Ūdens nepārvaramais spēks: sešas senas pilsētas, kas tagad atrodas dzelmē

Dokumentālajā raidījumā "Pirātu pilsētas nosusināšana", kas 16. jūlijā pulksten 21 būs skatāms "National Geogrpahic", varēs redzēt, kā, izmantojot modernās tehnoloģijas un izrakumos uzietos artefaktus, virtuāli tiek nosusināts Kingstonas līcis pie Jamaikas un skatam paveras reiz varenā pirātu mājvieta – Portrojāla. Pirms raidījuma "National Geographic" ir apkopojis informāciju par sešām nogrimušām pilsētām.

Vēl nesen teju vienīgā informācija par abu varenību un pazušanu bija antīko autoru teksti, piemēram, Hērodots minējis, ka pilsētu apkārtne līdzinās Egejas salas purviem. Franču uzņēmējs un arheologs Frenks Godio 90. gados sāka pētīt jūru Aleksandrijas tuvumā. 2000. gadā Abukiras līcī septiņu metru dziļumā aptuveni 1,6 kilometrus no tagadējās krasta līnijas tika atklātas apjomīgas drupas: ēku sienas, tempļi, kolonnas, statujas. Tā bija Austrumu Kanobe, savukārt Heraklionu – Tonisu atklāja aptuveni 5,4 kilometrus no krasta.

Vēlāk atrastas dārglietas, dievu statujas, amuleti, monētas, melna granīta stēla, kas atgādina nodokļu ediktu. Uz tās minēts Heraklionas vārds un to parakstījis faraons Nektanebo I (valdīja 380.-362.g.p.m.ē.). Monētas, kas datētas ar 724. un 743. gadu, ļauj pieņemt, ka pilsētas pazudinājuši milzīgi plūdi Nīlā aptuveni 742. gadā. Tie, iespējams, nobrucinājuši krastus, veicinājuši grunts sašķidrināšanos un pārvēršanos purvājā.

Par grēcīgāko vietu uz Zemes dēvēto pilsētu 16. gadsimta sākumā nodibināja spāņi Huana de Eskvivela vadībā. Pēc vairāk nekā simts gadiem to iekaroja angļi. Ideja par pirātu pielabināšanu ienāca prātā gubernatoram Edvardam d'Olijam. Tajos laikos pirātisms britu impērijā bija visnotaļ akceptēta nodarbošanās, ja vien tika nomaksāti mesli. Kingstonas līča krastos esošā pilsēta kļuva par Jamaikas galvaspilsētu un vienu no lielākajām eiropiešu apdzīvotajām vietām Jaunajā pasaulē. Vēlāk par Portrojālas gubernatorleitnantu tika iecelts slavenais pirāts Henrijs Morgans. Tieši viņš sāka jūras laupītājiem "uzlikt iemauktus", jo, pēc gubernatora domām, pirātisms bija kļuvis pārāk asiņains un nežēlīgs. Morgans mira dažus gadus pirms katastrofas, kas iezīmēja Portrojālas varenības beigas.

Pilsētas drupas tika uzietas 19. gadsimtā, tomēr pirātu bagātību meklējumi tās ir burtiski iznīcinājuši. Tā kā stihija uzbruka pēkšņi, Portrojālas drupas tiek salīdzinātas ar vulkāna izvirdumā bojā gājušās Pompejas drupām.

Dzelmē vēl joprojām ir redzamas baznīcu drupas, tās veido spokainu nogrimušās pilsētas rēgu. Sarežģīto niršanas apstākļu dēļ drupas ilgu laiku netika pētītas. 2008. gadā sāktie pētījumi atklāja, ka pilsētas pirmsākumi meklējami dzelzs laikmetā. Sauthemptonas universitātes pētnieks Deivids Sīrs izstrādāja precīzu trīsdimensiju karti, kurā apvienoti zemūdens pētījumu rezultātui, senas kartes un navigācijas ceļveži.

Kad senie grieķi devās jūrasbraucienā uz Troju, iespējams, tiem nācās burāt gar Pavlopetri – lielu, plaukstošu tirdzniecības ostu, kas atradās Lakonijas līcī pie tagadējām Grieķijas dienvidu robežām. Smilšainais krasts un labi aizsargātais līcis bijis perfekta apmešanās vieta bronzas laikmeta kuģiem.

