7 grandiozas viesnīcas, kas tagad ir bezpajumtnieku un spoku paradīze  (1)

Tumši gaiteņi, foajē drupas un istabiņas, caur kuru griestiem redzamas debesis – tas ir viss, kas palicis, tomēr lepno viesnīcu neparastie stāsti un maģiskie skati arī tagad vilina gan alternatīvā tūrisma cienītājus, gan fotogrāfus un citus ziņkārīgos.

Protams, arī Latvijā netrūkst viesnīcu un kūrortu, kuru ziedu laiki sen beigušies, piemēram, Ķemeros vai Ogres pamestā viesnīca "Club 1934", bet šoreiz stāsts būs par ārvalstu lielajiem kūrortiem un grandiozajām viesnīcām. Lūk, naktsmītnes, par kurām droši var teikt – "tā paiet tā pasaules godība".

Viesnīca "Rugon" nosaukta par godu vecajam Ziemeļkorejas galvaspilsētas nosaukumam "Ryugyong", kas tulkojumā nozīmē "Vītolu galvaspilsēta", teikts "Scribol.com".To pazīst arī ar nosaukumu "Māja 105" – jo tieši tik daudz stāvu ir šim piramīdas veida monstram.

Sākotnēji tā Phenjanā bija plānota kā augstākā viesnīca pasaulē. Ambiciozais projekts tika sākts 1987. gadā kā atbildes gājiens Singapūrā uzceltajai "Westin Stamford" viesnīcai (tagad pazīstama kā "Swissôtel The Stamford"), ko būvēja Dienvidkorejas celtniecības uzņēmums.

Diemžēl celtnei nelaimes sekoja viena pēc otras gluži tā, it kā ēka būtu nolādēta. Tās celtniecība ilga piecus gadus, bet līdzekļu, elektrības un būvmateriālu trūkuma dēļ tā tika pārtraukta, kad Eiropā un Krievijā sabruka komunisma režīmi, kas arī Ziemeļkorejai nozīmēja milzīgu finansējuma samazinājumu, raksta viens no retajiem rietumu žurnālistiem, kas, izliekoties par biznesmeni, pabijis Phenjanā un apskatījis arī Rugon milzeni, Saimons Perijs no "The Daily Mail".

16 gadus betona monstrs stāvējis pamests. Tomēr celtniecība atsākās 2008. gadā, kad, ieguldot 156 miljonus eiro, pie darba ķērās ēģiptiešu celtniecības firma "Oruscom Group". 2012. gadā par godu Kima Irsena 100 jubilejai viesnīcas būvniecība tomēr tika pabeigta, bet viesnīcu neizdevās atklāt ne tad, ne nākamajā noliktajā datumā – 2013. gadā. Arī pašlaik, 2017. gadā tā stāv neapdzīvota, raksta "Abandonedspaces".

Kopumā šī celtne ziemeļkorejiešiem izmaksājusi vairāk nekā 560 miljonus eiro (citos avotos minēti pat vairāki miljardi), raksta "The Daily Mail". Ņemot vērā, ka valsts ir tik nabadzīga, ka bieži līdzekļu trūkuma dēļ pilsētās netiek iedegts ielu apgaismojums, tā ir neiedomājama summa, ko iztērēt neesošam tūrismam, jo uz Ziemeļkoreju brīvi ceļot nav iespējams – var tikai pieteikties stingri organizētās un apsargātās ekskursijās, kurās piedalīties ļauts vien dažiem tūkstošiem cilvēku gadā. Brīvāka ceļošana gan iespējama Ķīnas iedzīvotājiem.

Tāpat arī prestiža dēļ milzu piramīda vairs nevarēja izcelties – uzcelšanas brīdī tā vairs nebija augstākā viesnīca pasaulē, jo daudz augstāku būvi jau bija uzcēluši arābi Dubaijā. Tomēr tā noteikti ir augstākā neapdzīvotā un neizmantotā ēka.

Protams, būve ir iespaidīga – tās augstums ir 330 metri, tajā ir 105 stāvi. Viesnīcā ir vairāk nekā 3000 nepabeigtu numuriņu.

Šobrīd Phenjanas debesskrāpis ieņem vien 42.vietu pasaules augstāko būvju reitingā.

Daudzi pasaulslaveni arhitekti šo celtni nodēvējuši par šausmīgāko būvi pasaulē un zinātniskās fantastikas neveiksmīgu īstenojumu dzīvē.

