Kanibālisms, smaili zobi vai milzu lūpas: piecas pašizolējušās ciltis ar dīvainām tradīcijām  (1)

Vienu no šādām ciltīm apmeklēs arī izdzīvošanas instruktors un mežonīgās dabas gids Heizens Odels, kuru interesē tas, kā šiem cilvēkiem izdodas gadu simtiem ilgi izdzīvot ļoti smagos apstākļos. Odela jaunākie piedzīvojumi dokumentālā seriāla "Pirmatnējā izdzīvošana" 2. sezonā no 24. maija skatāmi "National Geographic".

Pirms dokumentālā seriāla "National Geographic" ir apkopojis informāciju par piecām pašizolācijā dzīvojošām kopienām dažādās pasaules malās.

Speciālisti lēš, ka visvairāk pašizolējušos cilšu dzīvo Brazīlijas, Bolīvijas un Peru pierobežas rajonos, Amazones mūžamežos. Par tām nekas daudz nav zināms, vien tas, ka ciltis noraida kontaktus ar ārpasauli, visticamāk, iepriekšējās asiņainās vardarbības un nāvējošo slimību dēļ. Jā, šiem cilvēkiem nāvējoša var būt gan gripa, gan masalas, jo to organismā nav izstrādājusies imunitāte. Ar vislielāko vardarbības uzliesmojumu Amazones pirmiedzīvotāji saskārās tā sauktajā "gumijas bumā" 19. gadsimta laikā, kad notika nežēlīga vietējo paverdzināšana un nogalināšana. Taču galvenā modernās civilizācijas interese ir auglīgās un izrakteņiem bagātās zemes, kas pieder šīm ciltīm. Ciltis apdraud arī nelegālā zveja, medības un... narkotiku kontrabanda.

Maško – piro cilts Amazones lietus mežos Peru dzīvo vismaz 600 gadu, tā noraidījusi jebkādus kontaktus ar ārpasauli. Taču pēdējos gados cilts pārstāvji aizvien biežāk meklē pārtiku, sadzīves priekšmetus un arī ieročus (mačetes) ārpus mītnes vietām Manu nacionālajā parkā Peru dienvidaustrumos. Reizēm kontakti beidzās ar visai asiem un asiņainiem konfliktiem ar citiem vietējiem iedzīvotājiem. Peru kopš 2006. gada ir aizliegta saziņa ar šādām noslēgti dzīvojošām ciltīm, galvenokārt tādēļ, ka šie cilvēki var būt pārāk uzņēmīgi pret slimībām, ar ko tie nav saskārušies.

Visvairāk izolētā cilts meklējama Sentinela salā Andamanu arhipelāgā, kas atrodas dziļi Bengālijas līcī Indijas okeānā. Teorētiski sala atrodas Indijas apvienotajā Andamanu un Nikobāras salu jurisdikcijā, taču praktiski pār to nevienam nav varas. Iespējams, pirmiedzīvotāji šajā salā dzīvo jau vairāk nekā 60 000 gadu. Salinieku valoda tik ļoti atšķiras no citām arhipelāga cilšu valodām, ka ir skaidrs, – kontakti līdz šim bijuši ļoti fragmentāri. Taču noslēgtība nenozīmē, ka viņi dzīvo tāpat kā senatnē. Nē, sentinelieši gatavo darbarīkus no metāla, kuru iegūst no krastā izskalotu kuģu vrakiem.

Taču Sentinela salas iedzīvotāji ir ļoti naidīgi pret svešiniekiem un mēģina nogalināt ikvienu, kas tuvojas salai. Vietējie nevēlējās pamest salu arī laikā pēc lielā cunami un zemestrīces 2004. gadā. 2006. gadā viņi nogalināja divus zvejniekus, kas zvejoja salas piekrastē. Viņi ar akmeņiem, bultām apmētā arī zemu lidojošas lidmašīnas. Tādēļ uz Sentinela salu ceļojumi ir aizliegti.

