12 aizliegtie tūrisma augļi – vietas, kur tūristus negaida vai pat nelaiž  (2)

Lūk, 12 ļoti interesanti un populāri galamērķi, kur tūristus ne pārāk vēlas redzēt – vai nu vispār nē, vai arī ierobežojot to skaitu ar kādiem noteikumiem! Šos aizliegumus apiet nav iespējams, ar tiem jāsamierinās.

Činkve Terre (Cinque Terre) ir nacionālais parks Itālijā, ko veido piecas pilsētiņas (no tā arī cēlies nosaukums "Piecas zemes"), kalnu terases un skaista daba.

Salīdzinoši nesen vadošie tūroperatori šo skaisto vietu iekļāvuši savos maršrutu piedāvājumos un tūristu skaits te ir dramatiski audzis. Tik dramatiski, ka parks nespēj tikt galā ar cilvēku uzplūdiem. Tā rezultātā varas iestādes paziņojušas, ka turpmāk tiks ielaists vien pusotrs miljons tūristu gadā. Kad šis limits sasniegts, vietējie ceļi svešiniekiem tiks slēgti.

Līdz aptuveni 1630. gadam p.m.ē. Santorine (Santoríni) – tajā laikā saukta par Kallisti – bija tikai viena no vulkāniskajām salām, kuras dienvidu krastā atradās Mīnoju pilsēta. Pēc tam sekoja viens no vislielākajiem līdz šim zināmajiem vulkānu izvirdumiem, kā rezultātā salas centrā izveidojās krāteris. To piepildīja jūras ūdens, kā rezultātā virs ūdens palika tikai sirpjveidīga sala – kā tas redzams joprojām.

Mūsdienās arī Tira jeb Santorine cieš no nemitīgās tūristu laineru straumes, tādēļ turienes varas iestādes noteikušas kvotu – šogad salā tiks ielaisti ne vairāk kā 8000 tūristi dienā jeb par 20 procentiem mazāk, nekā bija ļauts līdz šim.

Starp citu, Tira ir apmeklētākā sala Grieķijā. Nu, vismaz bija – līdz šim.

Vairāk lasiet.

Ik dienu Venēcijā pilsētas kanālos vien ieplūst 80 tūkstoši tūristu. Un, lai gan pilsētas galvas pašlaik vēl nav paziņojušas par formāliem ierobežojumiem, iedzīvotāji burtiskā nozīmē bloķē jebkuras iniciatīvas, kas uzlabotu tūrisma infrastruktūru.

Atliek vien kādam kaut ieklepoties par jaunu objektu vai jaunu maršrutu – vietējie mediji viņu gluži vai apēd dzīvu. Tādēļ tūrisma bizness pilsētā attīstās ļoti lēnu, kas nozīmē – cenas kāpj un atrast pieņemamu viesnīcu kļūst aizvien sarežģītāk. Tieši strauji pieaugošo dzīvokļu izmaksu dēļ vietējie iedzīvotāji, kuru ģimenes šajā pilsētā mitušas gadiem ilgi, spiestas pārdot vai pamest savas mājas, un mīlestība pret tūristiem izplēn ātri vien.

Ja nu tomēr plānojat doties uz šo skaisto pilsētu, par apskates objektiem, kas apmeklējami bez maksas vai pavisam lēti lasiet rakstā "Pavasaris Venēcijā – ieteikumi ļoti lētam ceļojumam uz romantisko Itāliju".

Vēsturiski Butāna ir bijusi viena no visizolētākajām valstīm pasaulē, taču kopš 1960. gadiem Butāna pakāpeniski atver durvis uz apkārtējo pasauli. Mazā Himalaju karaliste izvēlas kvalitāti, ne kvantitāti.

Lai tur nokļūtu, nāksies piemaksāt. Ikvienam tūristam jāmaksā 200 dolāru dienā, lai varētu atrasties šajā valstī. Izņēmums ir tikai Indijas, Bangladešas un Maldīvu salu pilsoņi. Tūristus novēro ļoti skrupulozi – "mežoņi" te netiek ielaisti.

Pirmās alas šeit tika izraktas mūsu ēras 366. gadā meditācijai un dievkalpojumiem. Šīs ir pazīstamākās no ķīniešu budistu grotām, bet to administrācija lēmusi, ka dienā svētvietu drīkst apmeklēt, maksimums 6000 cilvēku (karstajā sezonā atsevišķās dienās – 10 000).

Biļetes tempļu apmeklējumam jāiegādājas savlaicīgi. Alās atrodami daži no budistu mākslas labākajiem paraugiem. 1987. gadā alas iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Skelligas ir nelielas akmeņainas saliņas Atlantijas okeānā, netālu no Īrijas dienvidrietumu krasta. Lielāko no divām Skeligu (Skellig - Michael) salām, kur tika filmēta arī jaunākā Zvaigžņu karu filma "Star Wars: The Force Awakens" šobrīd ik dienu drīkst apmeklēt ne vairāk kā 180 cilvēku, turklāt no septembra līdz maijam ieeja (pareizāk sakot, piepeldēšana) ir slēgta.

Vienkāršākais veids, kā apskatīt salu, ir organizētas ekskursijas, turklāt aktīvajā tūrisma sezonā tā var būt arī vienīgā iespēja.

Lorda Hava sala (Lord Howe island) ir interesanta vulkāniskā sala, kas diennaktī ir atvērta vien 400 apmeklētājiem, un biļetes vēlams rezervēt savlaicīgi.

Tūristu kontrole notiek lidostā, tādēļ "neaudzināti mežoņi ar savu jahtu" droši vien šo limitu var apiet pa ūdens ceļiem. Vismaz mēģināt.

Visiem, kas vēlas legāli vest tūristus uz Antarktīdu, jāreģistrējas. Uz šādiem kuģiem drīkst atrasties ne vairāk par 500 pasažieriem. Vienā reizē krastā, ciemos pie pingvīniem, laiž, maksimums 100 cilvēkus. Viss tiek stingri kontrolēts, un tiem, kuri neievēro noteikumus, licence tiek anulēta.

Par to, kā latviete Zane Eniņa apceļoja Antarktīdu, lasiet šeit.

Senajā inku pilsētā diennaktī var iekļūt ne vairāk par 2500 apmeklētājiem, bet, kā jau nojaušams, interese ir krietni lielāka. Tādēļ savlaicīgi jāiegādājas biļetes.

To var izdarīt www.machupicchu.gob.pe oficiālajā mājaslapā. Starp citu, biļetes tiek piesaistītas pases numuram, lai izvairītos no spekulantiem.