Brīvdabas muzeja stāsts – kā senceltnes no visas Latvijas savāktas un atvestas uz Rīgu  (1)

Lēmumu, ka jāveido Brīvdabas muzejs, Pieminekļu valde pieņēma 1924. gada 2. februārī, kas tiek uzskatīts par muzeja dibināšanas datumu. Zemes ierīcības komisija no Valsts zemes fonda muzeja vajadzībām piešķīra zemi Juglas ezera kāpās, Berģos, daļēji iekļaujot arī bijušās Bonaventūras muižas īpašumus. Šīs teritorijas labiekārtošana ievilkusies visai ilgi, un tikai 1928. gadā tur nogādāta pirmā celtne - Rizgu rija no Vestienas pagasta.

Laikā no 1924. līdz 1931. gadam Pieminekļu valde organizēja ekspedīcijas Liepājas, Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas, Ilūkstes, Cēsu, Madonas, Tukuma un Talsu apriņķos. Ekspedīcijās vāca priekšmetus un nolūkoja uz jauno Brīvdabas muzeju pārvedamās senceltnes. Vienlaicīgi tajās iegūti arī apraksti, zīmējumi un fotouzņēmumi par cilvēku sadzīvi. Šie vēsturiskie dokumenti kļuvuši par īpaši nozīmīgu avotu tautas celtniecības un lauku nodarbošanās veidu pētīšanai. Tie šobrīd glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā.

1932. gadā arhitekts Pauls Kundziņš definēja muzeja misiju. Tā paredz kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, to apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos; celtniecības objektus veidot kā lauku sētu apbūves kompleksus atbilstoši raksturīgiem etnogrāfiskiem novadiem, pārvedot arī īpatnējās unikālās celtnes, un ekspozīciju veidot tikai no oriģināliem materiāliem – pārvestiem objektiem, tos uzstādot muzejā.

1932. gadā apmeklētājiem tika atvērta pirmā brīvdabas ekspozīcija Baltijā - Vidzemes sēta ar sešām senceltnēm un to iekārtu priekšmetiem. Etnogrāfu ekspedīcijās muzejs iegūst formu un saturu

Ātri vien šī kļuva par rīdzinieku un visas Latvijas iedzīvotāju iemīļotu vietu, kuras paplašināšanu un attīstību atbalstīja gan valsts, gan iedzīvotāji - brīvprātīgie, piemēram, skauti un gaidas, studenti un citi.

Interesanti, ka muzejs turpinājis darboties arī Otrā pasaules kara laikā un tā celtnes karadarbībā praktiski nav cietušas. Tomēr gandrīz visi tā vecie darbinieki, ienākot padomju karaspēkam, devušies bēgļu gaitās. Sākumā padomju vara šo vietu dēvējusi par "šķiriski nepareizu", bet pēcāk, 60. gados, tika novērtēta tā muzejiskā vērtība un piešķirti līdzekļi attīstībai, teikts muzeja virtuālajā ekskursijā Virmus.ri.lv.

Mūsdienās muzeja teritorija ir vairāk nekā 87 hektārus liela. To Juglas ezera krastā ieskauj priežu mežs. Šajā laikā uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem. Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā apskatāmas celtnes, kuru vecums datējams no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei.

Muzejā izveidotas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāmi autentiski sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums, kas raksturo attiecīgo laika posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos.

Nozīmīga ir arī vecā Usmas baznīca ar unikālajiem griestu zīmējumiem. Baznīcas celtniecība uzsākta 1704. gadā Kuldīgas apriņķa Rendas pagastā, bet iekšējā iekārta izveidota un baznīca iesvētīta 1705. gadā. Pēc tam tā vairākkārt pārbūvēta. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Usmas baznīcu nolēma pārvest uz Rīgu, uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Baznīcas uzmērīšanas, fotografēšanas, numurēšanas, nojaukšanas un materiālu pārvešanas darbi ilguši no 1935. gada 5. augusta līdz 4. septembrim, bet atkal uzstādīšanas darbi Brīvdabas muzejā tika veikti līdz 6. decembrim. 1935. gada 13. decembrī arhibīskaps Teodors Grīnbergs no jauna uzstādīto baznīcu iesvētījis. Svinībās piedalījušās arī valsts augstākās amatpersonas - Valsts prezidents, Ministru prezidents, valdības un sabiedrības pārstāvji. 1936. gada 26. februārī tika iesvētītas no jauna iebūvētās ērģeles. Tās pārvestas no Bauskas apriņķa Rundāles pagasta pamatskolas. Zvans liets 1750. gados un pārvests no Jelgavas apkārtnes, kur tas atrasts kādā senā kapu zvana tornī. Īstais Usmas baznīcas zvans pasaules kara laikā aizvests uz Krieviju un tur nozudis, teikts Lelb.lv. 20. gadsimta 90. gadu juku laikos šis zvans gan nozagts un visticamāk pārdots metāla uzpircējiem.

1980. gadā nelaime piemeklējusi arī pirmo muzeja ēku riju - tā ugunsgrēkā nodega. Tikai 1994./95.gadā pēc vecajiem Madonas apriņķa Vestienas pagasta" Rizgu" rijas paraugiem to izdevies atjaunot.

Mūsdienās Brīvdabas muzejs ir viena no retajām vietām, kur ikdienā var sastapt seno amatu meistarus un tautas tradīciju zinātājus.

Muzejs iecienīts arī kā gadskārtu svinību vieta, un daudziem par tradīciju jau kļuvusi gadatirgu apmeklēšana vasaras sākumā. Jau gadu desmitiem tur uzstājas gan folkloras kopas, gan deju kolektīvi, un ir satiekami tautas amatu meistari. 2015. gada gadatirgus fotogrāfijas var apskatīt šeit.

Muzejs mūsdienās regulāri arī atjauno un apzina senās ēkas. Savukārt tas, ka seno ēku glabāšana un sargāšana nav veltīga, un tas vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai tās ikviens var apskatīt, uzskatāmi redzams pirms dažiem gadiem atklātajā Carnikavas muzeja ēkā, kas celta kā precīza senās zvejnieku mājas kopija, kura kādreiz atradusies pie Gaujas, bet pēcāk pārcelta uz Brīvdabas muzeju un šādi saglabāta. Pateicoties tam tās kopiju atkal varēja uzcelt vecajā vietā.

Tāpat, pierādījums tam, ka vēsture ir nepieciešama, ir tas, ka Brīvdabas muzeju gadā apmeklē vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku no visas pasaules.

Mūsdienīgs veids, kā apskatīti Brīvdabas muzeju, ir arī, izmantojot mobilo aplikāciju.

Atceries! Muzeja teritorijā aizliegts kurināt uguni, smēķēt, ievest suņus, braukt ar velosipēdu.

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejam ir arī lauku ekspozīcija Vecpiebalgas novadā "Vēveros", kas izveidota 20. gadsimta 80. gados. Piebalgas Vēveriem ir vismaz 400 gadu sena vēsture. Pirmoreiz Vēveri minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. 18. gadsimta beigās iezīmēti kartē. Vēveru kontaktinformācija: 29364806. Vairāk par "Vēveriem" un citiem Piebalgas apskates objektiem, lasiet šeit.

Otra interesanta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija atrodas Rucavas novada Papes Ķoņu ciemā zvejnieku – zemnieku sētā "Vītolnieki".

Autobuss: līdz pieturai "Brīvdabas muzejs" Nr. 1, 19, 28

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju