Latviešu inteliģences ceļojumu priekšmeti: Kaudzītes naģene, dāvana Aspazijai, Kokara krūzītes un citi

Slavenie latviešu literatūras klasiķi brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes nebija nekādi mājās tupētāji, bet gan daudzos ceļojumos paplašinājuši izglītību – pirmkārt, paši savējo, otrkārt, pastarpināti arī savu skolēnu un lasītāju, jo viņi par braucieniem rakstīja laikrakstos "Baltijas Vēstnesis" vai "Balss". Brāļu Kaudzīšu Eiropas apceļošanas aprakstus arī šodien var lasīt ar interesi un salīdzināt, kā 120 – 130 gados mainījusies ļaužu sadzīve, valstu robežas un valūtas. 

1878. gadā brāļi apceļojuši Vidzemi un Kurzemi, bet pēc gada, kad romāns "Mērnieku laiki" jau bijis nodots izdevējam, izraudzījās tālākus mērķus. Jāņos viņi izgājuši no mājām Alūksnes virzienā, nogājuši līdz Pleskavai, tad Narvai, Pēterpilij, Rēvelei, no kurienes, joprojām ejot kājām, atgriezušies Piebalgā. 

Tā kā tolak nebija ne telefonu, ne sociālo tīklu, brāļi izlīdzējās ar esošajiem medijiem. Pirms ceļojuma Matīss "Baltijas Vēstnesī" publicēja ziņu: "Priekš 20. jūl. nebūšu mājā. Kaudz. Mat."

Nākamie ceļojumi bija vēl tālāki: uz Vāciju un Ziemeļšveici (1884), gadu vēlāk uz Somiju,1889. gadā uz Vāciju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici, Augšitāliju, Bohēmiju, Austriju. 1903. gadā Kaudzītes iepazina arī Krimu.

Un kas gan tas par ceļotāju, bez kārtīgas cepures? Lūk, šādi izskatījās Kaudzīšu Matīsa galvassega, kas, visticamāk, bijusi uzticama ceļojumu biedre daudzos no minētajiem gājieniem un braucieniem.

Latviešu izcilais kordiriģents Imants Kokars 1969. gadā dibināja Rīgas kamerkori Ave Sol, un jau pēc pāris gadiem koris devās vieskoncertos daudzviet pasaulē. No šiem koncertceļojumiem maestro neatgriezās tukšām rokām: pārvestas kora izcīnītas balvas, jauna pieredze, dziesmas un no katra ceļojuma arī kāda īpaša kafijas tasīte. 

Vai Imants Kokars bija kolekcionārs? Ne gluži, jo šīs trauslās lietiņas netika īpaši sistematizētas. Taču ar katru krūzīti saistījās atmiņas par koncertceļojumu un tajā gūtajiem iespaidiem. Šīs nelielās relikvijas noderēja arī kora dziedātāju un citu ciemiņu pulcēšanās reizēs, kad katrs varēja izvēlēties to skaistāko un interesantāko kopīgajai kafijas baudīšanai un nereti tieši no krūzītēm tālāk raisījās sarunas par svešās valstīs pieredzēto.

Ave Sol koncertdarbība bija intensīva, tās ģeogrāfija plaša, un ar laiku krūzīšu skaits jau tuvojās diviem simtiem. Tad tika domāts arī par speciāla skapja pasūtīšanu, kur tās visas ievietot. Tā kā šie trauki tika aktīvi lietoti, tie nereti saplīsa, tādēļ kopējais kolekcijas priekšmetu skaits bija mainīgs.

Imantam Kokaram mūžībā aizejot, viņa ģimene nolēma skapi ar krūzīšu kolekciju nodot Rakstniecības un mūzikas muzejam, lai tās paliktu vienkopus un būtu kā vēstījums par Imanta Kokara izauklētā kora dziesmotajiem ceļojumiem uz Austriju, Čehoslovākiju, Poliju, Bulgāriju, Vāciju, Ungāriju, Franciju, Itāliju, Japānu, ASV, Kanādu un vēl citām valstīm, kā arī par maestro izsmalcināto gaumi un saviesīgo garu.

