās, ka kaķi no citiem plēsīgajiem zīdītājiem atšķiras ar to, ka viņiem ir daudz vairāk gēnu, kas atbild par lipīdu apmaiņu, un tas, pēc ekspertu domām, saistīts kaķu pārvēršanos par hiperplēsoņām (dzīvniekiem, kuru ēdienkartē gaļa sastāda vismaz 70 procentus).
Tāpat kaķiem ir ārkārtīgi attīstīti gēni, kas saistīti ar redzes un dzirdes asumu. Salīdzinājumā ar suņiem kaķiem ir daudz vairāk gēnu, kas atbild par vomeronazālajiem receptoriem - citiem vārdiem sakot, kaķi labāk par suņiem atpazīst feromonus gaisā, taču sliktāk sajūt citas smaržas.
Vēl noskaidrots, ka "domestikācijas gēni" ir saistīti arī ar atmiņu, nosacījuma refleksiem no baiļu sajūtas pārdzīvošanas un procesiem, kas uzvedības modeļus nostiprina ar patīkamu sajūtu palīdzību. Visbeidzot, atklāta arī kāda līdz šim nezināma alēle, kas atbild par Birmas kaķu spīdīgo spalvu, bet tas liecina par faktu, ka daudzus mājas dzīvniekus savulaik atlasīja pēc specifiskām pazīmēm, kas nejauši atklātas savvaļā dzīvojošajiem eksemplāriem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
