Visiem svētkiem pienāk gals! 7 slaveni kūrorti, kur tagad svilpo vējš, jo cilvēku nav  (11)

Tomēr visi svētki reiz beidzas, un pasaulē netrūkst neparastu stāstu par iecienītām atpūtas vietām, kas nu dažādu iemeslu dēļ pārvērtušās spoku pilsētās.

Lūk, septiņi neparasti stāsti par reiz ļoti populārām apūtas vietām.

Sengrieķu leģenda vēsta, ka Kipras salas krastos no jūras putām ir dzimusi mīlas un skaistuma dieviete Afrodīte. Tāpēc Kipru dēvē par Afrodītes salu – saules pielieta, auglīga zeme, brīnišķīgi zila jūra, maigs klimats, skaisti kalni – tā tiešām ir kā paradīze vai tuvu tai. Turklāt sala atrodas arī būtisku tirdzniecības ceļu krustpunktā – starp Āfriku, Eiropu un Tuvajiem Austrumiem, tāpēc nav nekāds brīnums, ka salas lielākā pilsēta Famagusta reiz bijusi viena no Vidusjūras lielākajām un skaistākajām pilsētām. Līdz brīdim, kad to okupēja turki...

Pilsēta bijusi tiešām liela – gadsimtiem ilgi tā bijusi viena no reģiona galvenajām ostām, bet 20. gadsimta vidū kļuva par tik iecienītu kūrortu, ka vasarā (kas tur ilgst gandrīz visu gadu) tur uzturējās vairāki miljoni cilvēku. Kūrorta greznajās pludmalēs varēja satikt pat Bridžitu Bardo, Elizabeti Teilori, Ričardu Bērtonu un Rakelu Velču. Kūrorta zvaigžņu statuss pievilināja ārkārtīgi daudz investoru, kuri te ieguldīja līdzekļus, lai būvētu dārgus apartamentus un tirdzniecības centrus. Tur bija neskaitāmas kafejnīcas, lielas viesnīcas un smilšainas, baltas pludmales pie tirkīzzilās jūras. Tomēr 20. gadsimta 50. gados Kipra atdalījās no Anglijas, kuras kolonija tā visai ilgi bija – par to vēl joprojām liecina satiksmes organizācija pa kreiso pusi.

Aptuveni desmit gadus kiprieši vairāk vai mazāk veiksmīgi valdīja savā zemē un kūrorts attīstījās, kļūstot par iecienītāko visā Vidusjūrā – tur atpūtās gan Eiropas, gan ASV slavenības, bet tad šo vietu iekāroja kaimiņi turki un arī ieņēma.

Kā paši Kipras grieķi stāsta, tas bijis drausmīgs laiks, kad ne vien daļu salas okupējuši turki, bet tik ilgi nīstie angļi atgriezušies kā miera uzturētāji. Līdzīgi kā pašlaik Krievija Krimu, lai arī starptautiski neatzīti, 1974. gadā daļu salas teritorijas pārņēma turki, dažu dienu laikā no mājām izliekot to īpašniekus un cēlājus – kipriešus, kam visu dzīvi nācās sākt no gala salas dienvidu daļā, kas ir sausāka, ne tik auglīga un visādi citādi nekoptāka par Ziemeļkipru. Pēc šiem notikumiem sāka attīstīties kūrorti Turcijā un Ēģiptē.

Salas sadalīšana vistiešākajā veidā ietekmēja arī Famagustu. Pilsēta atrodas tā saucamajā buferzonā, tādēļ tās iemītniekiem mājas vajadzējis pamest divu dienu laikā, un kopš tā laika šo teritoriju apsargā militārpersonas, tās lielākā daļa ir slēgta un "sastingusi" vēl šodien, bet pārējā pilsēta ir puspamesta. Interesanti, ka kādreiz pilsētā bija 365 kristiešu baznīcas – katrai gada dienai pa vienai. Aizliegtajā zonā iekļuvušie pārdrošnieki ziņo, ka apģērbu veikalos pilsētiņā joprojām karājas 70. gadu modeļi, savukārt pārtikas produktu veikalos atrodami tā laika konservi un vīns. Dīleru centros joprojām stāv "jaunas" "Toyota" automašīnas.

