Kādreiz populāri apskates objekti, kas vairs neeksistē  (3)

Ja jaunzēlandietim pajautāsiet, kas notika 1896. gada 10.jūnijā, viņš teiks, ka planēta zaudēja astoto brīnumu, raksta CNN Travel. 

Rozā un baltās Rotmahana terases bija pasaules lielākais silīcija krāvums, un 19.gadsimtā tas bija Klusā okeāna dienvidu reģiona spēcīgākais tūristu magnēts. To iznīcināja milzīgs Taravera vulkāna izvirdums, kas šo dabas brīnumu pazudināja dienas laikā. Tomēr tas radīja jaunu brīnumu - Vaimangu geizers šajā vietā izveidoja 460 metrus augstu, spilgti melnu dubļu un smilšu strūklu - torni, kas slējās debesīs. Tas ir spēcīgākais geizers, kāds jebkad pasaulē redzēts. 

Arī šis dabas veidojums piesaistīja tūristus no visas pasaules līdz pat 1904.gadam, kad dabas untumu rezultātā atkal mainījās reljefs, un arī tas pazuda. 

Tomēr, lai arī šie dabas brīnumi, visticamāk, ir zuduši uz mūžiem, tie ir labi dokumentēti, un ikviens var apskatīt tos gan gleznās, gan fotogrāfijās. 

Pašreizējā Ņujorkas Pensilvānijas jeb Penna stacija ir visai bezpersoniska un neglīta – bezgalīgi labirinti, zemi griesti un nekāda šarma. Savukārt vecā stacija bijusi arhitektūras meistardarbs - būvēta neoklasicisma stilā, kāds populārs Francijā, īpaši Parīzē (attēlā - stacijas ēkas makets). 

Šī stacija līdz pat 1950.gadu vidum ik gadu uzņēma 100 miljonus ceļotāju. 

Kad transporta sistēma mainījās un dzelzceļu vairs neizmantoja tik daudz ceļotāju, skaistā ēka tika slēgta, izdemolēta un daļēji nojaukta, lai atbrīvotu vietu mazākām ēkām un metro sistēmas attīstībai, raksta CNN. 

Laikraksts The New York Times tolaik gan uzdevis jautājumu, kā iespējams, ka tiek izdemolēta un nojaukta tik skaista ēka, "simbols ar romiešu laiku elegances pieskaņu". Tomēr nekas nemainījās, un ceļot no turienes vairs nevar.

Šis savulaik bija pasaules lielākais ūdenskritums, kuram cauri ik sekundi izplūda divreiz vairāk ūdens nekā Niagāras ūdenskritumam un 12 reizes vairāk nekā Viktorijas ūdenskritumam. 

Līdz pat 1982.gadam šis dabas brīnums piesaistīja tūristu pūļus. Tas sastāvēja no 18 kaskādēm, un tā dārdus varēja dzirdēt desmitiem kilometru tālu. 

Tomēr neceriet, ka varēsiet to apskatīt, jo tas "nogrima" zem Itaipu dambja (attēlā). Nu jau pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kopš pasaules lielākais ūdenskritums tika upurēts, lai pavērtu ceļu milzīgajam hidroelektrostacijas projektam. 

Pēdējo piecu gadsimtu laikā Temzas krastos slējušies trīs Globe teātri. Pirmo no tiem 1599.gadā uzbūvēja Viljama Šekspīra trupa, Lorda Čemberleina vīri. 1613.gadā izrādes "Henrijs VIII" laikā teātri iznīcināja ugunsgrēks, bet pēc gada Globe tieši tādā pašā izskatā atkal vēra savas durvis. 

Tomēr 1642.gadā pēc puritāņu iniciatīvas teātris atkal tika slēgts, jo šie protestanti uzskatīja teātra izrādes par nepiedienīgu izklaidi. 

Vēsturiskā teātra mantojuma tiesību pārņēmēja Šekspīra Globe teātra durvis pēc rekonstrukcijas atkal vērās 1997.gadā. Tomēr tas, ka šis vairs nav oriģinālais teātris, ir skaidrs, lai arī daļa no tā ēkas tomēr ir saglabāta. 

Tur vienlaicīgi varēja atpūsties 10 tūkstoši cilvēku un bija arī septiņi apskates objekti, kas nebija saistīti ar ūdensatrakcijām – dabas vēstures muzejs, kurā varēja apskatīt ēģiptiešu mūmijas, un skulptūru galerija ar mākslas darbiem no Ķīnas un Meksikas. 

Šis ūdens atrakciju komplekss pašā okeāna krastā Sanfrancisko piekrastē bija kaut kas unikāls un vēl neredzēts.

Tomēr vājais punkts bija tā izveides augstās cenas, ko nevarēja atpelnīt, tādēļ tas neizveidojās par veiksmīgu biznesu pat tad, kad Lielās depresijas laikā kompleksa baseinus īpašnieki pārveidoja par slidotavām, raksta CNN.

To pilnīgi slēdza 1964. gadā, un uguns grandiozo būvi izpostīja divus gadus vēlāk. Pašlaik tās drupas iekļautas Zelta Vārtu nacionālajā parkā un ir aizsargātas ar likumu.

Lai arī tā ir tikai fantāzija, porcelāna tornis tiešām ir eksistējis, un tas bija celts no porcelāna ķieģeļiem. Viduslaikos tas tika uzskatīts par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. To uzbūvēja Mingu dinastijas laikā, 15. gadsimta sākumā, tas bija deviņus stāvus un 82 metrus augsts. Milzu pagoda Jandzī upes krastā slējās 19. gadsimta 50. gadiem, kad tas revolūcijas laikā tika izpostīts. 

Drupas relatīvi neskartas stāvēja līdz pat 2010. gadam, kad kāds biznesmenis ziedoja 156 miljonus ASV dolāru (lielākais privātpersonas ziedojums Ķīnas vēsturē), lai to atjaunotu. Iespējams, ka jau pēc dažiem gadiem viduslaiku Ķīnas simbolu atkal varēs apskatīt. 

Tas tika celts kā pasaules lielākais teātris un atklāts Manhetenā 1905. gadā. 

Tajā uzstājušies pasaulslaveni mākslinieki, bet jau 17 gadus pēc atklāšanas to pārbūvēja un modernizēja. Vēl pēc pieciem gadiem tas pārtapa par kino, bet pēc tam par operu un visbeidzot par sporta halli. 

Tomēr arī šis objekts nespēja pārdzīvot Lielo depresiju, un 1939. gadā to piemeklēja bēdīgs gals. Tā vietu ieņēma biroju ēka un autostāvvieta. 

Čakaltaijas ledājs atrodas 5303 metru augstumā Andu kalnos, Kādreiz tas bija Bolīvijas galvenais apskates objekts, kas piesaistīja tūristus, kuri vēlējās izbaudīt vienu no pasaules augstākajām slēpošanas trasēm. Tur 1939. gadā tika uzbūvēta pirmā slēpošanas trase Dienvidamerikā, kas bija otrā augstākā pasaulē uzreiz pēc Himalaju bāzes.

Pateicoties globālajai sasilšanai, 18 tūkstošus gadu vecais dabas brīnums ir gandrīz izkusis, un slēpot tur vairs nav iespējams. 

Līdz pat 2012. gadam tā bija ekvatoram tuvākā slēpošanas trase, tomēr tagad tā ir slēgta, jo ledājs jau kļuvis pavisam neliels un mirdz vien pašā kalna virsotnē. 

Volta Disneja pirmais ūdens atrakciju parks – Upju zeme (River Country)  Floridā – mūsdienās stāv pamests Beja ezera krastā. Jau vairāk nekā desmit gadu tas nedarbojas.

Pēc 11. septembra traģēdijas un divu jaunu ūdens atrakciju parku atklāšanas, tā īpašnieki nolēma parku slēgt. Turpat atradās vēl viens Disneja parks – Atklājumu sala jeb Discovery Island – zoodārzs, kas bija ļoti populārs 20. gadsimta 70. gados, bet tagad ir slēgts. 

Tiem, kas gribētu izklaidēties šajos pamestajos objektos, jāsaka, ka abus parkus vēl joprojām apsargā Disneja uzņēmuma darbinieki, lai tie netiktu izpostīti un izdemolēti.

Šīs operas stāsts ir tikpat traģisks kā dažu operu libreti. Tā celta 19. gadsimta 60. gados un to projektējis Edvards Midltons Berijs, kas ir arī slavenās Londonas Kovengardena operas autors. Tā Maltas galvaspilsētu rotāja tikai sešus gadus, jo cieta ugunsgrēkā.

Četrus gadus vēlāk to rekonstruēja, tomēr Otrā pasaules kara laikā to atkal iznīcināja bumbas sprādziens. Saglabājušās vien dažas kolonas un drupas, pie Royal Piazza teātra. 

Vēl pirms 50 gadiem vieta, kur vai ikviena klase devās ekskursijā, bija Staburags. Nemaz nerunājot par to, ka visiem skolā bija jālasa Valda "Staburaga bērni", kur stāsta darbība norisinās šajās vietās. Mūsdienās atlikusi vairs tikai obligātā literatūra.

Staburags bija aptuveni 18,5 metrus augsta avotkaļķu klints Daugavas kreisajā stāvkrastā, kas veidojusies vairāku gadu tūkstošu laikā. No klints, ko poētiski mēdza dēvēt arī par Staburadzi, izplūda avots – Liepavots, ko dzejnieki saukuši arī par Staburadzes asarām. 

1966. gadā Staburagu appludināja, jo tika celta Pļaviņu HES. Pašlaik tas atrodas ūdenskrātuves dzelmē, un, lai arī vairākkārt izteikti aicinājumi to "atbrīvot", diez vai kādreiz tas notiks.