Ceļojums laikā: Ar kādu vērienu svinēja Rīgas 700 jubileju

"Uz soliņa, kas atrodas iepretim senai akmens lapenei Kronvalda parkā, pirms daudziem gadiem man gadījās aprunāties ar sirmu kungu, kurš bija atbalstījies pret brīnišķīgu melnas krāsas spieķi. Šī spieķa rokturī vijīgiem senslāvu burtiem bija iegravēts uzraksts "Rīga. 1901", savukārt pašu spieķi rotāja emaljā iestrādāti pārsteidzoši skaisti, miniatūri pilsētas skati: Operas teātris, Timma tiltiņš, Doma baznīca…

- Es, jaunais cilvēk, vēl atminos to laiku, kad parks bija pārvērsts par "mazo Venēciju". Kanālu toreiz šķērsoja desmitiem tiltiņu. Viens no tiem bija Venēcijas slavenā Svētā Pāvila tilta samazināta kopija.

Pavisam negaidīti šis sirmais kungs sāka man stāstīt par Rīgas 700. jubileju, kuru 1901. gadā atzīmēja Strēlnieku dārzā. Manam sarunu biedram tolaik esot bijis desmit gadu, un uz svētkiem viņu aizvedis tētis.

Tagad to pagrūti iztēloties, taču toreiz dažu mēnešu laikā gar kanālu malām visā dārzā izvietoja no finera un koka veidotas Venēcijas pazīstamāko piļu un tiltu kopijas. Savukārt tur, kur šodien atrodas Kongresu nams, no koka tika uzbūvēta viduslaiku Rīga ar visiem bastioniem, aizsargmūri, pirmo Rātslaukumu un senlaiku ieliņām. Galvaspilsētas kopija bija radīta tik meistarīgi, ka šķita – tā ir īsta, dzīva pilsēta.

Vēl viens brīnums svētku apmeklētājus sagaidīja pie tagadējās Tehniskās universitātes ēkas. Tās vietā toreiz atradās Putnu pļava, kurā bija izveidots afrikāņu ciemats. Tur pat varēja iegādāties suvenīrus no paša Melnā kontinenta.

- Vai arī jūsu apbrīnojamajam spieķim nav kāds sakars ar tālaika notikumiem?

- Kad bijām pavizinājušies ar gondolām pa "Venēciju", mēs ar tēvu nolēmām paviesoties pie "afrikāņiem". Tur viņš iegādājās burvīgu ziloņkaula spieķi. Tētis bija skolotājs Nikolaja ģimnāzijā (tā atradās Krišjāņa Valdemāra ielā, pie Vanšu tilta sākuma – pašreizējā Valsts tehnikuma vietā. – I. D.), tādēļ viņš varēja atļauties šādu nebūt ne lētu suvenīru.

Pēc tam iesākās Pirmais pasaules karš, revolūcija. Līdzīgi kā tūkstošiem citu bēgļu, mans sarunu biedrs kopā ar vecākiem nonāca kādā attālā Krievijas nostūrī. Dzimtenē viņš atgriezās vien pagājušā gadsimta 50. gadu beigās.

- Tā ir vienīgā relikvija, kas man saglabājusies no tiem laikiem, no manas bērnības Rīgas, – viņš ar plaukstu noglāsta spieķi. – Gribētos to nodot bērniem vai mazbērniem, bet man neviena nav. Esmu viens pats.

Viņš pēkšņi piecēlās un paziņoja, ka laiks doties.
- Ja gribat mani satikt, meklējiet tepat, uz šī soliņa. Starp citu, šis paviljons, – teica vecais vīrs, norādot uz lapeni, – arī ir to pašu seno dienu liecinieks. Tā ir vienīgā būve, kas šajā parkā saglabājusies kopš pilsētas 700. gadu svinībām. Līdz Pirmajam pasaules karam tajā atradās Aleksandra II krūšutēls. Arī ar to ir saistīts vesels stāsts. Bet par to – nākamreiz...

Pēc tam es bieži nācu uz šo vietu, taču man tā arī neizdevās vēlreiz sastapt neparasto kungu, kurš šķita gluži kā izkāpis no Buņina stāsta "Tumšās alejas".

