"Pamesto māju pagalmi, gatves, ganības, pļavas un sviedriem slacīti tīrumi aizaug ar drūmiem krūmiem, un krūmi pāraug gari izstīdzējušos kokos, kas sniedzas pāri zemzarīšu virsotnēm, lai atņemtu tiem sauli," pirms Lielās talkas skumji stāsta dabas pētnieks un dižkoku aizstāvis Guntis Eniņš. Viņš aicina atbrīvot simtgadīgos kokus, jo tiem nepieciešama gaisma.
"Gadsimtu milži bija un ir Saules koki. Ielenktie dižkoki smok bez gaismas kā gūstekņi cietumā un pārvēršas kropļos ar nokaltušiem aizlauzto zaru elkoņiem. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās kā sērga uz augšu, uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi, habitus, tā, lai, galotne atkal sāktu strauji šauties augšup, līdzi jauno uzbrūkošo koku smailēm. Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām, lai vaiņags piepildītās ar skanīgām pavasara prieka dziesmām," skaidro Eniņš.
Jo īpaši jutīgas pret apēnojamu esot cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijām. Gaismas un kopšanas trūkuma dēļ jau esot aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām "Kalnieku" mājām, Ģibuļu pagastā 1990. gadā, arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
