10 leģendāras zudušās pilsētas, kas meklējamas džungļos, tuksnešos un pat zem ūdens  (1)

Lūk, TOP 10 slavenākās zudušās pilsētas, kas piesaistījušas vēsturnieku, arheologu un piedzīvojumu meklētāju pastiprinātu interesi, bet dažas no tām atdzimušas kā tūrisma objekti.

Tuksnešu un kalnu ieskautā Petra, kas ir izcirsta klintīs un glabā asīriešu, ēģiptiešu un pat romiešu arhitektūras iezīmes, ir viena no Jordānijas dārgumiem. Šī pilsēta ir mantojums, kas palicis no nabatiešiem, drosmīgiem cīnītājiem un apbrīnojami talantīgiem akmeņkaļiem, kas dzīvoja Jordānijas dienvidos pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu.

Līdz šim Petrā arheologi ir atklājuši pilis, tempļus, kapenes, antīku amfiteātri un daudzas citas celtnes. Rietumu pasaulē par Petras pastāvēšanu nekas nebija zināms līdz pat 1812. gadam. Pirmais to atklāja šveiciešu pētnieks Johans Ludvigs Burkhards, kurš bija dzirdējis neticamus stāstus par apslēptām pilsētas drupām, ko sargā nikns beduīns.

Lēš, ka pilsēta savus ziedu laikus piedzīvojusi aptuveni pirms 500 gadiem, kad bijusi svarīgs punkts zīda un garšvielu tirgotāju ceļos. Petrā savulaik, iespējams, dzīvoja līdz 30 tūkstošiem cilvēku, tomēr pēc 363. gadā notikušās zemestrīces dzīve pilsētā tā arī neatjaunojās.

Pašlaik Petra ir viens no populārākajiem Jordānijas apskates objektiem.

Leģendāro un joprojām neatrasto salu Atlantīdu pirmo reizi savā grāmatā "Dialogi" ir minējis sengrieķu filosofs Platons, raksturojot to kā modernu civilizāciju un jūras spēku lielvalsti, kas bija iekarojusi lielu daļu Eiropas. Tiek uzskatīts, ka Atlantīda, kas esot atradusies Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra, dabas katastrofas dēļ nogrimusi okeānā pēc neveiksmīga mēģinājuma iekarot Atēnas.

Lai gan Platona stāsts par Atlantīdas pastāvēšanu tiek plaši uzskatīts par autora fantāzijas lidojumu, viņa aprakstītā civilizācija, kas bija sasniegusi augstu tehnoloģisko attīstību, vēstures gaitā ir bijusi iedvesmas avots daudziem rakstniekiem.

Cēzaru pilsēta ir mītiska vieta Dienvidamerikā, kas tiek dēvēta arī par Patagonijas pilsētu vai Klejojošo pilsētu. Tiek uzskatīts, ka šī pilsēta atradusies Patagonijā, Andu kalnu ielejā starp Čīli un Argentīnu. Lai gan pilsēta tika meklēta Dienvidamerikas kolonizācijas laikā, netika atrasti nekādi pierādījumi, ka tā būtu pastāvējusi.

Apraksti vēsta, ka Cēzaru pilsēta bijusi plaukstoša un bagāta, tur bijis daudz zelta, sudraba un dimantu. Kādā nostāstā pausts, ka pilsēta atradusies Andos starp diviem kalniem, no kuriem viens bijis no zelta, otrs – no dimanta. Starp pilsētas dibinātājiem aprakstos minēti cilvēki, kas izdzīvojuši kāda spāņu kuģa avārijā Magelāna līcī, un ļaudis, kas aizbēguši no inku impērijas pēc tās sabrukuma.

Troja, kas atrodas mūsdienu Turcijā, tika ilgi uzskatīta par pilsētu, kas pastāvējusi tikai kā leģenda, kas aprakstīta sengrieķu dzejnieka Homēra sarakstītajos eposos "Iliāda" un "Odiseja" un Vergīlija darbā "Eneīda".

Tomēr 19. gadsimta 70. gados šo arheoloģisko pieminekli atklāja vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis. Izrakumu laikā izrādījās, ka pilsētu veido deviņi arheoloģiskie slāņi, no kuriem vecākais datēts ar 3000. gadu pirms mūsu ēras, bet jaunākais – ar 4. gadsimtu mūsu ērā.

Eldorado jeb zelta pilsēta ir viena no slavenākajām leģendārajām pilsētām, kas it kā atradusies mītiskajā Eldorado impērijā Dienvidamerikas džungļos. Pilsētu esot pārvaldījis ietekmīgs valdnieks, un tajā bijuši neizmērojami zelta un dārgakmeņu krājumi.

