Pilsēta bijusi tiešām liela – gadsimtiem ilgi tā bijusi viena no reģiona galvenajām ostām, bet 20. gadsimta vidū kļuva par tik iecienītu kūrortu, ka vasarā (kas ir gandrīz visu gadu) tur uzturējās vairāki miljoni cilvēku. Tur bija neskaitāmas kafejnīcas, lielas viesnīcas un smilšainas, baltas pludmales pie tirkīzzilās jūras. Tomēr 20. gadsimta 50. gados Kipra atdalījās no Anglijas, kuras kolonija tā visai ilgi bija – par to vēl joprojām liecina satiksmes organizācija pa kreiso pusi. Aptuveni desmit gadus kiprieši vairāk vai mazāk veiksmīgi valdīja savā zemē un kūrorts attīstījās, kļūstot par iecienītāko visā Vidusjūrā – tur atpūtās gan Eiropas, gan ASV slavenības, bet tad šo vietu iekāroja kaimiņi turki un arī ieņēma. Kā paši Kipras grieķi stāsta, tas bijis drausmīgs laiks, kad ne vien daļu salas okupējuši turki, bet tik ilgi nīstie angļi atgriezušies kā miera uzturētāji. Līdzīgi kā pašlaik Krievija Krimu, lai arī starptautiski neatzīti, 1974. gadā daļu salas teritorijas pārņēma turki, dažu dienu laikā no mājām izliekot to īpašniekus un cēlājus – kipriešus, kam visu dzīvi nācās sākt no gala salas dienvidu daļā, kas ir sausāka, ne tik auglīga un visādi citādi nekoptāka par Ziemeļkipru. Pēc šiem notikumiem sāka attīstīties kūrorti Turcijā un Ēģiptē.
Salas sadalīšana vistiešākajā veidā ietekmēja arī Famagustu. Pilsēta atrodas, tā saucamajā, buferzonā, tādēļ tās iemītniekiem mājas vajadzējis pamest divu dienu laikā, un kopš tā laika šo teritoriju apsargā militārpersonas, tās lielākā daļa ir slēgta un "sastingusi" vēl šodien, bet pārējā pilsēta ir puspamesta.