Jumiķis uzskata, ka skats uz padomju laika daudzdzīvokļu ēkām ir atbaidošs. "Īpaši tas sakāms par to, ko katra dzīvokļa īpašnieks ir paveicis kā "individuālu renovāciju", jo par veiksmes stāstu šos gadījumus nevar nosaukt. Arī attiecībā uz tā sauktajiem "kompleksās siltumnoturības uzlabošanas pasākumiem" tā nopietni, ar ko lepoties, ir gauži maz."
"Tepat kaimiņos, Lietuvā, šajā jomā ir paveikts daudz vairāk, nemaz nerunājot par tālāk uz rietumiem veiktajām kapitālajām rekonstrukcijām, kur padomju mantojums ir modernizēts līdz nepazīšanai," stāsta Jumiķis. Viņš pauž neizpratni, kāpēc visdažādāko būru izbūve uz balkoniem un lodžijām notiek tik nesodīti, un uzskata, ka problēma nav nabadzībā, bet katra privātīpašnieka vēlmē izpausties un ieekonomēt. " Ne padomju, ne brīvvalsts laikā nevienā brīdī nav bijis "robs likumos", kas šādas neskaņotas izmaiņas fasādēs atļautu."
Savukārt Beikmanis uzskata, ka galvenā problēma ir ne līdz galam sakārtotie normatīvie akti un dzīvokļu īpašnieku izpratne par savu īpašumu. "Lielā vairumā valstu māja pieder kopumā īpašniekiem. Mums vairāk ir tā, ka pieder dzīvoklis un mājas kopīpašuma daļa - tas rada greizu izpratni un problēmas."
Jumiķim nav saprotama amatpersonu aizbildināšanās ar "privātīpašumu un tā neaizskaramību", jo privātas šādās ēkās ir tikai dzīvokļa apdare un iekšējās komunikācijas, bet gan nesošās konstrukcijas, gan jumti, gan kopējā komunikāciju daļa, kas iet caur privātajiem dzīvokļiem, gan arī fasādes ir tikai un vienīgi kopīpašums. Vēl viņš piebilst, ka nav skaidrs, kā ēku apsaimniekotāji šādas neatbilstības pa šo laiku nav pamanījuši.
Beikmanis skaidro, ka šobrīd dzīvokļa īpašnieku nelikumīgajām, izskatu bojājošajām darbībām tiek pievērsta lielāka uzmanība. "Cilvēki arvien vairāk saprot, ka tā ir nelikumīgā būvniecība, un arī normatīvie akti šajā jautājumā tiek stiprināti." Viņš uzskata, ka vajadzētu vairāk strādāt ar cilvēku izglītošanu par šo tēmu un stāstīt, cik tālu tas ir viņu īpašums, lai netiku pārkāptas robežas. Ja tās ir kopīpašuma daļas, piemēram, fasādes elementi, ar kuriem ir vēlēšanās kaut ko darīt – no sākuma jāsaskaņo darbība ar mājas pārvaldnieku.
"Sekot līdzi šīm darbībām ir daļējs apsaimniekotāju uzdevums," stāsta Beikmanis. "Apsaimniekotāja uzdevums nav rūpēties par privāto īpašumu, jo viņam ir jāpārvalda kopīpašuma daļa. Bieži vien dzīvokļa īpašnieku to izmanto savā labā – tas ir mans dzīvoklis, un tu tam nenāksi tuvumā."
"Privātīpašuma un kopīpašuma putra ir viens no galvenajiem šķēršļiem gan ēku renovācijas uzsākšanai, gan šo renovāciju kvalitatīvai realizācijai, gan arī to turpmākās uzturēšanas un ēkas drošības nodrošināšanai," pārliecināts Jumiķis. Viņaprāt, nekustamā īpašuma nodoklis varētu būt efektīvs līdzeklis, kas palīdzētu ieviest kādu kārtību.
Vēl Jumiķim šķiet, ka balkonu un lodžiju aizstiklošanas jautājumā visi būtu ieguvēji, ja atļautu vienādi aizstiklot pilnīgi visus balkonus un lodžijas no ēkas lejas līdz augšai vai arī konkrētajā slejā neļaut aizstiklot nevienam. "Atbilstoši vairākumam būtu jāvienojas par vienu vai otru risinājumu, bez atsevišķiem gribētājiem un negribētājiem, jo kopīpašums ir kopīpašums. Tiem, kas jau paspējuši saveidot paši savus individuālos stiklojumus, varētu dot laiku, piemēram, vienu līdz trīs gadus, lai veiktu vajadzīgās izmaiņas. Šādas vienlaidus slejas gan arhitektoniski, gan būvtehniski būtu korektas, un visai mājai par to arī nemaz nebūtu jāvienojas."
"Namu apsaimniekotājiem vajadzētu būt pienākumam vismaz reizi 5 līdz 10 gados visus dzīvokļu īpašniekus iepazīstināt ar jēdzienu "ēkas fasāžu pase", kur būtu minēti dzīvokļu balkona un logu krāsojuma toņi, logu dalījuma proporcijas, jo agrāk vai vēlāk kādam atkal būs kaut kas jāmaina vai jākrāso. Visi kaut ko dara, bet īsti nav, kas šīs darbības disciplinē," saka Jumiķis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