Spāņu iekarotāji meklēja zelta pilsētu 16. gadsimtā, ietekmējoties no leģendas, kas vēsta par kādu mūsdienu Kolumbijas teritorijā esošas indiāņu cilts virsaiti, kas reliģisku svētku laikā apklāj sevi ar zelta putekļiem un peldas dzidrā Andu kalnu ezerā.

Memfisa, ko saskaņā ar leģendu faraons Meness dibinājis 3100. gadā pirms mūsu ēras, bija Senās Ēģiptes galvaspilsēta un administratīvais centrs simtiem gadu. Tās drupas atrodas netālu aptuveni 20 kilometrus uz dienvidiem no Kairas.

Pilsētas zelta laikos tā bija ievērojams ekonomiskais, politiskais, reliģiskais un kultūras centrs. Memfisas bojāeja, iespējams, saistīta ar tās straujo ekonomiskās nozīmes kritumu, uzplaukstot Aleksandrijai Hellēnisma laikmetā.

Ankoras reģions Kambodžā tiek uzskatīts par lielāko pirmsindustrializācijas pilsētu ar izstrādātu infrastruktūras sistēmu.

Ankora bija khmeru impērijas šūpulis un uzplaukumu piedzīvoja aptuveni no 9.līdz 13. gadsimtam. Pilsētas slavenais templis Ankorvata ir lielākais reliģiskais piemineklis pasaulē. 1431. gadā sākās pilsētas noriets, jo iebrucēji padzina vietējo valdnieku un izraisīja iedzīvotāju migrāciju.

Vairāk par templi un pilsētu lasiet šeit.

Kopš Amerikas iekarošanas 16. gadsimtā ir izskanējušas neskaitāmas leģendas par senu pirms Kolumba laiku pilsētu, kas apglabāta dziļi Centrālamerikas džungļos, Hondurasas austrumos. Pilsēta, ko dēvē par Balto vai dažkārt par Pērtiķu dieva zaudēto pilsētu, ir ieguvusi mītisku statusu, taču tā tika atrasta pavisam nesen.

Raidījumā "Leģenda par pērtiķu dievu", ko piektdien, 30. oktobrī, pulksten 22.30 demonstrēs televīzijas kanālā "National Geographic", pētnieks Stīvs Elkinss stāstīs par to, cik svarīga ir šīs zudušās pilsētas atrašana, un ko tas nozīmē pagātnes mantojuma saglabāšanā.

2015. gada martā notika ASV un Hondurasas zinātnieku ekspedīcija uz Moskītijas reģionu Hondurasas džungļos. Izmantojot LIDAR tehnoloģiju, kas nomēra objektu augstumu ar lāzera staru, kas raidīts no lidmašīnas, zem tropu meža atklājās cilvēku būvētu ēku atliekas. Pētījumā secināts, ka ir uzietas izzudušas kultūras pēdas. Tika atrasta piramīda un akmens skulptūru kolekcija, kas varētu būt saistīta ar bēru rituāliem. Zinātnieki aprēķinājuši, ka atradumi varētu būt 3000 līdz 3400 gadu veci.

Romas pilsēta Pompeja, kas atrodas netālu no mūsdienu Neapoles Itālijā, tika iznīcināta Vezuva izvirduma laikā 79. gada 24. augustā. Pilsētu nejauši no jauna atklāja 1599. gadā.

Veicot arheoloģiskos izrakumus, noskaidrojās, ka pilsētā viss ir saglabājies tieši tā, kā līdz izvirduma brīdim. Zem daudziem metriem pelnu tika atrastas ielas, mājas ar pilnīgu iekārtojumu, cilvēki un dzīvnieki, kuri nepaspēja izglābties. Lēš, ka pilsētā līdz dabas katastrofai bijuši aptuveni 20 tūkstoši iedzīvotāju, un tur atradās vasarnīcas daudziem dižciltīgiem romiešiem.

15. gadsimta inku svētvieta Maču Pikču atrodas izolētā vietā uz kalnu grēdas Peru, Urumbas ielejas tuvumā. Iedzīvotāji pilsētu pameta, kad spāņu konkistadori iekaroja Dienvidameriku. Tomēr konkistadori šo pilsētu tā arī nekad neatrada.

Par tās pastāvēšanu nekas nebija zināms līdz pat 1911. gadam, kad to atklāja vēsturnieks Hirams Bingems. Sākotnēji tika uzskatīts, ka Maču Pikču bijis cietums, taču jaunākie pētījumi liecina, ka tas bijis inku imperatora Pačakuti īpašums.