Melnā 'Volga' un Iļģuciema velns: kas biedējis cilvēkus Latvijā  (17)

Pēc citas versijas, upuriem tika izgrieztas nieres vai aknas, savijot leģendu par melno "Volgu" ar citu leģendu par VDK (Valsts drošības komitejas) saistību ar nelegālo orgānu tirdzniecību. Deviņdesmitajos gados leģenda atkal atgriezās apritē, taču "Volgu" tajā bija nomainījuši BMW un "Mercedes" markas automobiļi.

Liela nozīme leģendas tapšanā ir masu represiju gadiem, kad NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts) plaši izmantoja melnus GAZ markas automobiļus M-1 jeb tā dēvētās "emkas". NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija šādā automobilī devies izbraucienos pa Maskavu, nereti nolaupīdams sev iepatikušās sievietes turpat uz ielas, lai vēlāk tās izvarotu savā dzīvoklī. Cilvēki par šiem gadījumiem runāja, taču, represiju iebiedēti, izvairījās pieminēt iesaistīto vārdus, tādējādi stāsti apauga ar izdomājumiem. "Emkas" radīto negatīvo ar represijām un cilvēku pazušanu saistīto tēlu ieguva arī vēlākais "orgānu" autoparks – "Pobedas" un "Volgas".

Ieintriģētie zinātnieki nolaiduši dobumā mērierīces, tostarp arī karstumizturīgu mikrofonu, jo konkrētajā vietā temperatūra pārsniegusi 1000°C. Mikrofonam pirms sadegšanas izdevies ierakstīt šausminošus kliedzienus un palīgā saucienus. Kopš 2010. gada minētais skaņas ieraksts klejo arī internetā, taču, kā izrādās, nolādēto dvēseļu kliedzieni esot aizdomīgi līdzīgi skaņu celiņam no kādas septiņdesmito gadu šausmu filmas. Citas leģendas versijas vēsta arī par spārnota dēmona izlaušanos no urbuma, kā arī vairāku zinātnieku bojāeju dažādos negadījumos eksperimenta norises laikā.

Septiņdesmito gadu sākumā Padomju Savienībā Kolas pussalā (nevis Sibīrijā) patiešām tika uzsākts līdzīgs eksperiments – tika radīts 12,2 km dziļš urbums, kurš joprojām ir dziļākais pasaulē. Šādā dziļumā temperatūra sasniedz 180°C, tādēļ tālāka urbšana kļuva par dārgu un sarežģītu. Nekādu paranormālu spēku klātbūtne gan netika konstatēta.

Leģenda vēsta, ka piecdesmitajos gados lejpus Ķeguma HES noķerti milzīgi sami, kuru vēderos atrasti bērnu kauli. Stāsts šķiet pietiekami ticams, ņemot vērā faktu, ka Daugavas sami mēdz sasniegt pamatīgus izmērus, piemēram, 2010. gadā lejpus Pļaviņu HES noķerts pat 84 kg smags un 2,25 m garš upes karalis.

Neskatoties uz biedējošo izmēru, ihtiologi gan stipri apšauba, ka pat pāraudzis ūsainis spētu norīt jebko lielāku par nelielu ūdensputnu. Par spīti zinātnieku un pieredzējušu makšķernieku šaubām, arī Latvijā vēl šobaltdien ik pa brīdim mēdz uzpeldēt nostāsti par dzelmē ievilktiem suņiem un pat noslīkušiem peldētājiem, uz kuru ķermeņiem it kā atrastas sama žokļu pēdas.

Viena no metodēm ietver savu asiņu injicēšanu lielveikālā nopērkamajos augļos, un, lai arī cik neticami tas šķistu, ziņas par to guva lielu atsaucību sociālajos tīklos. Lieki piebilst, ka grūti iedomāties vēl absurdāku un neefektīvāku plānu kāda inficēšanai ar HIV.

Pirms neilga laika plašu rezonansi Latvijas sociālajos tīklos guva stāsts, ko bija publicējis kāds apšaubāma satura portāls. Tas vēstīja par cilvēkiem, kas it kā inficējušies ar HIV, kinoteātrī uzsēžoties krēslā atstātai adatai, un aicināja uzmanīties no "HIV un AIDS slimnieku sazvērestības".

Slimību profilakses un kontroles centrs gan paskaidroja, ka šādi inficēties ar HIV ir tikpat kā neiespējami, kā arī Valsts policija noliedza, ka viņu rīcībā būtu jebkāda informācija par šādu gadījumu.

Arī tad, ja objektīvu draudu lielums ir pielīdzināms nullei, kolektīvajā apziņā joprojām ir saglabājušās sensenas bailes no "sērgas skartajiem", un izpratnes trūkums šīs bailes tikai palielina.

Pirmās liecības par mistisko būtni parādās septiņdesmitajos gados, kad Iļģuciems tiek strauji apbūvēts un blīvi apdzīvots. Atsevišķās liecībās "velns" tiek attēlots ar ilkņiem, nelieliem ragiem, apspalvojumu un sarkani zvērojošām acīm, citās tikai kā tumšs siluets. Ar savu parādīšanos iedveš neizskaidrojamas bailes, trauksmes sajūtu. Portālā "Aliens.lv" apkopotas vairākas it kā reālu cilvēku liecības par mistisko parādību.

Zīmīgi, ka vecākās padomju laika un deviņdesmito gadu liecībās leģendas varonis vairāk atgādina velnu, kādu to parasti attēlo folklorā – tam ir apspalvojums un pat ragi, taču nesenākās liecībās tas vairāk atgādina populāro interneta šausmu stāstiņu varoni Slendermenu jeb ļoti garu vīru vai tumšu siluetu ar nedabiski garām rokām un kājām.

Iļģuciema velnam ir daudz līdzinieku visur pasaulē – Naktstauriņcilvēks, Doveras demons, Džersijas velns un citi. Lai gan atsevišķas šo radījumu vizuālās pazīmes mēdz atšķirties, tiem visiem ir viena kopīga iezīme – tie iedveš paniskas bailes nejaušos aculieciniekos, kuriem izvēlējušies parādīties.

Došanās uz Iļģuciemu apciemot velnu varētu kļūt par rīdzinieku iecienītu Helovīna aktivitāti.

2010. gadā sociālajos tīklos uzvirmoja leģendas latviešu versija, kurā kādam Rīgas naktsdzīves baudītājam pēc viesošanās klubā "Essential" it kā nozagta niere. Cilvēki ar medicīnas zināšanām gan šādus stāstiņus sauca par neiespējamām muļķībām, un kluba izpilddirektors solīja šādu ziņu izplatītājus sūdzēt tiesā par neslavas celšanu. Pusotru gadu vēlāk gan populārais un neskaitāmu leģendu apvītais naktsklubs pārtrauca savu darbību.

Lai gan 99% urbāno leģendu par orgānu zagļiem ir tīra fantāzija, kad gan vēl būtu piemērotāks laiks atdzīvināt šos mītus, ja ne Helovīna laikā, kad cilvēki mēdz īpaši aktīvi nodoties naktsdzīvei un daži pat pārģērbjas dakterīšos un medmāsiņās.