"Vai tu zini, kas ir pieskāriens? Kad tev nav neviena... Saimnieks mani bija atstājis, pametis novārtā un aizmirsis. Es karājos ķēdes galā un raudāju. Man sāpēja vēders, sāpēja ieaugušais nags un niezēja āda. Man tik ļoti gribējās ēst, ka es norāvos no ķēdes un aizbēgu. Šī jau nebija pirmā reize... Zināju, ka mani pabaros, samīļos un teiks labus vārdus. Vismaz tā bija iepriekš. Tagad bija sliktāk... Es knapi tiku līdz daudzdzīvokļu mājām, un tur mani kā nelaimes čupiņu atrada Evita Skrindževska. Es biju tik priecīga par bļodiņu ar gardu pārtiku. Viņa mani izglāba. Ja nebūtu viņas, arī manis vairs nebūtu. Tik vienkārši. Bļodiņa ar pārtiku – dzīvības cena. Mani iekārtoja siltā vietiņā, kur gulēt. Tur bija miers, nebija bada un sāpju. Kamēr es atpūtos, atguvu spēku gribēt dzīvot, Evita nesēdēja maliņā. Viņa zvanīja policijai, vērsās pie pagasta priekšnieces Ainas Pabērzas, lūdzot palīdzību. Solīt jau solīja, bet...
Palikt pie Evitas es nevarēju – pašiem sava suņu saime. Teikšu godīgi, es biju nobijusies, ka atkal tikšu aizmirsta, bet viņa nepadevās. Devās uz Daugavpils patversmi, bet man vietu tur tā arī neatrada. Vai tad es aizņemu daudz vietas? Es tikai vēlējos pilnu bļodiņu un kripatiņu mīlestības... Klusu kaktiņu, kur atkopties... Pagāja pāris dienas, mani iecēla mašīnā un veda tālu, tālu prom, svešumā no manas dzimtās puses. Kad bijām galā, devāmies uz veterināro klīniku "Bufo". Tur cilvēki staigāja dīvainos halātiņos un smaržoja pēc pārtikas un citiem suņiem. Es pat satiku Mopsi, tādu urkšķošu suni savu mūžu nebiju satikusi. Sākās manis izmeklēšana. Evita kā drošības spilvens stāvēja blakus... Tika rakstīti papīri, mani sadurstīja un atņēma asinis, nogrieza ieaugušo nagu un iztīrīja brūci. Tas bija varen nepatīkami! Tā smarža, kas nāca no bundžiņas halātu dāmai, bija burvīga. Es luncinājos un smilkstēju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