Siberutas salu, kas atrodas 60 kilometru attālumā no Sumatras, apdzīvo mentavai cilts. Tā tiek uzskatīta par vienu no senākajām vietējām Indonēzijas kopienām, kas tūkstošiem gadu ir dzīvojusi zināmā noslēgtībā dziļi lietus mežu džungļos. Pēc Indonēzijas neatkarības iegūšanas 1950. gadā valdība centās "modernizēt" mentavai cilts sadzīvi. Kad 90. gados cīņa kļuva vēl brutālāka, atsevišķi klani piekrita pārcelties uz valdības radītiem ciematiem, bet citi nolēma doties dziļāk džungļos, lai mēģinātu saglabāt savu sākotnējo kultūru.

Siberutas salā mentavai tas daļēji ir izdevies. Pašlaik ciltī, kas ir pazīstama ar savu īpatnējo tetovēšanas mākslu un zobu asināšanas tradīcijām, dzīvo 64 000 cilvēku. Mentavai uzskata, ka cilvēks nav nekas bez dvēseles, zobi ir dvēseles atspulgs, tādēļ zobi ir jānoasina. Tiek uzskatīts, ka nosmailināti zobi padara sievietes skaistas.

Ar Papua Indonēzijā mītošajiem korovajiem pirmos kontaktus 70. gados nodibināja arheologi un misionāri. Tad cilts joprojām lietoja akmens darba rīkus un dzīvoja mājās augstu virs kokiem. Fantastiskās un unikālās mītnes var slieties pat 50 metru augstumā. Tās aizsargā cilvēkus no moskītiem, traucējošiem kaimiņiem un ļaunajiem gariem. Izrādās, korovaji tic, ka pasaule ies bojā zemestrīcē, ja viņi mainīs savus ikdienas paradumus.

Šo mednieku un vācēju pasaules uzskats sakņojas džungļos vērojamajās dabas norisēs. Viņi tic dēmoniem, apsēstībai, un nāve tiem ir saistīta ar kanibālismu. Proti, raganas ir jānogalina, un to miesas ir jāēd ģimenēm, kas ir cietušas no melnās maģijas. Tiesa, antropologiem ir aizdomas, ka kopienas, kas ir saskārušās ar moderno civilizāciju, šo tradīciju vairs nepraktizē, vien izrādās tūristu priekšā. Patlaban ir zināmi 3000 – 4000 šīs cilts pārstāvju, tomēr tiek lēsts, ka dažu paaudžu laikā tie integrēsies apkārtējā sabiedrībā.

Surma ir vairāku cilšu (suri, mursi, mēnas) grupa, kas dzīvo Dienvidsudānā un dienvidrietumu Etiopijā un gadsimtiem ilgi nodarbojas ar liellopu audzēšanu. Saskaņā ar suri teiksmām, viņi šajā teritorijā ieradušies aptuveni pirms 200 gadiem no Nīlas upes ielejas. Suri kultūra pieprasa, lai vīrieši tiktu apmācīti kā karavīri un lopu gani. Ģimenes turību, starp citu, mēra pēc tai piederošo lopu skaita. Taču kareivīgās nomadu ciltis mēdz iesaistīties asiņainos konfliktos ar kaimiņiem par lopiem un ganībām.

Ciltis atsakās kontaktēties ar oficiālajām varas iestādēm, taču modernās civilizācijas rēgs ir AK-47, kas no 80. gadiem kontrabandas ceļā ieplūst no Sudānas. Ieroči tiek izmantoti savu lopu aizsardzībai vai vienkārši, lai pašaudītos kādos ciema svētkos. Suri vīrieši cīnīsies līdz nāvei, lai aizsargātu savus ganāmpulkus. Tradicionālas ir nūju kaujas.

Rietumu pasaulē suri sievietes ir pazīstamas ar milzīgajām lūpu plāksnēm. Meitenēm lūpas tiek caurdurtas, kad tās sasniedz 15 – 16 gadu vecumu, to dara māte vai kāda cita ģimenes sieviete. Lūpu plākšņu diametrs var sasniegt no astoņiem līdz pat 20 centimetriem.