"Grossinger" viesnīca pagājušā gadsimta 20. gados bija viens no populārākajiem kalnu slēpošanas kūrortiem. Tas atradās netālu no Ņujorkas, Katskiļu kalnos. Ziedu laikos kūrorts sastāvēja no 35 ēkām, ieskaitot pastu un privātu lidlauku, un katru gadu tas uzņēma 150 tūkstošus viesu, raksta "Abandonedspaces". 50. gados tas kļuva par pirmo slēpošanas kūrortu, kur sāka izmantot mākslīgo sniegu.

Tas baudīja lielu popularitāti biznesmeņu, šovbiznesa zvaigžņu, kā arī slavenu sportistu vidū. Piemēram, "Grossinger" bija iecienījis bokseris Rokijs Marčiano. Par kūrortu un tā viesiem uzņemta slavenā filma "Netīrās dejas". "Grossinger" iemiesoja Džona Kenedija laikmeta balto amerikāņu buržuāzijas gaumi. Šis bijis arī pirmais kūrorts, kur jau 1952. gadā sāka izmantot mākslīgo sniegu.

Tomēr 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, sākoties hipiju ērai, vecie un snobiskie kūrorti vairs nespēja piesaistīt jaunās paaudzes viesus. Tā sākās šīs vietas noriets. 1986. gadā kūrorts tika slēgts. Pēc 30 gadiem vienīgais, kas te vēl darbojas, ir golfa laukums.

Šodien spoku viesnīca "Grossinger" joprojām ir viens no visvairāk apmeklētajiem tūristu intereses objektiem Ņujorkas štatā. Neskatoties uz to, ka te dzīvojuši desmitiem tūkstoši marodieru un ekstrēmā tūrisma cienītāju, "Grossinger" drupās joprojām var atrast 60. gadu priekšmetus.

Šī lepnā viesnīca, kuras nosaukumā pat iekļauts vārds "pils", atradās kalnos un no tās pavērās skats uz Atlantijas okeānu. Tā atklāta 1960. gadā un bija valsts pirmā starptautiska līmeņa viesnīca. Ilgu laiku tā bija viena no ļoti nedaudzajām pieczvaigžņu luksusa klases viesnīcām visā Āfrikas kontinentā.

Tā bija viena no zīmola "Intercontinental" ķēdes viesnīcām. Lepnajā naktsmītnē astoņos stāvos bija izvietoti 106 numuriņi, un tajā bieži notika Āfrikas valstu līderu tikšanās. Tomēr 20. gadsimta 80. gadu Libērijas politiskās nedienas un nestabilitāte smagi iedragāja arī viesnīcu nozari, un 1989. gadā "Ducor Palace Hotel" tika nolemts slēgt – pavisam īsu brīdi pirms Pirmā Libērijas pilsoņu kara sākuma.

Tā laikā viesnīca piedzīvoja milzu bojājumus un laupīšanas, kā arī to par mītni sāka izmantot bezpajumtnieki.

Tomēr, pēc tam, kad projekta īstenošana vairākkārt tika atlikta un 2011. gadā sākās Lībijas pilsoņu karš, Libērija sarāva attiecības ar diktatora Kadafi režīmu un tas pielika punktu arī "Ducor Palace" atdzimšanai.

Mūsdienās vecais kūrorts ir drupās un turpina ceļu nebūtībā.

Šis pamestais kūrorts atrodas kalna galā Bagio un tā tiešām ir ļoti spocīga vieta, raksta portāls "Abandonedspaces". Daudzi vietējie tic, ka tā ir nolādēta.

Sākotnēji viesnīca uzbūvēta 1911. gadā kā semināru un brīvdienu māja Dominikāņu ordenim – katoļu baznīcas organizācijai. Bet Otrā pasaules kara laikā šī vieta piedzīvoja milzu slaktiņus un skaudru asinsizliešanu. Japāņi iebruka īpašumā un pārvērta to par savu vadības bāzi. Japāņu slepenpolicija šeit izrēķinājās ar aizturētajiem – šīs sienas redzējušas barbaristiskas priesteru, mūķeņu un bēgļu spīdzināšanas, izvarošanas un galvu nociršanas.

1945. gada aprīlī ASV spēki bombardēja Filipīnas un izvērsa atbrīvošanas operāciju – arī šī ēka tika sabombardēta, bet japāņu armijas pārstāvji te veikuši masu pašnāvību, raksta "Abandonedspaces".
Pēc kara ēka tomēr atjaunota un to atkal atvēra 1947. gadā.

