Guntis Eniņš: Latvijas dižkoki gaida atbrīvošanu  (1)

"Gadsimtu milži bija un ir Saules koki. Ielenktie dižkoki smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai, galotne atkal sāktu strauji šauties augšup, līdzi jauno uzbrūkošo koku smailēm. Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām, lai vaiņags piepildītās ar skanīgām pavasara prieka dziesmām," skaidro Eniņš.

Jo īpaši jutīgas pret apēnojamu esot cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijām. Gaismas un kopšanas trūkuma dēļ jau esot aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām "Kalnieku" mājām, Ģibuļu pagastā 1990. gadā, arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.

Padomju varas laikā rakstnieks un dzejnieks Imants Ziedonis kopā ar domu biedriem, kuru vidū bija ar Guntis Eniņš, izveidoja dižkoku atbrīvotāju grupu. "Ziedonis rakstīja, ka "latvieši ir kapu tauta...", jo brīvajās dienās ar lejkannu rokās, dodas kopt piederīgo kapu vietas. Tā ir uzteicama, iejūtīgi mīļa, latviskā pienākuma tradīcija. Bet ne mazāk svarīgi, varbūt vēl svarīgāk un atbildīgāk būtu doties reizi gadā, nu kaut vai reizi divos gados, apmeklēt sava tēva un vectēva mājas vai māju vietu un rādīt mazbērniem (kamēr vēl var) to zemi, kur sākusies jūsu dzimta. Varbūt tur, pamests likteņa varā, apēnots un ielenkts no uzmācīgiem alkšņiem, kārkliem, skumst dižozols un turas ar pēdējiem spēkiem. Gaida," saka Eniņš, aicinot doties pie sirmajiem kokiem jau šajā nedēļas nogalē, kad visā Latvijā no tiks Lielā talka.

"Bija daudzas latvju sētas, kur saimnieks, piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, bet meitai – liepu. Varbūt šis ozols un liepa tūlīt, tūlīt būtu dižkoki, bet tagad cīnās ar uzmācīgu kārklu un alkšņu biezokni, bet saimnieka dēls, kuram tēvs stādīja šo ozolu, nesajūt, ka tēva dvēsele gaida savu dēlu tieši pie šī ozola un meitu arī – pie liepas. Mazbērnus gaida.... Esmu redzējis, mērījis un fotografējis simtiem šādu vietu ar dižkokiem un topošiem dižkokiem tīrumu vidū, bet tur nav nevienas norādes, ne zīmes, ne pazīmes, ka te kāds cilvēks būtu nācis un pieskāries šai vietai. Vientuļas un mūžam pamestas ir šīs vietas. Un tad nāk krūmi, alkšņi kā aizmirstība..." saka kaismīgais koku aizstāvis. Arī viņš pats bieži ņēmis rokā zāģi un cirvi, lai atbrīvotu lielos kokus, iekoptu to apkārtni un padarītu tos vieglāk pieejamus. Tāpat ievācis informāciju par to lielumu un diženumu, izmērot un pēc tam aprakstot dižkokus. Pērn iznākušajā Gunta Eniņa grāmatā "Nezināmā Latvija" atrodama informācija gan par mazināmiem kokiem, gan alām avotiem un daudziem citiem brīnišķīgiem apskates objektiem tepat Latvijā. Arī tie ir jāuztur kārtībā nākamajām paaudzēm, pārliecināts pētnieks. "Gribu iedegt liesmu jaunai kustībai, iešūpot, ievibrēt dvēseļu stīgas ar apziņu, ka zemnieku tautai ārpus Rīgas bija dzimtu pamati un dvēseļu saknes, kur lido ligzdot māju bezdelīgas kā domas. Ja māju nav, ir vēl koki kā pēdējā saikne starp mūžību, laiku un tevi."

Lielā talkā šogad notiks 23. aprīlī un tajā piedalīsies pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un privātpersonas visā Latvijā. "Mans aicinājums, lai šīs talkas reizē iesāktos arī dižkoku atbrīvošana, – kaut sākumā, tikai atsevišķās vietās, dažos novados, skolās, dažās saimniecībās, lai nākošā gadā uz Latvijas simtgadi tā izvēršas plašumā, skaistumā un dziļumā. Pirmajiem vajag sākt ar darbiem šo ideju kustināt. Latvija taču ir dižkoku lielvalsts," Dabas retumu krātuves vārdā aicina Guntis Eniņš.