Slavenais SPA kūrorts Villa Epekuena, kas izvietots pie saulaina ezera netālu no Buenosairesas, spokaino vietu sarakstā nokļuvis dabas untumu dēļ.

Pirmās viesnīcas tuvējā ezera krastā parādījās jau 20. gadsimta 20. gados. Tika uzskatīts, ka vietējie dziednieciskie ūdeņi labvēlīgi ietekmē veselību cilvēkiem, kuri sirgst ar artrītu, osteoartrītu un psoriāzi. Epekuenas ūdeņu dziednieciskās īpašības tika salīdzinātas ar Nāves jūras ūdeņu labvēlīgo ietekmi. Saprotams, šāda slava Epekuenai un sanatorijai ezera krastā piesaistīja tūristus no visas Dienvidamerikas.

60. gados kūrorts ik gadu uzņēma ap 25 tūkstošiem viesu. Te tika uzslietas pasaules klases viesnīcas un uz dziednieciskajām procedūrām visbiežāk sāka braukt Holivudas zvaigznes. Savu zenītu kūrorts Villa Epekuena sasniedza 70. gadu sākumā. Viesnīcu un restorānu īpašniekiem tūristu pieplūdums nesa milzīgu peļņu. Villā Epekeuena bija visaugstākais dzīves līmenis visā kontinentā.

Taču klimata izmaiņas noveda pie tā, ka Villā Epekuenā 1985. gadā sākās nemitīgas lietusgāzes. Nokrišņu daudzums pārsniedza desmitgades normu vairākkārtīgi. Plūdu ūdeņi pārpildīja ezeru, un milzīga ūdens straume iešļācās pilsētā. Pāris stundu laikā kūrorta lielāko daļu pārpludināja sāļais ūdens.

Lietusgāzes mitējās tikai 2008. gadā. Drīz vien sāļajā ūdenī nogrimušās ielas sāka iznirt. Viss nogrimušais bija ieguvis varavīksnes krāsās zaigojošu kristālisku sāls apvalku. Epekuena bija kļuvusi līdzīga dekorācijām no filmām par apokalipsi, un tieši šo kūrorta savdabību arī izmanto kino veidotāji.

Vēl viens kara upuris – Horvātijas kūrorta pilsētiņa Kupari. To pameta Dienvidslāvijas sabrukuma laikā. Šis bija viens no labākajiem viesnīcu kompleksiem Adrijas jūras krastā un to uzcēla 20. gadsimta otrajā pusē. Viesnīcu būvē tika ieguldīts vairāk nekā miljards dolāru no valsts kara budžeta. Kupari viesnīcās vienlaikus varēja apmesties apmēram 2000 viesu - pārsvarā tie bija augstākā līmeņa Dienvidslāvijas tautas armijas oficieri. Milzīgā viesnīcu kompleksa teritorijā atradās arī personīgā rezidence valsts galvai - maršalam Josipam Brozam Tito. Te viņš bieži uzņēma augsta līmeņa ārvalstu viesus.

1991. gadā, horvātu neatkarības kara laikā, Kuparus sagrāba serbu armija. Kompleksa ēkas apšaudīja no raķešu fregatēm un laivām, bet teritoriju ieņēma, krastā izvietojot valsts vēsturē lielāko jūras desantu. Serbu zaldāti nežēloja sava bijušā vadoņa (starp citu, etniskā horvāta) iemīļoto kūrortu. Kupari tika pilnībā izlaupīti.

Pēc kara kūrortu tā arī vairs neatjaunoja. No viesnīcām pāri palikušas drupas. Tiesa, vietējie iedzīvotāji te vasarās brauc uz pludmali, kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām apkārtnē.

Garga atrodas Melnās jūras ziemeļaustrumu piekrastē un Krievijas impērijas, kā arī padomju laikos bija populārs veselības atgūšanas kūrorts. Tomēr tā atrodas Abhāzijā, kas ir viens no pasaules iesaldēto konfliktu punktiem un kur ir starptautiski neatzīta tautas republika.

Šo skaisto vietu iekarojuši gan senie romieši, gan Bizantijas valdnieki un Otomana impērijas varenie. Otrā pasaules kara laikā te atlaba padomju kareivji.

