Jūrascūciņas cepetis, zelts un brauciens ar trosi mākoņos – kā latvieši izbauda Dienvidameriku

Septītā ceļojuma daļa: 18. februāris - 2. marts

Maršruts: Ekvadora un Kolumbija

Iebraukšana Ekvadorā bija gluži kā nonākšana paradīzē. Pēc Peru augstkalnu klajumiem un Klusā okeāna piekrastes bezgalīgajiem tuksnešiem, te mūs pēkšņi sagaidīja lekni, zaļi meži, ūdens pārpilnas upes, ūdenskritumi, kas gāzās gandrīz vai uz ceļa, pūkaini balti mākoņi, kas lēnā garā vēlās cauri zaļajām ielejām. Pilsētas un ciemi, kas pilni ziediem – puķes gandrīz vai uz katras mājas balkonā, neskaitāmi ziedu tirdziņi. Turklāt mums bija radusies sajūta, ka pienācis laiks nolaisties no Andu augstumiem un iebāzt degunu Amazones mūža mežos.

Tūlīt aiz robežas gan jānokārto kāda praktiska lieta. Stājām pirmajā ciemā un prasījām, kur tad varam Peru nacionālo valūtu solus samainīt uz Ekvadoras naudu. Mums uzreiz piesteidzās respektabls džentlmenis ar platmali galvā un prāvu ādas portfeli rokā, sakot, neesot problēmas, lai tik dodam savas solus. Sagrabinājām visu, cik nu kabatās bija, un pēc rūpīgas skaitīšanas, saņēmām pretī apmēram 30 ASV dolārus. Teicām, ka ASV dolāri, tas jau ļoti labi, bet tagad mums vajadzētu to Ekvadoras naudu. Uz ko naudas mijējs neizpratnē uz mums skatījās - jums taču Ekvadoras nauda jau rokās. Izrādās, ka jau kopš 2000. gada šajā valstī vienīgā izmantotā valūta ir ASV dolārs. Nu un kopējā sajūta radās, ka šī dolāru ekonomika nemaz nedzīvo slikti, mājas un mājsaimniecības izskatījās turīgākas nekā pie dienvidu kaimiņiem, ceļi perfektā stāvoklī, pilsētas sapostas.

Uz Amazones mūža mežiem un vietējo cilšu zemēm devāmies Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas (RV2.ģ) 7.a., 7.b. un 10.d. klašu skolēnu mudināti. Vieni gan bija prasījuši, lai ar lidmašīnu dodamies dziļi nekurienē, kur mīt Huoarani cilts. Mēs tomēr negribējām pamest savus močus, tādēļ izvēle krita par labu Šoreras (Chorreras) ciemam. Kā cilvēki te dzīvo? Ciems kā ciems, cilvēki kā cilvēki, iekopti dārziņi, pa kādam banānkokam, daudz citu eksotiski augļu dārzos, mierīgs dzīves ritms, kas pielāgojies laika apstākļiem, nekādas steigas, daba visapkārt un vakarā ciema jaunieši savācās centriņā, lai uzspēlētu bumbu.

Bijām atgriezušies Ekvadoras augstkalnu daļā. Nolaisties pa trosēm cauri Ekvadoras mākoņu mežiem un ļauties kādai Raimonda Paula dziesmai, tāds bija RV2.ģ 10.e. klases uzdevums, šajā Ekvadoras nostūrī. Sacīts, darīts! Ātri vien sameklējām vienu ekvadoriešu trošu trasi, tur mums piešķīra drošināšanas sistēmas, ķiveres un cimdus.

Dūša liela, sajūsma arī, bet, kad ieraudzījām, kādiem bezdibeņiem troses pārvilktas, tad gan mazliet parādījās izbīlis. Bet tur vairs atkāpties nevarēja, bijām iekabināti trīsī, un garām sāka zibēt mūža mežu zaļās galotnes, simtiem metru zemāk krācoša kalnu upe un ūdenskritumi, virs galvas mākoņi, putna lidojuma sajūta un nu tik dziedājām! Tas viss ir līdz brīdim, kad nobrauciens tuvojās beigām. Tur pēkšņi sāka strauji tuvoties milzu koka stumbrs, pret kuru atsiets otrs troses gals, jau iztēlojāmies, kā tūlīt tiksim saplacināti kā herbārija eksponāti ….

Tomēr bremžu sistēma nostrādāja, un notika mierīga nolaišanās uz platformas. Paldies Rīgas skolēniem par šo skaisto adrenalīna uzdevumu un paldies Maestro par skaisto dziesmu klāstu.