Savukārt 1973. gadā "Diplomat Hotels" iegādājās īpašumtiesības uz šo vietu un atvēra te viesnīcu ar 33 numuriņiem. Tā īpašnieks bijis Tonijs Agpoa, kas bija slavens uzņēmējs un dziednieks. Beigās gan viņš izrādījies vienkārši krāpnieks. 1987. gadā viņš nomira no sirdstriekas. Pēc viņa nāves viesnīcas bizness strauji nogāja uz grunti, un tā tika slēgta.

Pēc gandrīz 30 gadiem šajā vietā izveidots vēstures un dabas parks, kurā atrodas arī vecā viesnīca, kuras apsaimniekošanu uzņēmusies pašvaldība. Latvijas Ārlietu ministrijas ieteikumus ceļotājiem uz Filipīnām meklējiet šeit.

Slavenais SPA kūrorts "Villa Epekuena", kas izvietots pie saulaina ezera netālu no Buenosairesas, spokaino vietu sarakstā nokļuvis dabas untumu dēļ.

Pirmās viesnīcas tuvējā ezera krastā parādījās jau 20. gadsimta 20. gados. Tika uzskatīts, ka vietējie dziednieciskie ūdeņi labvēlīgi ietekmē veselību cilvēkiem, kuri sirgst ar artrītu, osteoartrītu un psoriāzi. Epekuenas ūdeņu dziednieciskās īpašības tika salīdzinātas ar Nāves jūras ūdeņu labvēlīgo ietekmi. Saprotams, šāda slava Epekuenai un sanatorijai ezera krastā piesaistīja tūristus no visas Dienvidamerikas.

60. gados kūrorts ik gadu uzņēma ap 25 tūkstošiem viesu. Te tika uzslietas pasaules klases viesnīcas un uz dziednieciskajām procedūrām visbiežāk sāka braukt Holivudas zvaigznes. Savu zenītu kūrorts "Villa Epekuena" sasniedza 70. gadu sākumā. Viesnīcu un restorānu īpašniekiem tūristu pieplūdums nesa milzīgu peļņu. "Villā Epekeuena" bija visaugstākais dzīves līmenis visā kontinentā.

Taču klimata izmaiņas noveda pie tā, ka "Villā Epekuenā" 1985. gadā sākās nemitīgas lietusgāzes. Nokrišņu daudzums pārsniedza desmitgades normu vairākkārtīgi. Plūdu ūdeņi pārpildīja ezeru, un milzīga ūdens straume iešļācās pilsētā. Pāris stundu laikā kūrorta lielāko daļu pārpludināja sāļais ūdens.

Lietusgāzes mitējās tikai 2008. gadā. Drīz vien sāļajā ūdenī nogrimušās ielas sāka iznirt. Viss nogrimušais bija ieguvis varavīksnes krāsās zaigojošu kristālisku sāls apvalku. Epekuena bija kļuvusi līdzīga dekorācijām no filmām par apokalipsi, un tieši šo kūrorta savdabību arī izmanto kino veidotāji.

Vēl viens kara upuris – Horvātijas kūrorta pilsētiņa Kupari. To pameta Dienvidslāvijas sabrukuma laikā.

Šis bija viens no labākajiem viesnīcu kompleksiem Adrijas jūras krastā, un to uzcēla 20. gadsimta otrajā pusē. Viesnīcu būvē tika ieguldīts vairāk nekā miljards dolāru no valsts kara budžeta. Kupari viesnīcās vienlaikus varēja apmesties apmēram 2000 viesu – pārsvarā tie bija augstākā līmeņa Dienvidslāvijas tautas armijas oficieri. Milzīgā viesnīcu kompleksa teritorijā atradās arī personīgā rezidence valsts galvai – maršalam Josipam Brozam Tito. Te viņš bieži uzņēma augsta līmeņa ārvalstu viesus.

1991. gadā, horvātu neatkarības kara laikā, Kuparus sagrāba serbu armija. Kompleksa ēkas apšaudīja no raķešu fregatēm un laivām, bet teritoriju ieņēma, krastā izvietojot valsts vēsturē lielāko jūras desantu. Serbu zaldāti nežēloja sava bijušā vadoņa (starp citu, etniskā horvāta) iemīļoto kūrortu. Kupari tika pilnībā izlaupīti.

Pēc kara kūrortu tā arī vairs neatjaunoja. No viesnīcām pāri palikušas drupas. Tiesa, vietējie iedzīvotāji te vasarās brauc uz pludmali, kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām apkārtnē.