Tās drupas četru metru dziļumā 1967.gadā atklāja Southemptonas universitātes jūras ģeologs Nikolass Flemings. Labi veidots ielu, pagalmu tīkls, neapstrādātu akmeņu mājas, keramikas lauskas, kapi, kurus var datēt ar Mikēnu periodu (1600.-1100. gadu p.m.ē.) Starp citu, tas ir laiks, kad radās daudzi Antīkās Grieķijas literārie darbi un mīti, tostarp Homēra "Varoņu laikmets". Pilsēta nogrima apmēram 1000 gadu p.m.ē. zemestrīces laikā.

Mikēnu vara balstījās uz jūras ceļu kontroli, tomēr ostas pētītas maz. Pavlopetri nekas neliecina par nopietnām ostas būvēm, tādēļ pētnieki domā, ka tirgotāju kuģi noenkurojās 10–20 metrus no ostas, savukārt karakuģi tika vilkti uz liedagu. 2009. gadā Pavlopetri skenēšanas laikā plūstošajās smiltīs tika atklāti vēl 150 kvadrātmetri drupu. Akustiskās skenēšanas rezultāti ļāvuši izveidot ļoti precīzus senās ostas trīsdimensiju attēlus.

Taču zinātnieki nebeidz strīdēties par to, vai tām ir dabiska izcelsme, vai arī tās ir senas pilsētas atliekas. Rjukju universitātes pētnieks Masaki Kimura apgalvo, ka identificējis piramīdu, triumfa arku, stadionu, akmens galdus, ceļus, tie varētu būt aptuveni 6000 gadus veci. Savukārt Bostonas universitātes pētnieks Roberts Šohs, kurš veicis lauka pētījumus Pakistānā, Ēģiptē, Kanādas arktiskajos apgabalos, uzskata, ka veidojumiem ir dabiska izcelsme. Tie ir pamatieži, kas savu izskatu ieguvuši tektonisko aktivitāšu rezultātā. Iespējams, senie cilvēki dabiskos veidojumus ir uzlabojuši un tad izmantojuši.

Ja Jonaguni patiešām ir senas civilizācijas atliekas, tad, iespējams, to var saistīt ar seno Japānas mednieku – vācēju kultūru Džomonu, kura sāka attīstīties 12 000 gadus p.m.ē.

Teju pirms 20 tūkstošiem gadu jūras līmenis bija aptuveni 100 metrus zemāks nekā mūsdienās. Vidusjūras austrumu krasts atradās 10 kilometrus uz rietumiem, piekrastē risinājās rosīga dzīve. Kāpjot jūras līmenim, zem ūdens nokļuva ne viena vien apdzīvota vieta. Netālu no Haifas (Izraēla), aptuveni kilometru no krasta 10 metru dziļumā atrodas ļoti labi saglabājies sens ciems, kurā atrodami pat cilvēku kauli. 40000 kvadrātmetru lielā atradne tiek datēta ar 7000 gadu p.m.ē. un tiek uzskatīta par vienu no senākajām nogrimušajām pilsētām.

Ciemu 1984. gadā atklāja jūras arheologs Ehuds Galili. Plašās akmens ēkas ar dēļu grīdām, pavardiem, dārziņiem, mantu glabātavām un akām – tas ir neparasts un aizraujošs ieskats neolīta laikmeta dzīvē. Cilvēki nesen bija iemācījušies turēt mājlopus (aitas, kazas, cūkas, govis) un audzēt kultūraugus. Te atrastas vairāk nekā 100 dažādu augu atliekas, arī zivju asakas. Īpaši interesanti arheologiem bijuši divi skeleti: sieviete un bērns ir senākie zināmie tuberkulozes slimnieki.

Zinātnieki uzskata, ka ciemu varētu būt nopostījis vulkāna izraisīts cunami aptuveni pirms 8000 gadiem. Iespējams – Etna Sicīlijā. Galili uzskata, ka ciema bojāeju varēja veicināt slimības, bet ūdens līmenis cēlies lēnām, pakāpeniski atņemot cilvēkiem dzīves telpu.