Skrīveru, Apes un Rīgas skolēni mūs sūtīja uz Čimboraso (Chimobrazo) vulkānu Ekvadorā, kura sniegotā virsotne pasaulē ir vistuvāk ekvatoram, kā arī tas ir ne tikai augstākais kalns šajā valstī, ja mēra no jūras līmeņa, bet arī augstākais kalns pasaulē, ja mēra no zemeslodes centra. Pēdējās vulkāna aktivitātes notikušas pirms 35 000 gadiem. Nedrīkstējām šo uzdevumu neiekļaut maršrutā!

Kādā no skolēnu uzdevumiem bija vēlēts arī uzrāpties šajā 6310 metrus augstajā kalnā. Jāsaka, arī pašu intereses un piedzīvojumu kāres dzīti to izdarījām. Nu Čimboraso kalna virsotne ir mūsu abu kontā kā augstākā dzīves virsotne, un noteikti varam piebilst, ka šis 15 stundu stāva ledāja kāpiens bija arī viens no mūsu dzīves smagākajiem un bīstamākajiem kalnu piedzīvojumiem. Bet, lai vai kā, lejā nokļuvām dzīvi, mazliet samocīti, bet laimīgi. Kas to būtu domājis, ka tik tuvu ekvatoram var būt arī ledāji?

Paldies Špoģu skolēniem, kuri saprata mūsu ceļotāju skarbo ikdienu un nosūtīja mūs uz Calle de la Ronda ieliņu Kito pilsētā izbaudīt saldāku ceļojuma lappusīti – skatīt pilsētai tik raksturīgos puķēs slīgstošos balkonus un nobaudīt slaveno ekvadoriešu šokolādi.

Mums bija ļoti gardas brokastis šeit, Kito pilsētā, ar Patrīciju, kura ir Latvijas goda konsuls un viņas kolēģi Nikolasu, uzzinājām daudz interesanta par valsti un gaidīsim Patrīciju un Nikolasu ciemos Latvijā šovasar.

Arī šeit, Ekvadorā, līdzīgi kā Peru, mums bija jāsamedī jūrascūciņas cepetis, labi gan, ka nebija nepieciešams tās medīt savvaļā, jo tad mēs noteikti paliktu bez vakariņām. Divu RV2.ģ. komandu skolēni pat bija daudz konkrētāki – mums tas bija jāizdara tieši galvaspilsētas Kito restorānā "La Lena Quitena". Nu ko – turp arī devāmies. Nezinām gan, kā tieši skolēni varēja zināt, ka jūrascūciņa šajā vietā ir tik bezgala garda? Izcili.

Ekvadoras nosaukums ir cēlies tieši no šīs ģeogrāfiskās līnijas, un ekvadorieši šo faktu atzīmē īpaši – netālu no Kito ir izveidots vesels parks tādā vietā, kur, viņuprāt, ir ekvatora līnija un vispār pats Zemes centrs. Tur tad nu, balansējot starp abām zemes puslodēm, gan vietējiem, gan ceļotājiem patīk atvilkt elpu no ikdienas burzmas, labi paēst un visādi paeksperimentēt, kādi tik visādi brīnumi nenotiek ar līdzsvara jautājumiem uz šīs maģiskās līnijas.

Bet skolēni, kas mūs šurp sūtīja, bija gana izpētījuši šo jautājumu un lika arī mums klātienē pārbaudīt – vai tiešām patiesā ekvatora līnija, noteikta ar mūsdienīgu GPS metodi, sakrīt ar parkā uzkrāsoto un tik plaši apspēlēto? Nesakrīt gan. Mārtiņš ar savu navigatoru atrada šo nulles līniju pārsimts metrus uz ziemeļiem, vienkārši ceļa malā.

Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēni sūtīja mūs arī uz Otovalo pilsētu Ekvadoras ziemeļu daļā, ziemeļu puslodē, un pat uzstāja, ka mums vietējā indiāņu tirdziņā, kas skaitās slavens ar savu plašo piedāvājumu, noteikti kaut kas jānopērk, bet pārdevējiem jāiemāca polka. Pilsētiņa izrādījās ir brīnumjauka, jo sevišķi tumšā vakarā to apstaigājot. Paviesojāmies arī tirdziņā, uzrāvām dažu labu polku pa tirgu klejodami, taču ar iepirkšanos gan kā vienmēr neaizrāvāmies, jo nav jau uz moča, kur salikt to visu jauko, ko te varētu dabūt. Nu labi - viens magnētiņš aizbrauca Mārtiņam līdzi uz mājām...

