"Titāniks" bija greznākais 20.gadsimta kuģis. Tā pirmās klases pasažieru vidū bija tā laika slavenākie un bagātākie cilvēki, kurus pavadīja personīgie kalpotāji, pavāri un bērnu aukles. Otrās klases pasažieri baudīja tādus pašus apstākļus, kādus citi kuģi piedāvāja vien pirmās klases ceļotājiem. Arī trešās klases pasažieriem bija pieejamas vēl nebijušas ērtības – izlietnes kajītēs, elektrība un apsildītas telpas.
Lai pasažieri savā starpā nesatiktos, katrai klasei paredzētās telpas no citām atdalīja restoti metāla vārti.
Spožā pirmā klase
Pirmās klases pasažieri uz "Titānika" klāja dzīvoja neaprakstāmā greznībā un luksusā. Daudziem pasaules bagātākajiem cilvēkiem - ievērojamiem politiķiem, uzņēmējiem, baņķieriem, profesionāliem sportistiem un augsta ranga militārpersonām, došanās "Titānika" pirmajā ceļojumā bija tās sezonas iekārojamākā izklaide.
Lai gan pirmās klases greznākā vieta bija Lielās kāpnes ar stikla kupolu virs tām, šīs klases pasažieri varēja baudīt arī daudzu citu telpu krāšņās ainavas un ērtības, tostarp kafejnīcu Parisian, A La Carte restorānu, tējas dārzus, atpūtas telpas, kafejnīcu Verandah un noslēgtus promenādes pastaigu klājus. Aktīvākajiem pasažieriem bija pieejams apsildīts peldbaseins, vingrošanas zāle, skvoša laukums un turku pirts, savukārt mieru varēja meklēt kuģa bibliotēkā, kā arī lasīšanas un rakstīšanas telpā.
Daudzas pirmās klases kajītes atradās tieši pie pastaigu klāja, kas stiepās 150 metru garumā gar abiem kuģa sāniem. Šie klāji tika izveidoti, lai pirmās klases pasažieri varētu atpūsties āra krēslos, kā arī pastaigāties, kamēr bērni spēlējas svaigā gaisā. Bagātākajiem viesiem, kuri mitinājās greznajās daudzistabu kajītēs, promenādes klājs kalpoja kā socializēšanās vieta, jo mieru, skatu uz horizontu un svaigo gaisu viņi varēja baudīt uz privāta, 50 m gara pastaigu klāja, kas bija kā papildinājums luksuss kajītei.
Arī maltītes un to norise starp klasēm stipri atšķīrās. Pirmās klases pasažieriem ēdienreizes bija kā sabiedriski pasākumi un kulinārijas paraugdemonstrējumi. Pie ēdienkartēm tika īpaši piestrādāts, lai spētu iekārdināt izsmalcinātākos gardēžus. Pirmās klases vakariņās tika pasniegti astoņi vai pat deviņi ēdieni, parasti sākot ar Hors d'oeuvre varies un austerēm. Vēlāk katrs nākamais ēdiens tika pasniegts atsevišķi, neiztrūkstošā viesmīļu un apkalpotāju klātbūtnē.
Otrās klases šarms
Otrās klases pasažieru vidū bija profesori, rakstnieki, garīdznieki un tūristi, kas uz citiem pasažieru kuģiem visticamāk būtu ceļojuši pirmajā klasē. Šie sabiedrībā cienītie cilvēki bija pietiekami izsmalcināti, lai novērtētu otrās klases interjeru un arhitektūru, un neiebilda ceļot šajā klasē, kur bija pieejamas visas ērtības.
Lai gan otrās klases pusdienu istabas ieeju nevarēja salīdzināt ar pirmās klases kāpnēm, šī telpa bija papildināta ar bibliotēku un smēķētāju istabu. Daudzos atmiņu stāstos tieši otrās klases bibliotēka bija minēta kā apbrīnas vērta vieta, kur risinājās interesantākās sarunas. Tajā atradās atpūtas telpa ar grezniem klubkrēsliem un maziem, smalki dekorētiem rakstāmgaldiem. Grāmatas bija kārtotas stiklotos plauktos, un gar bibliotēkas sienām bija izvietoti galdi, pie kuriem rakstīt pastkartes vai nodoties ceļojuma dokumentēšanai.
Otrās klases ēdienkarte bija vienkāršāka nekā pirmajā klasē. Tā sastāvēja no zirņu zupas, spageti au gratin, sālītas liellopu gaļas, dārzeņu klimpām, gaļas cepeša, ceptiem kartupeļiem, vērša mēles, marinētiem gurķiem, tapiokas pudiņa un ābolu tortes.
Trešās klases cerības un bezrūpība
Trešās klases pasažieru vairākums bija emigranti, kas pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu, lai atrastu labākus dzīves apstākļus. Viņu vidū bija dažādu tautību un etnisko grupu pārstāvji, bet lielākoties tie bija briti, īri vai skandināvi.
Trešās klases pasažieru dzīve bija daudzkārt vienkāršāka - guļvietas tika dalītas ar citiem pasažieriem gluži tāpat kā smēķētāju un galvenā istaba. Arī par izklaidi trešās klases pasažieriem bija jārūpējas pašiem. Bērni spēlējās uz klāja un arī dejas tika organizētas pēc pašu iniciatīvas. Kā savā grāmatā rakstīja Laurens Bīslijs (Lawrence Beesley) - pasniedzējs, rakstnieks un žurnālists, kurš izdzīvoja "Titānika" katastrofā: "Es bieži ievēroju, kā trešās klases pasažieri izbaudīja katru minūti - kāds spēlēja dūdas, lai izklaidētu pārējos, savukārt jaunākie ceļotāji rīkoja lecamauklu konkursus".
Maltītes uz "Titānika" trešajai klasei bija ārkārtīgi vienkāršas, bet daudziem pasažieriem tās tik un tā bija labākas, nekā ikdienā pierastās. Trešās klases ēdienkarti veidoja viegli pagatavojami sautējumi un zupas, tipiskas maltīšu sastāvdaļas bija dārzeņu zupa, cepetis, salvijas un sīpoli, zaļie zirņi, vārīti kartupeļi, cepumi, svaiga maize, plūmju pudiņš saldā mērcē un apelsīni.
Atšķirībā no pirmās un otrās klases, trešās klases pasažieriem pirms uzkāpšanas uz klāja bija jāiziet veselības pārbaude, lai pārliecinātos, ka uz kuģa nenonāk ar infekciju slimībām sirgstošie, kas varētu apdraudēt pasažierus otrajā un pirmajā klasē.
Trešās klases pasažieru vidū bija arī lielākais kuģa traģēdijas upuru skaits. Pēc sadursmes daudzi no personāla nespēja novērtēt strauji tuvojošās traģēdijas apmēru un, lielāku nozīmi piešķirot pirmās un otrās klases pasažieru ērtībām, daudzi trešās klases vārti palika aizslēgti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