Tā krūzītes ir tik dažādas un to ir tik daudz, tad Rakstniecības un mūzikas muzejs pat izveidojis īpašu Krūzīšu spēli.

Šādi izskatījās rakstniekam Jēkabam Janševskam dāvāts koka spieķis, kas rotāts ar kokgriezumiem – augu un dzīvnieku motīviem. Spieķis bija nozīmīgs ceļinieka atribūts, kas pat kļuvis par tūristu iemīļotās Siguldas simbolu un suvenīru, taču Janševskim šī dāvana pasniegta Kurzemes pusē – Skrundā. 

Latviešu rakstniecības vēsturē zināmi vairāki ceļotmīlētāji – Krišjānis Barons, brāļi Kaudzītes, Jēkabs Janševskis, Imants Ziedonis. 20. gadsimta 20. gados, dzīvodams un strādādams Rīgā, Janševskis katru vasaru turpināja doties uz dzimto Kurzemi, turpinot vākt ziņas un faktus par dažādiem ļaudīm un notikumiem. 

Savās piezīmēs, iespējams, gatavojot publikāciju kādam laikrakstam, Janševskis par spieķi raksta:

"Rakstniekam J. Janševskim, kas pagājušās nedēļās apceļojis dažus apgabalus Kursā, pasniegta Skrundā kā dāvana kāda ļoti mākslīga nūja, kurā visai glīti iegriezta vesela rinda mūsu meža dzīvnieku, kā tos še redzam attēlotus: staltais briedis, ko rej suns; lapsa, kas noķēruse zosi; vilks ar stirnu, ūpis un zaķis, un beidzot medņu mātīte. Bez tam nūjā redzamas piecas slaidas priedes, bet nūjas virsgalu pušķo kronis ar apaļu bumbu, kas noder kā rokturis.

Apbrīnojams sevišķi tas, ka šī visai mākslīgā darba darinātājs bijis kāds vienkāršs strādnieks, vārdā Sermoliņš, un viņa vienīgais ierocis bijis kabatas nazis. 

Te atkal redzam, kādi talanti dažreiz parādās tautā, bet tie paliek nepamanīti un neievēroti. Ja, piemēram, Sermoliņš būtu dabūjis vajadzīgo mākslinieka izglītību, kāds no viņa būtu iznācis ievērojams tēlnieks!

Mākslīgo nūju viņš, kā niekodamies un laiku kavēdams, izgriezis no zaraina kadeģa pa vakariem un vaļas brīžiem apmēram 20 gadu atpakaļ un uzdāvinājis to savam priekšstrādniekam. Vai Sermoliņš vēl tagad dzīvs un kur atrodas, par to rakstniekam tuvākas ziņas iegūt nav izdevies." 

Porcelāna šķīvis, ko režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis iegādājies ceļojuma laikā Venēcijā 1926. gadā bijis kas īpašs, jo, lai arī abi mākslinieki jau tad bija slaveni, naudas bijis maz un reti ko varējuši atļauties, tomēr šķīvi kādā Itālijas antikvariātā nopirkuši.

Anta Klints atmiņās raksta: "Ar ceļošanu ir tāpat kā ar turku kafiju – iesāc tik un netiksi vaļā. Žēl tikai, ka tas maksā krietni dārgāk par pupiņām, – vajadzēja no daudz kā atteikties, bet te mani un Briedīša uzskati ļoti sakrita: aktieriem un režisoriem jābūt neticīgajiem Tomiem un pašiem "jātausta pasaules rētas"." Un vēl šādi. "Itālijā, sevišķi Venēcijā, Briedīti aizrāva mākslas priekšmetu antikvāri. Es zināju, ka mums nav naudas, lai kaut ko no tāda veikala ieliktu somā, bet, ja antikvārs prata vācu vai krievu valodu, Briedītis centās to izprašņāt par atsevišķu priekšmetu vēsturi, iepriekšējiem īpašniekiem un saprotams, arī par cenām – stundām ilgi." 

Tomēr abiem ļoti iepaticies zili baltais šķīvis, ko mākslinieki atveda no ceļojuma Venēcijā, 1926. gada 6.- 9.jūnijā.