Ludzas un Rīgas skolēni bija ieinteresēti, lai mēs klātienē sajūtam kādas Kolumbijā un arī pasaulē slavenas celtnes auru. Valsts pašos ziemeļos, pie Ekvadoras robežas, ļoti dziļā aizā ir noslēpusies viena no pašām neparastākajām baznīcām – Romas katoļu bazilika –, kādu ekspedīcijas dalībniekiem vispār bija nācies redzēt. Un jāsaka – nebijis šī uzdevuma no skolēniem, varbūt tā arī būtu paskrējuši garām Laslajas katedrālei (Las Lajas Sanctuary). Tās neparastumu un skaistumu pat grūti aprakstīt, skatiet paši bildēs. Lai tai piekļūtu, kādas 15 minūtes bija jābrauc iekšā dziļi aizā un pēc tam vēl tikpat jāčāpo uz leju. Otrs variants ir no aizas augšmalas klusi noslīdēt līdz lejai, trosē iekārtā vagoniņā. Bet, kad bijām lejā, tad skaidri sapratām, ka bija vērts - tik iespaidīga ir šī celtne. Par to vairāk lasiet šeit.

Skolēnu uzdevumā gan kārtīgi izstaigājam baznīcas katakombas, gan visus 32 tornīšus saskaitām, gan arī kārtīgi muti nomazgājam svētajā, zem baznīcas tekošajā strauta ūdenī un apēdām vietējo saldējumu.

Baznīca celta 33 gadus – no 1916. līdz 1949. gadam. Pašlaik baznīca mazliet atgādina pili. Noteikti kādu no jums interesē iemesls, kā kāds iedomājās celt baznīcu tik bīstamā vietā? Vēsture stāsta, ka 1754. gadā amerindiešu sieviete ar savu kurlmēmo meitu esot iekļuvušas spēcīgā vētrā, un meklēja patvērumu. Leģenda vēsta, ka abas sievietes ir vadījis kāds spēks un viņas nonākušas alā, kurā uz vienas no sienām esot parādījies Jaunavas Marijas attēls. Mazā meitene esot skaļi iesaukusies mātei, lai tā paskatās šo skaisto attēlu. Pēc šī notikuma, meitene ir atguvusi dzirdi un valodas spējas. Ziņas par šo brīnumaino notikumu izplatījās nemanot. Tad atradies kāds akls vīrs, kurš esot izdomājis vākt līdzekļus baznīcas celšanai vietā, kur parādījusies Jaunava Marija. Viņam arī izdevies savākt pietiekami daudz līdzekļu, un baznīca ir sākta celt. Arī vīrs atguvis redzi. Bet šie nav bijuši vienīgie gadījumi, kad cilvēki esot kļuvuši veseli.

Skolēni mūs sūtīja uz Kolumbiju daudz ko nogaršot. Visu nemaz nevar uzskaitīt - aijaco, arepas, piedzert klāt slaveno kolumbiešu kafiju utt. Jāsaka paldies, jo šur tur bija dikti gardi. Bildēs skatieties, kādus tik brīnumus nogaršojām.

RV2. ģ. 7.a.klase lika mums noskaidrot, kāda īsti ir Kolumbijas nauda. Nu, lūk, secinājām, ka viena otra Kolumbijas nauda ir līdzīga Mārtiņam, un ka tad, ja nauda aptrūkstas, šajā zemē viņš var sataisīt pašbildes, sadrukāt tās un doties iepirkties.

Bogotā vairākas skolas mūs sūtīja uz Zelta muzeju, kā arī lika iekarot Cerro de Minserrate kalnu, no kura pārskatāma šī milzīgā pilsēta. Izdarījām abas lietas.

Zelta muzejs bija tiešām iespaidīgs, un stipri paplašinājām paši savu izpratni par šī un citu dārgmetālu vēsturi šajā kontinentā, kā arī par to apstrādes īpatnībām. Salīdzinoši nesen, 2008. gadā, muzejs ticis renovēts un tiešam ir ļoti interaktīvs un interesants, gan maziem gan lieliem, gan vietējiem, gan tūristiem.

Kalnā,savukārt, pēc uzdevuma mums bija jābrauc ar trošu vagoniņu, bet lejā – ar tramvajiņu. Vai otrādi. Bet diemžēl todien gan kalna tramvaja līnija, gan takas bija slēgtas, tāpēc atlika vien funikulieris, bet tam arī nebija ne vainas.

- trošu nobrauciens;
- Čimboraso vulkāna iekarošana;
- Laslajas klinšu katedrāle.

Turpinājums 11. aprīlī