Eiropas kādreizējā godība – pamestas un drūpošas pilis, slimnīcas un veselas pilsētas  (2)

Tā kā šādi objekti apvīti leģendām un mistikas auru, nereti tie tiešām tiek pārveidoti par izciliem tūrisma objektiem, atgūstot spožumu jau citā veidā, bet lielākoties, tos apmeklējot, jārēķinās, ka tie ir visai bēdīgā stāvoklī un pašiem jārūpējas par savu drošību.

Šī greznā ēka Bēlicā (Beelitz), pavisam netālu no Berlīnes, celta kā sanatorija, bet Pirmā pasaules kara laikā izmantota kā militārā slimnīca, teikts Placesyoullsee.com.

Bēlicas Hailštētenes (Beelitz-Heilstätten) veselības komplekss sastāvējis no 60 ēkām. Tas celts 19. gadsimtā kā vieta, kur ārstēt tuberkulozi, ar ko sirgstošo pacientu skaits tobrīd Berlīnē strauji pieauga, raksta The Daily Mail.

Pirmā pasaules kara laikā šeit ārstēja ievainotos vācu karavīrus. Interesanti, ka te veselību pēc ievainošanas Sommas kaujā atguvis arī jaunais Ādolfs Hitlers.

Bēlicā bija ne vien milzīgā sanatorija, bet arī neliels ciems ar skārni un beķereju, pasta kantori, restorānu un pat savu elektrostaciju.

Arī vēlāk tā darbojusies kā militārpersonu ārstniecības iestāde – gan nacistu valdīšanas laikā, gan Vācijas demokrātiskajā republikā. Tur veselību atgūt devušās arī augstas komunistu valdības amatpersonas. Kad krievu karaspēks atstāja Vāciju, nīkuļot sāka arī militārā slimnīca. To vairākkārt mēģināja privatizēt, bet neveiksmīgi. Kādu laiku tur vēl darbojās neiroloģijas klīnika, kur ārstēja ar Parkinsona slimību sirgstošos, bet arī tā drīz tika slēgta. 2000. gadā Bēlicas komplekss tika pilnībā pamests un slēgts.

Vēl tagad tur atrodamas sarūsējušas gultas, vīnstīgām un efejām apaugušas sienas, ko klāj grafiti, un lēnu grūstošas ēkas.

Alternatīvo un slepeno tūrisma objektu apskates cienītāji šo objektu raksturo kā viegli pieejamu, jo to neapsargā un tikai ap dažiem objektiem ir sētas. Tomēr šī vieta bijusi interesanta ne tikai tūristiem un vandaļiem – tajā uzņemtas arī vairākas oskarotās filmas "Pianists" epizodes, kā arī skati no "Valkīras" ar Tomu Krūzu.

Krako (Craco) ir pamesta viduslaiku pilsēta Itālijas dienvidos, Bazilikatas reģionā, aptuveni 55 kilometrus no Matēras.

Šī vieta bijusi apdzīvota vairākus tūkstošus gadu. 13. gadsimtā Krako bijusi nozīmīga pilsēta ar labiem nocietinājumiem, un to tornis kalna galā slejas vēl joprojām.

No 1892. līdz 1922. gadam pilsēta piedzīvoja milzīgu emigrācijas vilni - vairāk nekā 1300 pilsētas iedzīvotāju izceļoja uz Ziemeļameriku, jo pasliktinājās zemkopības apstākļi.

Nabadzība, augstais noziedzības līmenis, Otrais pasaules karš, dabas kataklizmas un fakts, ka klints, uz kuras uzbūvēta pilsēta, varēja nogrūt jebkurā brīdī, pilsētu galīgi "iztukšoja". 1963. gadā nogruvums tik tiešām notika, iznīcinot lielu daļu ēku, un ap 2000 iedzīvotāju piespiedu kārtā tika pārvietoti citur.

Kopš tā laika pilsēta ir tukša un pamesta. Tomēr tā vēl joprojām ir populārs tūrisma objekts, jo klīst leģendas, ka tur spokojas. Oficiālu ekskursiju uz Krako nav, un jebkurš ceļotājs pats ir atbildīgs par savu drošību šajā vietā, teikts Europeanbestdestinations.com.

