Retie un aizsargājamie augi, ko nedrīkst plūkt pušķiem un vīt vainagos  (12)

Tā kā katru gadu tiek novērots, ka aizsargājamie augi tiek nežēlīgi izplūkti un sieti krāsainajos jāņuzāļu pušķos, aicinām tos baudīt nenoplūcot, aicina Dabas aizsardzības pārvalde un portāls ''Māja&Dārzs''.

Protams, augi, kurus drīkst izmantot, ir krietni vairāk par tiem, kurus labāk atstāt turpat augam, tāpēc vainagu veidošanā noteikti izdosies radīt gana iepaidīgu krāšņumu no tā, kas ir pieejams apkārt esošajās pļavās. Svētku vainaga pīšanā noteikti vērts iepīt rudzupuķes, pīpenes, sarkano un balto āboliņu, suņuburkšķus, papardes, kalmes, madaras, asinszāli, birztalu nārbuli, raspodiņu, vībotnes, magones un citus vasaras visgarākajās dienās ziedošos augus, kas Saulgriežu laikā ir plūcami. 

Taču aicināti darīt to ar mēru un saudzīgi - arī visus bieži sastopamos augus nedrīkst plēst ar saknēm un nevajag noplūkt pēdējo krāšņo ziedu pļavā. Vēl der paturēt prātā, ka Latvijā ir arī indīgi un bīstami augi – velnarutki, gundegas, latvāņi u.c., kurus labāk atstāt tur, kur tie ir. Ja neesi pārliecināts par to, kas tas ir par augu, līdzīgi kā ar sēnēm, labāk tos atstāt augam.

Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma 12. pantu ir aizliegts īpaši aizsargājamos augus vai to daļas lasīt, noplūkt vai izrakt, kā arī aizliegts pārdot, dāvināt, kolekcionēt vai audzēt savvaļā ievāktus aizsargājamos augus. Šādas aizliegtas darbības ir administratīvi sodāmas, piemērojot naudas sodu kā fiziskām, tā juridiskām personām, līdztekus, konfiscējot nelikumīgi iegūtos augus. Lai pārliecinātos par to, kādus ziedus un augus labāk atstāt dabā nekā pīt Jāņu vainagā, aicinām ielūkoties materiālā par reto un aizsargājamo augu izskatu Latvijas Daba veidotajā enciklopēdijā un īpaši sagatavotā fotogalerijā.

Latvijas savvaļā sastopamas divas sugas – smaržīgā naktsvijole un zaļziedu naktsvijole, turklāt abas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, kas nozīmē – tie ir aizsargājami augi. Naktsvijoles visbiežāk sastopamas mitrās pļavās, krūmājos un skrajos mežos, taču auga pazīmes ir garš stublājs ar eliptiskām lapām un cilindrveida ziedkopu, kas atgādina ziedu vārpu. Izkārtotie ziedi ir nelieli, baltā krāsā, un tieši tie sniedz reibinošo smaržu, kas tā vien vilina noplūkt augus, taču to noteikti nevajadzētu darīt, ja vien vēlamies saglabāt šo augu sugas. 

Vērts pieminēt, ka zaļziedu naktsvijolei (Platanthera chlorantha) ziedi nesmaržo, un ir nevis tīri balti, bet gan nedaudz iezaļgani vai iedzelteni, taču tas nav attaisnojums to plūkšanai. Smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia (L.) Rich.) ir daudzgadīgs, slaids, vidēji liels orhideju dzimtas lakstaugs, kas plaši izplatīts Eirāzijā un zied jūnijā un jūlijā. Naktsvijoles nedrīkst ne tikai plūkt, bet arī rakt un audzēt tos piemājas dārzā, tāpat nedrīkst arī ievākt auga sēklas to pavairošanai.