Kad 20. gadsimta 90. gados Abhāzijas iedzīvotāji mēģināja atdalīties no Gruzijas un palikt Krievijā, bet Gruzija to nevēlējās pieļaut, šis reģions tika izpostīts bruņotos konfliktos.

Kādreiz rosīgais kūrorts tagad pārvērties par spoku pilsētu un skarbu atgādinājumu tam, ka simtiem tūkstoši etnisko gruzīnu te tikuši izmesti no mājām.

Colonia Varese ir pamests kūrorta komplekss pie gleznainās Adrijas jūras. Kad pagājušā gadsimta 30. gados šajā piekrastē plauka un zēla 19. gadsimta beigās uzplaukušais tūrisms, attīstījās arī Colonia Varese. Tomēr tas neizturēja laika pārbaudi.

Kādreiz tūristi un atpūtnieki kūrortā ieradās ar zvejnieku laivām, bet mūsdienās šeit vairs nav neviena, kas sagaidītu viesus.

"Grossinger" viesnīca pagājušā gadsimta 20. gados bija viens no populārākajiem kalnu slēpošanas kūrortiem. Tas atradās netālu no Ņujorkas, Katskiļu kalnos. Ziedu laikos kūrorts sastāvēja no 35 ēkām, ieskaitot pastu un privātu lidlauku, un katru gadu tas uzņēma 150 tūkstošus viesu. 50. gados tas kļuva par pirmo slēpošanas kūrortu, kur sāka izmantot mākslīgo sniegu.

Tas baudīja lielu popularitāti biznesmeņu, šovbiznesa zvaigžņu, kā arī slavenu sportistu vidū. Piemēram, "Grossinger" bija iecienījis bokseris Rokijs Marčiano. Par kūrortu un tā viesiem uzņemta slavenā filma "Netīrās dejas". "Grossinger" iemiesoja Džona Kenedija laikmeta balto amerikāņu buržuāzijas gaumi.

Tomēr 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, sākoties hipiju ērai, vecie un snobiskie kūrorti vairs nespēja piesaistīt jaunākās paaudzes viesus. Un sākās šīs vietas noriets. 1986. gadā tas tika slēgts.

Šodien spoku viesnīca "Grossinger" joprojām ir viens no visvairāk apmeklētajiem tūristu intereses objektiem Ņujorkas štatā. Neskatoties uz to, ka te dzīvojuši desmitiem tūkstoši marodieru un ekstrēmā tūrisma cienītāju, "Grossinger" drupās joprojām var atrast 60. gadu priekšmetus.

Sanatorijas "Līva" celtniecība sākās 1975. gadā un ilga 10 gadus. Tās sākotnējais nosaukums bija "Latvija", bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas to pārsauca par "Līvu". Ziedu laikos tā bija vislielākā sanatorija Ķemeros – divos vienpadsmit stāvu korpusos vienlaikus apmesties varēja līdz 1200 atpūtniekiem. Ik gadu "Latvijā" tika uzņemti līdz 140 tūkstošiem cilvēku. Šī sanatorija pamatā specializējās balsta-kustību un sirds-asinsvadu slimību ārstēšanā.

No sanatorijas 11. stāva kafejnīcas logiem pavērās lielisks panorāmas skats, varēja redzēt jūru. Kopumā Ķemeros vienotā sistēmā tolaik darbojās 10 sanatorijas, kurās strādāja vairāk nekā 100 ārstu, simtiem medmāsu, fizioterapeitu un tehnisko darbinieku.

Atjaunojot Latvijas neatkarību, kūrorta viesu skaits strauji saruka, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS valstīm. Bez valsts atbalsta pamazām tika slēgtas sanatorijas un samazināts darbinieku skaits, līdz 1995. gadā Ķemeru kūrorts tika slēgts. Daļa kūrorta ēku tika izdemolētas. Tāds liktenis piemeklēja arī viesnīcu "Līva".

Valsts daudzreiz mēģinājusi atgriezt dzīvību Ķemeru kūrortā, nododot ēkas privatizācijai, meklējot investorus, un citos veidos. Vairāki potenciālie Ķemeru sanatorijas investori norādījuši, ka viens no šķēršļiem investēt sanatorijā, ir nesakārtotā un degradētā vide Ķemeros, ar to lielā mērā domājot tieši "Līvas" graustu.

Šī gada septembrī sanatorija "Līva" tika uzspridzināta.