Neparastās vides un brīnišķīgās ainavas dēļ šī vieta redzama arī daudzās filmās - "Vilcene" (1935), "Ķēniņš Dāvids" (1985), "Zvaigžņu radītājs" (1995), Kristus ciešanas (2004) un citās.

Šprēparks tika atklāts 1969. gadā. Tas atrodas bijušajā Austrumberlīnē, un tolaik Demokrātiskajā Vācijas republikā bija vienīgais izklaides parks, kas savos ziedu laikos ik gadu uzņēma vairāk nekā 1,5 miljonus atrakciju kārotāju.

Kad Vācija atkal apvienojās, atrakciju un izklaižu vairs netrūka, un apmeklētāju skaits atrakciju parkā strauji samazinājās. Šī iemesla dēļ to 2001. gadā slēdza. Īpašnieks Norberts Vaits sapakojis sešas no populārākajām atrakcijām un ar kravas kuģi aizvedis uz Peru galvaspilsētu Limu, raksta The Telegraph. Jaunu dzīvi atrakcijām gan neizdevās uzsākt, jo izrādījās, ka Vaits līdz ar atrakcijām lidojošā paklāja karuseļa balstos noslēpis arī kokaīnu, un par to viņam bija jāatbild likuma priekšā.

Tūristi šo parku apmeklēja līdz pat 2014. gadam, kad pilsētas vadība tomēr nolēma, ka tas nav droši, un uzstādīja pastāvīgu žogu.

Vairāk par parku variet lasīt: Abandonedberlin.com

Mirandas pils (Château Miranda) Beļģijā ir viena no šīs valsts aristokrātijas un kultūras mantojuma tumšajām lapaspusēm. Lai arī kādreiz brīnumskaista, mūsdienās tā ir vieta, kur pulcējas vandaļi, sātanisti, spoku mednieki un alternatīvā tūrisma cienītāji. Iespējams gan, ka tas ilgi vairs neturpināsies, jo īpašnieki jau parakstījuši atļauju celtni nojaukt, tomēr ar petīciju tiek vākti paraksti, lai to nepieļautu.

Mirandas pili 19. gadsimtā uzcēlusi franču aristokrātu ģimene Lidekerki -Bufo (Liedekerke-Beaufort), kas 18. gadsimta beigās bēguši no revolūcijas jukām, bet galvenokārt jau no giljotīnas.

Grezno neogotikas stila celtni, kas atgādināja pasaku princeses mītni, būvējis angļu arhitekts Edvards Milners. Pilij bija vairāki desmiti tornīšu un aptuveni 500 logi, teikts pamesto apskates objektu vietnē Forbidden-places.net. Tā kļuvusi par vienu no apkārtnes lepnumiem un ģimene to izmantojusi kā vasaras rezidenci, ko ieskāvuši skaisti dārzi.

Tomēr pēc gadsimtu ilga relatīva miera Otrajā pasaules karā pili okupēja nacisti, un tās īpašumos notikušas arī sīvas kaujas. Pēcāk to pārņēma Beļģijas valdība un ierīkoja tajā vasaras nometnes bērniem. 1980. gadā tā slēgta. Aristokrātu ģimene, kam pils vēl joprojām pieder, sākusi meklēt investorus un vēlējusies tajā iekārtot viesnīcu, tomēr plāns neizdevies, un pils 1990. gadā pamesta vandaļu ziņā.

Rešena ezers (Reschensee) ir mākslīgs ezers Dienvidtirolē, Itālijā, uz robežas ar Austriju (2 km) un Šveici (3 km).

Šis ezers slavens ar tā vidū redzamo 14. gadsimtā celtās baznīcas torni. Ziemā, kad ezers aizsalst, līdz baznīcai var aiziet ikviens. Leģenda vēsta, ka klusās ziemas dienās joprojām var dzirdēt baznīcas zvanus skanam. Tomēr īsti ticami tas nav, jo zvani demontēti 1950. gada 18. jūlijā, nedēļu pirms ezera izveides un baznīcas noslīcināšanas.

Mūsdienās tieši noslīkušās baznīcas un torņa dēļ šis ir visai populārs apskates objekts tūristiem, kur var uzņemt interesantas fotogrāfijas.

