Ugunskura veidošana pēc senlatviešu tradīcijām  (2)

Ugunskuru tradīciju vēsture

Izrādās Jāņuguns kā vasaras saulgriežu rituāla sastāvdaļa ir bijusi plaši pazīstama arī Austrumeiropā un citās Eiropas daļās, tādēļ šo tradīciju nudien var dēvēt kā ļoti senu un senču mantotu. Jāņuguns simbolika ir saistīta ar saules aizstāšanu pēc tam, kad tā norietējusi, lai pat uz to īso brīdi, kad ir tumšs, svētki nepaliktu bez gaismas klātbūtnes. Taču jāņuguns nenozīmē tikai augstu ugunskuru, tas ietver arī pūdeles, sveces, lampas, lāpas, garas kārts galā uzvilkta darvas mucas vai riteņa un citu gaismas avotu ieviešanu. Pēc tautas ticējumiem, Jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to vienmēr izmantoja pat nākotnes zīlēšanā. Vērts pieminēt, ka ugunskuri tik tiešām var būt dažādi un katrs ar savu nozīmi, taču tā lielākā māksla ir īsta saulgriežu ugunskura iekuršana. Uguns klātbūtne šajos svētkos nav paredzēta tikai šašlika cepšanai, patiesībā uguns ir Dieva aicināšanas un godināšanas zīme.

Ugunskura veidošana

Viena no ugunskura veidošanas pamata tradīcijām ir tā, ka pašu ugunskuru veido vīrieši, bet sieviešu uzdevums ir to izrotāt pēc saviem ieskatiem. Ugunskura rotāšanā var izmantot dažādas zāles, ar kuru palīdzību izveidot ziedu apli, taču var droši rotāt arī pašu malkas krāvumu, tikai nevajadzētu pārspīlēt ar šiem rotājumiem, jo augu degšana radīs daudz dūmus. Rotāšana nenozīmē tikai ziedu izkārtošana, tas ir laikietilpīgs, bet skaists process, kurā katrs var izpausties pēc savas patikas. Ugunskuru var izrotāt ar smaržīgo kalmi un pļavu puķēm, bet iepriekšējā gada vainagiem jābūt pievienotiem malkas saturam. Arī mūsdienās ugunskuram apkārt tiek izkārtoti akmeņi, taču senlatvieši akmeņus apzīmēja vai nokrāsoja ar latvju zīmēm, tāpēc šo tradīciju var ievērot arī mūsdienās. Tās var būt uguns zīmes, bet tikpat labi arī citi ornamenti būs piemēroti šādiem papildinājumiem.

Ievērojot tradīcijas, ugunskura krāvuma veidošana ir vīriešu pienākums un nereti iespaidīgākie ugunskuri ir tieši ar visaugstāko krāvumu, taču tradicionāli tam nav liela nozīme. Pats galvenais ir rūpīgi izvēlēties vietu, iekārtot to un pēc tam cienīgi izpušķot, jo ugunskura veidošana ir rituāls pret kuru jāizturas ar cieņu. Pats galvenais, ugunskurs tradicionāli jāiekurina mājas saimniekam. 

Ugunskuram piemērota vieta

Mūsu senčiem ugunskura veidošana bija nopietns rituāls, kurā tika meklēts uguns āderes krustpunkts. To var noteikt pēc apkārt augošiem augiem un dzīvām radībām (treknāki un zaļāki augi, sarkano skudru klātbūtne, agri plaukstoši augi tuvumā u.c. parādības), kas tur novērojamas, taču ja negribas iedziļināties tik sīkās niansēs, der ievērot, lai ugunskurs tiktu veidots piekalnē, nevis ielejā. Lai ugunskurs labi degtu, ir nepieciešams daudz skābeklis, tāpēc vējainas vietas tam būs kā radītas. Bez vietas izvēles, protams, jāsagatavo arī malka, un šajā gadījumā svarīgākais, lai tā būtu sausa un izžuvusi. Tradicionāli visspēcīgākais ugunskurs izdosies no ozolkoka pagalēm, taču arī citu lapu koku malka būs gana laba. Izmantojot bērza pagales, pirms dedzināšanas ir jānoņem tāss, citādi ugunskurs stipri dūmos. Ja vēlas izvairīties no dūmu klātbūtnes, noteikti nevajadzētu izvēlēties skuju koku malku, un nevajadzētu arī pievienot ugunskuram zāli un žagarus, jo tie radīs smalkas dzirksteles.

Pūdeļa veidošana

Vasaras saulgriežiem ļoti piemērota ir arī pūdele, ko var izveidot, ieliekot pagales metāla grozā, kas iekarināts kādā garā sprungulī vai staba galā. Pūdeles galvenā ideja ir, lai tas ilgi degtu, tāpēc tas regulāri jāpapildina ar malku. Pūdelī noteikti nav dedzināma darvas muca vai riepas, savulaik tā veidošanā tika izmantoti bišu stropu dori. Bērza pagales ir ļoti piemērotas pūdeļa dedzināšanai, jo tās ilgi sprakšķēs un degs, taču savulaik tam tika pievienotas arī vecas slotas, lupatas, ar darbu piesūcinātas pastalas, lai radītu lielus dūmus, kas iztīrot gaisu no ļauniem gariem un slimībām.

Rakstā izmantota informācija no grāmatas ''Cik labi, ka mani sauc Jānis! Ielīgosim!'' (Apgāds ''Jaunā Daugava'')