Šaha komplekts no rakstnieka Anšlava Eglīša kolekcijas. Uz zaļa kartona pamatnes uzlīmēti ādas vāciņi, preču zīme JJJ Spiel GM a Nr. 19484 un komplektā ir arī Eglīša pašdarinātas šaha figūras – ar līmlenti aplīmēts papīrs un autora zīmējums.

Šādi kabatas komplekti parasti nav paredzēti nopietnai šaha spēlēšanai, biežāk spēļu analīzei, tomēr bijuši ļoti ērti līdz ņemšanai, piemēram, ceļojumā. Tādi bijuši īpaši populāri 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Jaunu popularitātes vilni tie piedzīvoja pēc tam, kad 1943. gadā franču mākslinieks Marsels Dišāns tādu izgatavoja savu sērijveida priekšmetu jeb readymade mākslas objektu kolekcijas ietvaros. Par īpašu Dišāna jauninājumu tika piedāvāta iespēja šaha figūriņu ne tikai ievietot katrai paredzētajā kabatiņā, bet arī piespraust ar īpašu stiprinājumu; otra mākslinieka oriģinalitātes klātbūtne izpaudās ar roku darinātās no celuloīda izgrieztās šaha figūriņās – tātad tehniski un vizuāli rezultāts bija līdzīgs Anšlava Eglīša veidotajam komplektam. 

Anšlava Eglīša interese par šahu, kas vēlāk izvērtās vienā no viņa kaislībām mūža garumā, iespējams, pieauga pēc tam, kad zēna gadu aizraušanās ar atlētiskākiem sporta veidiem noveda pie fiziskas pārpūles, saslimšanas ar tuberkulozi un ilgstošas ārstēšanās. Tomēr intensitāte, ar kādu Eglītis nodevās sportam, saglabājās arī salīdzinoši mazkustīgajā šahā gan tiešajās, gan korespondences partijās. Rakstnieks bijis pastāvīgs dalībnieks arī Amerikas latviešu šaha turnīros un spēlējis it labi. Ņemot vērā, ka Eglītis lielu mūža daļu pavadīja Holivudā un saglabājušās arī viņa fotogrāfijas kopā ar daudzām ekrāna slavenībām, nebūtu nekāds brīnums, ja šis šaha komplekts būtu izmantots arī kādā partijā starp viņu un kādu zināmu aktieri vai režisoru.

Kādā vēstules uzmetumā vēl neatšifrētam "Ag. R." viņš raksta: "Sliecos uz domu, ka šachs ir netikums, jo atņem ļoti daudz laika. Ar šaušalām domāju par to stundu bezgalību, ko mēs ar Mazīti* nositām ar zibenspēli savā labākajā jaunībā! Vienu laiku bijām kā apsēsti. Šachojām katrā mazākajā brīvajā brīsniņā. Kā lai to sauc par tikumu? Bet taisnība ir, šachisti saprotas acumirklī pāri visdažādākajām plaisām. Saprotams – uz ļoti šauras bāzes. Nekādu loģikas vai matemātikas izpratni tas šachs gan neveicina, (kā daži domā) varbūt jaunībā drusku audzina raksturu: palaisties uz paša spējām neatlaidību un neizsamist priekš laicīgika." 

*Arnolds Mazītis (1913 – 2002) – gleznotājs un grafiķis, kas tāpat kā Anšlavs Eglītis savulaik ietekmējies no tā dēvētās Rīgas grupas idejiskā vadītāja Valdemāra Tones darbiem un uzskatiem.
I

Kā gan ceļojumu priekšmetu stāstos iztikt bez čemodāna? Nekādi! Šis ir ļoti īpašs čemodāns, kas piederējis primadonnai Annai Priedei. 1920. gada nogalē Priedes vecāki (Aleksandra un Augusts Priede) salikuši visu savu iedzīvi šajā čemodānā, lai no Petrogradas (tagadējās Sanktpēterburgas) pārceltos uz dzīvi Rīgā. 