Monsela (Maunsell) forti sastāv no vairākiem nelieliem, kādreiz nocietinātiem torņiem Temzas un Mērsijas upes grīvā. Tie celti Otrā pasaules kara laikā Lielbritānijas aizsardzībai. Torņi darbojās kā armijas un jūrasspēku atbalsta punkts un nosaukti par godu savam radītājam, arhitektam Gajam Monselam (Guy Maunsell).

Fortus militāriem mērķiem pārtrauca izmantot 20. gadsimta 50. gados. Pēc tam vairākkārt mēģināts tos izmantot citādi, tomē ne īpaši veiksmīgi. Vairākiem no tiem ir īpašnieki, bet pašlaik nekas cits, kā ekskursijas ar laivu, tur nav iespējamas. Nesen gan medijos izskanēja ziņa, ka šajos metāla "garkājos" paredzēts izveidot luksusa viesnīcu.

Buzludžas kalna komplekss celts kā Bulgārijas komunistu varenības simbols. Tas tika atklāts 1981. gadā, bet pēc komunistu režīma sabrukuma, atstāts likteņa varā.

Milzīgs, iespaidīgs un ļoti neglīts, tas arī pašlaik, ilgi pēc totalitārā režīma krišanas, redzams kalna galā. Tā kā valsts valdība šo pieminekli nekopj, tas lēnām brūk. To iecienījuši fotogrāfi, tūristi un arī vandāļi.

Padomju armijas raķešu bāze Zeltiņos, netālu no Alūksnes, bija viens no tā laika sevišķi slepeniem militārajiem objektiem, kas vēl šodien glabā daudz nezināmas un interesantas informācijas, teikts tās aprakstā Latvijas Tūrisma attīstības valsts aģentūras mājaslapā. Angāri, bunkuri, raķešu palaišanas laukumi, ar betona plāksnēm noklātie ceļi liek aizdomāties par nesenās pagātnes notikumiem.

Padomju laikos šajā bāzē dislocējās 30.raķešu pulks, kas sastāvēja no trijām raķešu divīzijām – Zeltiņos, Strautiņos un Tirzā. Katras divīzijas rīcībā bija četras vidējā attāluma jaudīgas ballistiskās raķetes P-12 un Р-12У.

Kad Padomija sabruka, arī krievu armija tika izvesta, bet bāzē palika vien angāri, tukšas ēkas un nostāsti.

Tomēr, lai rastos interesants tūrisma objekts, ar to pilnīgi pietiek. Zeltiņos labi saglabājušies gan milzīgie angāri, kur kādreiz glabātas raķešu galviņas un to palaišanas iekārtas, gan kādreiz slepeni posteņi un daudz kas cits klusa meža ielokā. Viens no neparastākajiem objektiem ir Ļeņina laukums, kur meža vidū tiešām stāv Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Pareizāk sakot, viņa 3,5 metrus augstā galva, kas novietota uz bijušās raķešu platforma, pašā tās starta laukuma centrā. Reiz tā atradās Alūksnē, bet deviņdesmito gadu sākumā pārvietota uz šejieni., kur atrodas pašā starta laukuma centrā.

Ja vēlaties atrast visus objektus un uzzināt interesantos stāstus, labāk pirms braukšanas sarunāt gidu. Vairāk informācijas un kontakti atrodami: www.bazezeltinos.lv

Šīs stacija atrodas Spānijas ziemeļaustrumu daļā, netālu no Francijas robežas. Varenā ēka atgādina pili kalnu pakājē. Tomēr tās stāsts ir visai skumjš – stacijas darbība pēkšņi pārtrūka 1970. gadā, kad no sliedēm noskrējis vilciens izpostīja tiltu Francijas pusē. Pēc tam francūži nolēma to neatjaunot.

Lai arī stacijas galvenajai ēkai ir atjaunots jumts, pārējās tās daļas lēnām brūk. Tā ir iežogota un slēgta apmeklētājiem. Tomēr ik gadu jūlijā un augustā turp tiek rīkotas ekskursijas gida pavadībā. Tās piedāvā vietējie tūrisma biroji.