Viduslaiku Rīga – no dēļiem un apmetuma

Rīgas 700. gadu jubilejas svinībām pilsētas tēvi sāka gatavoties ļoti laicīgi – pirmie priekšdabi noritēja jau 1897. gadā. Tad arī dzima ideja par centrālo svinību objektu izcelt Rīgas un Vidzemes rūpniecības sasniegumus, ierīkojot rūpniecības, amatniecības un mākslas priekšmetu izstādi. Pieredze vērienīgu pasākumu rīkošanā pilsētai jau bija, jo 19. gadsimtā Rīgā norisinājās lauksaimniecības izstādes un Baltijā pirmā rūpniecības sasniegumu izstāde. Taču iecerētais jubilejas pasākums jau ierindojās krietni augstākā līmenī.

Ekspozīciju izvietoja 40 paviljonos, kas šim mērķim tika uzbūvēti Esplanādē. Projekta autors bija Rīgas amatniecības skolas direktors Makss Šervinskis, kurš, starp citu, ir arī Rīgas pirmās jūgendstila celtnes autors – šī ēka atrodas Audēju ielā 7. Pilsētas pārvalde līdz tam ilgi nebija spējusi izprasīt līdzekļus no Pēterburgas Rīgas attīstībai. Taču, kad cara valdības finanšu ministrs pabija Esplanādes izstādē, viņš saprata – šai pilsētai naudu nedrīkst žēlot.

Protams, svinībām bija arī izklaidējošā sadaļa. Par tādu vajadzēja kļūt pilsētiņai, kuru uzbūvēja Strēlnieku dārzā. Lai arī gatavošanās izstādei ilga vairākus gadus, viduslaiku Rīgu un Venēciju uzmeistaroja dažu mēnešu laikā. Šīs idejas autori bija Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs ar saviem palīgiem – arhitektu Vilhelmu Neimani un mākslinieku Ernestu Todi. Vecrīgu viņi veidoja nevis atbilstīgi tā laika izskatam, bet gan tās viduslaiku veidolā no 17.–18. gadsimta. Lai radītu šādu vecpilsētas modeli, tika izmantotas viduslaiku gravīras un novadpētnieka Johana Broces zīmējumi. Pilsētiņas mērogs bija 1:100, un apmeklētājiem bija grūti noticēt, ka pilsēta, kurā viņi nokļuva, būvēta tikai no dēļiem un apmetuma. Lai pastiprinātu realitātes sajūtu, koka Rātslaukumā varēja atrast gan īstu aku, gan kauna stabu.

Viduslaiku Rīgā pavisam bijuši 26 torņi, un Strēlnieku dārza pasaku pilsētiņas radītāji uzbūvēja piecus no tiem. Pie vārtiem viesus sagaidīja sardze, kas sargpostenī pārdeva biļetes. Pasaku pilsētiņa piedāvāja arī izklaides iespējas – visu ēku pirmajos stāvos bija izvietoti veikaliņi, restorāni un ceptuves, bet ielu stūros noritēja kostīmu priekšnesumi. Visgrandiozākās izrādes notika Līgo svētku priekšvakarā un 27. jūnijā. Pēdējā no tām bija īpašs Rīgas mākslinieku lolojums. Ne visi gribētāji varēja iekļūt šajā pasākumā, jo interesentu bija daudzkārt vairāk nekā pieejamo vietu. Taču tie, kam vietu izdevās iegūt, todien parkā varēja aprunāties ar bīskapu Albertu un noklausīties stāstu par to, kā viņš nolēmis būvēt Doma baznīcu. Pēc tam viduslaiku Rīgā varēja izdzert kausu alus ordeņa bruņinieka kompānijā un nofotografēties kopā ar zviedru ģenerāli, krievu huzāru vai meiteni latviešu tautastērpā.

Svinības Strēlnieku dārzā un Esplanādē ilga trīs mēnešus – no 1. jūnija līdz 1. septembrim. Saskaņā ar skrupulozu vēsturnieku veiktajiem aprēķiniem tās apmeklēja vairāk nekā 800 tūkstoši cilvēku. Pirms tam nekas līdzīgs Baltijā vēl nebija pieredzēts.

Daži arhitekti piedāvāja saglabāt visas svētkiem uzceltās būves, taču viņu iecere neguva plašu atbalstu, jo katrai pasakai tomēr ir nepieciešamas beigas. Un labi vien ir, ka butaforijas un paviljonus nojauca uzreiz, nevis pameta laika zoba sagraušanai. Šodien par tiem liecina tikai memuāri un senlaiku atklātnes, kas atrodamas kolekcionāru albumos. Viena no tādām rotā arī manu kolekciju. Otrā pusē šai atklātnei ir pasta zīmogs, kurā redzams datums – 1901. gada 13. jūnijs. "