Kad mājas rada diskomfortu: kas ir 'slimās būves sindroms'  (3)

Ilgstoši uzturoties ēkā, kam piemīt "slimās būves sindroms", cilvēki visbiežāk sāk izjust pašsajūtas pasliktināšanos, kas var izpausties kā nogurums, miegainība, traucēta koncentrēšanās, kā arī galvas un kakla sāpes, izdalījumi no deguna, šķavas, nelabumus, reiboņi un citi simptomi. Lai gan šādus simptomus var izraisīt arī pilnīgi citi cēloņi – cilvēks var būt alerģiski jutīgs, indivīda darbs var būt saistīts ar stresa apstākļiem vai izraisa dziļu neapmierinātību, var būt arī citi iespējamie psihosociālie faktori -, tomēr Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas komitejas pētījumi liecina, ka ļoti bieži šos simptomus var saistīt ar dzīvojamo iekštelpu gaisa kvalitāti. Droša zīme tam, ka vainojams "slimās būves sindroms", ir simptomu saasināšanās, atrodoties tieši konkrētās telpās (skolā, darbā, mājās, u.tml.). Savukārt pašsajūta uzlabojas, šajā būvē neuzturoties.

Potenciāli jutīgās iedzīvotāju grupas, kuru veselība visvairāk pakļauta iekštelpu gaisa kvalitātes riskiem ir bērni, grūtnieces, gados veci cilvēki, cilvēki, kuri cieš no astmas, elpošanas un sirds – asinsvadu slimībām. Vienlaikus – gaisa piesārņojums jebkuram cilvēkam var radīt kumulatīvos jeb uzkrājošos veselības efektus.

Secinot, ka slikta pašsajūta rodas tieši konkrētā būvē un telpās, ir būtiski censties noskaidrot, kas tieši to izraisa. Viens no veidiem, kā to darīt, ir īpašs gaisa kvalitātes un plūsmas tests, ko veic Darba drošības un vides veselības institūts. Visbiežāk ēkās, kurās cilvēki izjūt veselības pasliktināšanos, konstatējamas baktērijas, sēnītes un vīrusi, putekļi un putekšņi, slikta ventilācija, gāzes pavardi, kamīni, ķīmiskas vielas, kas izdalās no dažādām ierīcēm, līmēm, krāsām, saistvielām, būvmateriāliem, mēbelēm u.c.

Līdz pat 30 procentiem no visām jaunajām vai atjaunotajām biroju būvēm ir īpaši augsti rādītāji iekštelpu gaisa kvalitātes negatīvajai ietekmei uz cilvēku veselību un komfortu – tātad saistību ar "slimās būves sindromu".

Būvinženieris un inženierzinātņu doktors Juris Biršs atklāj dažus piemērus, kā var veidoties "slimās būves sindroms". Piemēram, būvobjektā tiek izmantots monolīts betona pārsegums, kura biezums ir 200 mm. Latvijas klimatiskajos apstākļos betons uzņems no apkārtējās vides vairāk ūdens mitruma, nekā spēs atdot, jo izteikti darbosies betona kapilārā kondensācija. Ja virs betona veidos jebkāda veida nepārtrauktu segumu, tas tiks pakļauts mitruma fizikālai un ķīmiskai iedarbībai, kas var radīt seguma materiāla deformācijas, materiāla ķīmisku sadalīšanos, un rezultātā gaisā nonāk cilvēka veselībai kaitīgi, alerģiski savienojumi.

Ja netiek izmantots starpslānis, bet grīdas segums līmēts tieši uz betona virsmas, starp šim divām materiālu kārtām var rasties ūdens tvaikus necaurlaidīga vide, kas ir ideāla vieta sārmu ķīmiskai reakcijai ar līmvielām – sāk izdalīties butanols, alkaloīdi un gaistošas organiskās vielas.

Kā vēl vienu piemēru Biršs min gadījumus, kad uz betona grīdas pamatnes ir uzklāts ruberoīds – ar bitumenu piesātināts materiāls (bitumens ir naftas un akmeņogļu pārstrādes produkts, dabisko smago ogļūdeņražu maisījums), bet virs tā – kokskaidu plātnes, kas savukārt satur fenolformaldehīdsveķus vai karbamīdsveķus (tie ir aromātiski oglekļa savienojumi). Benzola un citu destilātu (toluola, hloroforma, kas ir lieliski šķīdinātāji) tvaiki viegli šķīdina sev radnieciskos produktus, caurspiežas tiem, pastiprina jau tā indīgos iztvaikojumus un pa linoleja šuvēm un grīdas perimetra spraugu (nosegtu ar grīdlīstēm) nonāk telpā. Jo augstāka būs telpas temperatūra, jo lielāka būs ogļūdeņražu summārā deva telpas gaisa sastāvā.

Lai izvairītos no "slimās būves sindroma" veidošanās vai attīstīšanās telpā, ieteicamas vairākas profilaktiskas darbības, kas gaisu padarīs mazāk kaitīgu cilvēkam. Iekārtojot mājokli, jāizvēlas mēbeles un materiāli, kas neveicinās putekļu uzkrāšanos. Ļoti būtiski rūpēties par pietiekamu gaisa cirkulāciju telpās – tām jābūt regulāri vēdinātām un ventilētām, jāsamazina gaisa mitrinātāju lietošana un jāatceras arī par gaisa kondicionēšanas sistēmas tīrīšanu. Tāpat būtiska ir telpu regulāra un rūpīga tīrīšana, turklāt, izmantojot iespējami dabīgāku sadzīves ķīmiju.

Kā uzsver Biršs, mūsdienu moderno būvmateriālu laikmetā, kad alternatīvu materiālu sortiments ir ļoti plašs un tie ir paredzēti dažādu tipu būvēm ar ļoti atšķirīgiem ekspluatācijas apstākļiem, ir pat ļoti bīstami izvēlēties būvmateriālus tikai pēc ekonomiskiem apsvērumiem. Tāpēc tiem, kas uzsāk telpu izbūvi vai remontu, jāseko līdzi arī tam, lai apdarē un būvniecībā izmantotajiem būvmateriāliem un to sistēmām ražotājs ir veicis testus par to ietekmi uz gaisa kvalitāti un uzņemas par to atbildību.