Turpinot orhideju dzimtas augu sastopamību no aizsargājamo augu klāsta, vērts iegaumēt arī dzelteno dzegužkurpīti (Cypripedium calceolus L.), kas lai gan ir reti sastopams, tomēr vietām ir novērojams augs, tāpēc vēl jo vairāk to nevajadzētu aizskart. Dzeltenās dzegužkurpītes pārsvarā sastopamas lapu koku mežos, krūmājos, meža pļavās, kaļķainās augstienēs, turklāt tās augs tikai apgaismotās vietās, līdz ar to tās ir viegli pamanāmas. Izrādās šī auga retās sastopamības dēļ, tas ir viens no pirmajiem augiem, kas pasaulē ņemts likuma aizsardzībā.

Augu var atpazīt pēc šādām vizuālām pazīmēm – ar aptuveni 20-50 centimetru garu, ieapaļotu un galotnē nedaudz noliektu stublāju. Lapas novērojamas eliptiskas formas, nosmailotas un 10-17 centimetrus garas. Pārsvarā augam novērojams viens zieds, retāk 2-3 stublāja galotnē. Zieda lūpa ir kurpveidīga, atstāvoša, 3-4 cm gara, īsāka par pārējām apziedņa lapām, dzeltena, bet iekšpusē ar sārtbrūnganu lāsmojumu.

Lai arī dzegužpuķes (Orchis mascula) ir iekļautas aizsargājamo augu sarakstā, tās ir grūti nepamanīt jūnija ziedošajās pļavās. Arī šis augs ir orhidejas zimtas lakstaugs, taču šis atšķiras ar stabilo stublāju, kas ir zaļgani violetā krāsā ar lieliem plankumiem, turklāt uz stublāja novērojama viena lapa. Ziedi šim augam izkārtoti garā vārpā, violetā vai sārtā krāsā.

Maijā un jūnijā ziedošie augi atrodami mitrās pļavās, krūmājos, atmatās, retāk – mežu laucēs. No citām dzegužpuķēm viegli atšķirama pēc lielajām, gaišzaļajām lapām un īpatnējā zieda.

Tie, kas izbaudījuši pastaigas mežā, pavisam iespējams, jau pamanījuši netipiski krāšņās, ar lieliem, violetiem ziediem, pūkainām lapiņām un dzeltenu viduci augošās meža silpurenes (Pulsatilla patens) un pļavās augošās pļavas silpurenes (Pulsatilla pratensis). Arī šie augi ir aizsargājami ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī visā Eiropā. Diemžēl cilvēku nezināšanas dēļ šis augs vairs nav sastopams Rīgas un Jūrmalas apkaimē, taču Latvijas austrumdaļā un vidusdaļā, kur ir sausie, smilšainie priežu sili, virsāji, mētrāji un damakši, tās vēl ir sastopamas.

Violetie ziedi tik tiešām ir ļoti krāšņi, koši un pavasarim atbilstoši, tomēr par tiem vajadzētu priecāties dabā, ne vāzē vai vainagā iepītiem noplūktiem ziediem, citādi pēc pāris gadiem tie nebūs satopami vairs nemaz. Atceries, ka šos augus noteikti nedrīkst plūkt pat pēc noziedēšanas, jo augā vēl atrodas sēklas.

Jumstiņu gladiola (Gladiolus imbricatus) ir īrisu dzimtas lakstaugs, kas dažos eksemplāros sastopams arī Latvijas palieņu pļavās, skrajos krūmājos, mežmalās, terašu pļavās, it īpaši Daugavas un Lielupes ielejā.

Jumstiņu gladiola ir viens no krāšņākajiem savvaļas augiem Latvijā, taču tas nemazina nepieciešamību pēc to aizsargāšanas, tāpēc zini, ka šis augs atpazīstams pēc stāv stublāja, ar mazliet spurainām lapām un nosmailotu galu. Stublāja galotni rotā vienpusēja vārpa ar violeti sārtiem vai purpursārtiem ziediem, kas ir diezgan lieli, aptuveni 3-4 centimetri. Tā kā šīs augs zied tieši jūnija un jūlija mēnešos, jāuzmanās, lai tas netikt ievākts jāņu zāļu plūkšanas laikā.