Tas ir pavisam vienkāršs, taisnstūra formas, tumši zaļš finiera čemodāns ar atvāžamu vāku, pārvilkts ar krāsotu audumu, sānu malās ar metāla nagliņām piestiprināta gaiša ādas sloksnīte bez roktura, jo saglabājies tikai viens metāla stiprinājums ar metāla cilpu rokturim. Iekšpuse uzticamajam koferim iztapsēta ar papīru, uz kura iespiests lapiņu motīvi gaiši brūnos toņos, locījuma vietā pielīmēta raiba - zaļi violeta auduma sloksnīte. Čemodāna sānu malā saglabājušies neskaidri fragmenti no muitas uzlīmēm ceļojumu laikā.

Pēc atgriešanās no trimdas Šveicē, kur bija pavadījis ceturtdaļmūža, Rainis ārzemju braucienos devās septiņas reizes - pēdējā uz Jeruzalemi, pa pēdām Jāzepam. Palestīnā un Ēģiptē viņš aplūkojis ievērojamākās vietas, bet cilvēki lūkojušies uz viņu kā uz kaut ko ievērojamu, par šo ceļojumu savā grāmatā rakstīja Roalds Dobrovenskis.

Attēlā redzama plakete jeb cilnis, kurā attēloti Pirmā pasaules kara bēgļi Eiropā, gan atvesta 1926. gadā no Beļģijas. Tas ir smalks mākslas darbs, kas izgatavots 1915. gadā, un tā autore ir izcilā šveiciešu tēlniece Elizabete Gross – Fulpiuss (1878 – 1973).

Rainis šo plaketi atvedis no ceļojuma uz Beļģiju un uzdāvinājis sievai Aspazijai kā atmiņu par kopīgajām trimdas gaitām Lugano. 

Ap 1930.gadu, neilgi pēc Raiņa nāves, Aspazija bareljefu dāvinājusi savam ārstam dr. Jēkabam Nīmanim.

Muzejā saglabājusies zīdpapīrā ietīta šūplāde ar rakstnieka Edvarta Virzas vēstules viņa tā brīža mīlestībai Veronikai Strēlertei no Eiropas ceļojuma pa Franciju un Itāliju. Tās ir mīlestības, romantikas un kaismes pilnas rindas, jo tāds bija ierastais Virzas dvēseles stāvoklis – iemīlējies. 

Ceļojumu laikā rakstītās un liela daļa citu vēstuļu muzejam nodotas caur Veronikas māsas Aleksandras Ģirupnieces rokām – viņa strādājusi "Valtera un Rapa" grāmatnīcā par Ārzemju literatūras nodaļas vadītāju. 

Lūk, daži fragmenti no vēstulēm:

"Es biju arī Versaļā, starp marmora dievietēm un dieviem tuksnešainās lapu apbirušās alejās nāvīgi bēdīgs, kā no debesīm nokritis erceņģelis. Tev vajaga zināt, ka še man ir veca mīlestība, kāda nimfa, kas roku virs acīm nolikusi skatās pāri mežu galiem. Es atradu arī to pašu solu, uz kura reiz pārlaidu nakti, nevarēdams tikt ārā, jo parks jau bij noslēgts.[..]"

"Man te ir ļoti daudz visādu kārdināšanu, bet viens dzintara grauds mani pasargā no visa ļauna. Viņam ir brīnešķīgas īpašības – viņš izvelk no manis greizsirdību, visādas aizdomas, un nu pirmo reizi es Tevi mīlu gaiši un bez kādām blakus domām. [..] Redzi, kā dzintars mani šorīt izglāba. Es atmodos piecos un tūlīt gāju vannā, bet biju aizmidzis tajā un atmodos tikai zem ūdeņa, izķepurojos ārā un nogulēju minūtes divdesmit uz grīdas, vemdams ūdeni kā tritons."

"Visi pulksteņi šodien Parīzē zvana un arī es šodien braucu uz kapiem apmeklēt rakstniekus, kuru panti Tev allaž ir tik lielu prieku darījuši. Tur ir vienīgā vieta, kur mūsu simpātijas saplūst kopā, bet kā lai es Tevi atrodu, kur pulcējas tik daudzi!

Parīze ir ārkārtīgi savāda un es tajā nejūtu pilsētu un sen manī nav bijis tāds miers."